Sičevsku ģimene piepilda sapni par mājām vecpilsētā

Limbažnieki Lūcija un Igors ­SIČEVSKI aizvadītā gada 18. novembrī saņēma novada pašvaldības atzinības rakstu. – Gods kalpot Limbažiem! – toreiz teica Lūcija. Tieši tā pāra paveikto – nama Jūras ielā 2 pie Baumaņu Kārļa laukuma atjaunošanu – redz arī daudzi limbažnieki, savas pilsētas patrioti, kuriem rūp vēsturiskais centrs. Igors gan uzsver, ka vēl jau šis tas jāsakārto, ir kāda kļūda, kas radās, jo bija svarīgi nokrāsot fasādi līdz pilsētas 800 gadu jubilejas svinībām. – Negribēju tā sagaidīt svētkus pilsētas centrā, – viņš saka ar gandarījumu, ka iecerētais izdevās. Savukārt Lūcija bilst: – Man viss ir ideāli! 

Ne visi zina, ka Sičevski jau kādu laiku dzīvo nama 2. stāvā. Lūcija ar lielu mīlestību pret savām mājām stāsta, kā viņa sēž uz palodzes, lasa grāmatu un skatās uz dzīvi vecpilsētā. Varbūt caurigājējam šķiet citādi, bet ir gan rosība, gan dzīvība, un Sičevski tic, ka tās būs aizvien vairāk. – Mums ļoti patīk šeit būt, – teic Lūcija. Viņa rāda sienas gleznojuma fragmentu, kas atklājās zem krāsas kārtas un ir saglabāts. Šķiet, meitene, kura spēlē lautu, ir vēstulīte no pagātnes, kas apliecina, ka viņai te bija jānonāk (Lūcija kā mūziķe daudziem labi zināma ar skatuves vārdu Vilkapuķe). 

Jāvārds labākajam namam Limbažos

Ģimeni uz vecpilsētu aizveda vairāki ceļi. Viens no tiem bija, vēlme meklēt jaunu mītni, jo dzīvoklī kļuva par šauru. Otrs – Lūcija bija jau ieskatījusies vecpilsētā. Vispirms viņa meklēja telpas, kur pieaugušajiem mācīt ģitārspēli, tad viņu uzrunāja Jūras ielas 2. nama piebūve. Toreiz limbažniece lasīja grāmatas, kas mācīja vēlmju piepildīšanas metodes, un, to mudināta, kladē uzzīmēja, kādu iztēlojas radošo darbnīcu telpās, kur šobrīd atrodas ziedu darbnīca Bunte. 

Nams pirms renovācijas. Fasāde un skats no iekšpagalma

Izrādījās gan, ka piebūve ir tikai daļa no īpašuma, kas iegūstama tikai komplektā. Turklāt nekustamo īpašumu aģentūra Latio ēku neizīrē, tikai pārod. Vēlāk Sičevski uzzināja, ka viņi nav pirmie, kuri interesējušies tikai par piebūvi. Tomēr Lūcija palūdza iespēju apskatīt telpas un tad abi nolēma tomēr vēlreiz runāt par cenu. – Domājām, ka viņi pateiks “nē”, – saka Igors. Tomēr atbilde bija pozitīva. Viņi pārdeva dzīvokli, pielika nedaudz klāt, un kopš 2020. gada ir vecpilsētas nama īpašnieki. Abi nolēma, ka renovācija notiks pamazām, darot tik, cik līdzekļi atļaus, jo uzņemties kredītsaistības nešķita laba doma. Par laimi, darbi uzsākti, pirms būvniecības cenas dubultojās. 

Lūcija nosmej: – Biju gatava sākt šeit dzīvot pat bez remonta. Kad iztīrījām gružus un nojaucām dažas sienas, arī bērniem patika. Šeit izskatījās pēc mākslinieku rezidences. Igors norāda, ka jumts bija labs, ielas pusē baltie plastmasas logi, krāsns apkure siltumu varētu nodrošināt, tomēr nama daļā pagalma pusē aina bija bēdīga, nemaz nerunājot par fasādi. Lūcija uzsver, ka viņa sapņoja, bet par sarežģījumiem un riskiem domāja vīrs. – Kopš ēku ieraudzīju, es domāju, ka šī ir labākā Limbažos. Bija divu veidu cilvēki. Pirmie sajūsminājās, otrie teica: “Vai jūs vispār saprotat, ko nopirkāt?” – atceras sarunbiedre. Tomēr vēlāk sarunās sapratuši, ka savulaik, uzlūkojot māju, viņi to redzēja tādu kā tagad, nevis reālo ainu. Igors uzsver, ka pirms ieceres īstenošanas ļoti būtiski ir arī sarunāt ar Dievu. Notika aizlūgums Limbažu pareizticīgo baznīcā par darbu uzsākšanu, paldies tēvam Pāvilam, kurš to vadīja, pēc tam nams arī iesvētīts. Tas ir pamats daudzām veiksmēm viņa dzīvē. 

Radīt nākotni ar cieņu pret vēsturi

Saimnieki labi saprot, ko iegādājušies. Ir pētīta aptuveni 19. gadsimta pirmajā desmitgadē celtā Kreišmaņu nama (tā savulaik to pilsētā dēvēja) vēsture. Tur sniegti pakalpojumi, bijuši veikali, kā arī ne mazums dažādā ziņā interesantu īrnieku, starp tiem arī Baumaņu Kārlis. Igoram patīk arī stāsti par jaunākiem laikiem. Piemēram, pārbūvējot jumtu, bija jāizsauc sapieri, jo zem tā atrada kādreizējā iemītnieka munīcijas kolekciju. Siltinot ķieģeļu piebūves bēniņus, atklājās, ka ventilācijas lūka aizklāta ar zīmi, uz kuras rakstīts Latvijas Banka Limbažu filiāle. Jāpabrīnās, ka tas saglabājies no pirmās brīvvalsts laikiem, kad telpās atradās banka. Jaunais saimnieks ir runājis ar daudziem, kuri, redzot, ka notiek remonts, nāca klāt un stāstīja par laiku, kad paši tur dzīvojuši. 

