Saruna par dzīves jēgu, mīlestību un dzīvošanu līdz 120 gadiem
Jau mēnesi, kopš apgādā Zvaigzne ABC iznācis Elitas Drākes un Zanes Baranovskas kopīgi uzrakstītais romāns Astoņas mīlestības, tas ierindojies starp populārākajām un pirktākajām grāmatām. Šajā laikā E. Drāke kopā ar vāka noformējumam izmantotās gleznas autori Ivetu Tirzīti viesojušās dažādas Latvijas vietās, stāstot par jauno izdevumu. Paviesojušās arī Puikules muižā un Viļķenes kultūras namā.
Mūspuses vietas izraudzījusies Iveta, kuru šejienieši zina ne tikai kā gleznotāju, bet arī bijušo Katvaru skolas direktori. Gan Puikulē, gan Viļķenē māksliniece savulaik vadījusi gleznošanas plenērus. Kopā ar Elitu un Ivetu uz sarunu ar lasītājiem dodas arī uzņēmuma DuoLife nacionālā direktore Marita Liepiņa. Visas trīs dāmas vieno gan draudzība, gan konkurss Vecmāmiņa. Savulaik tos Latvijā aizsāka rīkot Elita, bet Iveta iekļuva pirmā konkursa finālā 2012. gadā, savukārt Marita bija 2019. gada fināliste.
Tikšanās Viļķenē bija pulcējusi daudz interesentu, lielākoties, protams, dāmas. Bibliotēkas vadītāja Mārīte Purmale un kultūras nama vadītāja Dita Rulle bija parūpējušās par īpašu noskaņu mazajā zālē, kur visi bija aicināti sēsties pie balti klātiem galdiņiem ar iedegtām svecēm. Skanot mūzikai, Elita nolasīja fragmentu no 80. gadu beigās žurnālā Sieviete publicētas intervijas ar viņas tēvu – izcilo latviešu basketbolistu Bruno Drāki, kurš par savu ieguldījumu šī sporta veida attīstībā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. – «Astoņas mīlestības» esmu veltījusi saviem vecākiem Zigrīdai un Bruno pateicībā par iespēju dzīvot īpašu dzīvi. Man viņu ļoti pietrūkst, – šos vārdus viešņa sacīja asarām acīs, piebilstot, ka tās nav iestudētas, bet īstas.
Iepazīstinot ar sevi, Elita teica, ka apgāds viņu dēvē par jauno autori, bet dzeltenā prese mēdz saukt par veselīga dzīvesveida guru, sabiedrības dāmu, ezoteriķi, vienu no Latvijā pirmajām veģetārietēm un vēl citos vārdos. – Esmu cilvēks, kurš kārtējo reizi izkāpis no savas komforta zonas un atļāvies uzrakstīt grāmatu par savu dzīvesveidu un dzīvesstilu. Tā ir par mani, bet visi pārējie personāži un notikumi ir izdomāti. Marita gan pajokoja, ka drīzāk visi notikumi ir patiesi, autore tos tikai sauc par izdomātiem, lai nebūtu jāskaidrojas, kas ir kas, un nesāktos pārmetumi.
Apzināti rakstīt, domājot par dzīves jēgu, Elita sākusi 14 gadu vecumā, kad salauzusi kāju un pusgadu nācies pavadīt gultā. – Katrs, pat vissliktākais notikums mūs virza uz priekšu, liek domāt. Gadu gaitā tapušās daudzās dienasgrāmatas gan nesen sadedzinājusi, īsi pirms tam, kad nolēmusi rakstīt grāmatu. – Pirms tam jautāju savam dēlam, kā viņam, mani zinot, šķiet, vai rakstīt. Viņš teica – raksti tā, lai kādam palīdzētu, un galvenais – nelieli sevi. Šos divus punktus arī ievēroju. Turklāt tam, ko darīju, jutu arī vecāku svētību.
Astoņas mīlestības veido divas daļas, var pat sacīt, divas grāmatas. Turklāt izdevums latviešu grāmatniecībā ir neparasts, jo iespiests divās krāsās. Ierasti melnajā – romāns, bet lillā – autores pārdomas, dzīves filozofija. – Romāns kā jau romāns, bet lillā daļa ir rokasgrāmata, kā citādāk paskatīties uz jebkuru lietu pasaulē, arī savu ķermeni, izārstēt to, ja kaut kas kaiš, kā iemīlēt savu dvēseli, priecāties par to, kas mums katram ir, un nebēdāties par to, kā nav. Apzināties, ka dzīves jēga ir pati dzīve un tās virzītājspēks – mīlestība. Arī tikšanos ar viļķeniešiem viešņas nosauca par dzīves svinēšanu, rodot sarunās prieku un jaunas atklāsmes.
Māksliniece Iveta Tirzīte atzinās, ka brīdī, kad Jelgavas tipogrāfijā ieraudzījusi grāmatu, uz kuras vāka ir viņas glezna, jutusies gluži kā dzemdībās – saviļņota, satraukta
Iveta, stāstot par gleznu, kas izmantota grāmatas vākam, precizēja, ka tajā redzamā sieviete ir pati Elita brīdī, kad gājusi jūrā peldēties. – Sievietes augums vienmēr ir skaists, neatkarīgi no tā, kāda izmēra drēbes viņa valkā. Taču šī ir dvēseles atkailināšana. Arī kustība ar augšup paceltajām rokām ir pašas autores ierasts žests. – Tā es saku paldies un runājos ar stihijām, skaitu mantras, – piebilda Elita.
Viļķenieši viešņām uzdeva arī gana daudz jautājumu. Piemēram, kāpēc grāmatas noformējumā izmantots tieši violetais tonis. Elita skaidroja, ka tā ir dievišķās aizsardzības, spēka krāsa. Kādai mērķauditorijai izdevums adresēts? – Rokasgrāmata varētu noderēt ikvienam, sākot no 18 gadiem, lai mācītos pieņemt sevi. Gluži dedzīga diskusija raisījās par Elitas teikto, ka viņa vēlētos dzīvot vismaz līdz 120 gadu vecumam. Vai neapniks? Pansionātos nereti nākas satikt vecus ļaudis, kuri patiešām ir piekusuši dzīvot. – Man patīk dzīvot. Savulaik teicu, ka gribu dzīvot līdz 99 gadiem. Taču dzīvot tā, lai visu varu – slēpot, jāt ar zirgu, nevis būt citiem par apgrūtinājumu un nastu. Tāpēc ir svarīgi būt veselai. Mūs ikvienu ietekmē trīs faktori: gēni, dvēsele jeb karma un sociālā vide. Jautājums – ko tajā katrs varam mainīt, ko darīt savā labā, kā sev palīdzēt. Mēs katrs pats esam atbildīgi par savu dzīvi. Par šiem Elitas vārdiem taču ir vērts padomāt, vai ne?
Lailas PAEGLES teksts un foto