Ik pa laikam kāds apvaicājas par iespēju īrēt dzīvokli. Šie ļaudis ir jāsarūgtina. Tomēr pāris spriež, ka vecpilsētā ir arī citi nami, ko varot iegādāties vai īrēt. Ar ko jārēķinās tiem, kuri vēlētos sekot Sičevsku piemēram? – Ir jāsaprot, ka šis ir vēsturiskais centrs, tādēļ šis tas jāpieņem, – teic Igors. Ir jākārto dokumenti, remontējot jāievēro pareiza tehnoloģija, piemēram, izvēloties krāsas uz kaļķu bāzes, lai sienas varētu elpot utt. – Šādas ēkas atjaunošanai nepieciešamie materiāli ir divreiz dārgāki, – atgādina Lūcija. Igors neslēpj, ka bija nopietni jādomā, kādu apkuri izvēlēties 400 m² plašajam namam, un jāsamierinās, ka tik energoefektīvu, kā viņš vēlētos, šo māju nevarēs izveidot. Gan pieslēgties pilsētas siltu­mam, gan gāzes apkure izmaksātu līdz pat 30 tūkstošiem eiro. Nebija pārliecības, ka māja ir pietiekami energoefektīva, lai izmantotu siltumsūkni. Tādēļ apkuri nodrošina granulu katls, bet šī ir pirmā ziema jaunajās mājās, tāpēc saimniekiem vēl jāsaprot, ar kādām ikdienas uzturēšanas niansēm jārēķinās. 

Šobrīd Igors meklē īrniekus komerctelpām 1. stāvā. – Galvenais, lai tie būtu cilvēki, kuri vēlas strādāt, – viņš pauž. Saimnieki ir atvērti dažādiem piedāvājumiem, lai gan vēlētos, ka ēkā notiek vecpilsētā iederīga komercdarbība. 

Vēl viena artava kultūrvides veidošanā

13. decembrī apritēja gads, kopš durvis vēra ziedu darbnīca Bunte. – Tas aizvadīts produktīvi un interesanti. Pieņēmām vēl vienu darbinieci. Tagad mēs esam trīs, – teic Lūcija. Viņai taču jāpilda tas, ko apņēmusies, rakstot biznesa plānu konkursam par pašvaldības atbalstu komcercdarbības uzsākšanai. Sarunbiedre atceras, ka bija nobijusies no plāniem, bet sevi uzmundrināja: – Raksti, Lūcij, rak­sti! Pirmais gads bija darbīgs. No biznesa viedokļa ir gan ražīgāki, gan klusāki periodi. Igors atgādina, ka sieva gan gatavo pušķus, gan dekorē galdus un telpas. Abi spriež, ka pamazām izdodas iecere darbnīcu veidot kā kultūras telpu. Ir notikuši koncerti un brīvie mikrofoni, kuros viņa aicina uzstāties arī citus radošus ļaudis. Buntē viņa vēlas radīt tādu kultūras dzīvi, kādas pašai Limbažos pietrūkst. To esot grūti precīzi raksturot... Laikam atliek vienīgi doties uz kādu no saimnieces rīkotajiem pasākumiem! Iespējams, ka nākotnē tie notiks arī nama plašajā iekšpagalmā. 

Pāris secina, ka Limbaži viņiem dod daudz. Papildus jaunā māja piesaista dažādu ļoti interesantu cilvēku uzmanību, iepazīšanās ar kuriem bagātina. Bērniem vēl nedaudz jāpaaugas, bet Lūcija un Igors jau iztēlojas, kā viņi pa sakārotu, skaistu Parka ielu soļo uz skolu. – Ir jāizdomā, ko vēlies, un tas ļoti jāgrib. Tad risinājums radīsies, jo tu par to domāsi ne tikai vienu dienu, bet arī naktī redzēsi, kā tas var izskatīties, – iesaka Igors.

Vairāk attēlu, kuros var redzēt Jūras ielas 2. namu pirms un pēc renovācijas – mūsu tīmekļvietnē, sadaļā Galerijas.

Lindas TAURIŅAS teksts un foto

                                                                                                      

Lūciju un Igoru pašvaldības apbalvojuma saņemšanai ar šādiem vārdiem pieteica limbažniece Regīna Tamane: – Lūcija un Igors Sičevski šogad pabeidza Jūras ielas 2. nama rekonstrukciju. Pirms ēkas fasādes atjaunošanas viņi izrādīja lielu vēlmi izpētīt tās vēsturi. Veikta fasādes zondāža, lai iegūtu pamattoni ēkai. Limbažu muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs vērtē, ka atjaunošana veikta ar lielu pietāti pret vēsturi. Veiksmīga sakritība, ka tieši šogad arī pielikts punkts Jūras ielas rekonstrukcijai un nama priekšā izbūvēta platāka ietve. Tas viss kopā ar atjaunoto namu pašā Limbažu vecpilsētas sirdī veido gaumīgu saliņu. Ēkas piebūvē īpašnieki iekārtojuši ziedu veikalu un darbnīcu «Bunte», kurā Lūcija pulcē radošas personības uz “brīvo mikrofonu”, tādējādi vecpilsētā radot vairāk dzīvības.