05.08.2022. (Ivita RENCE)
Santai Cielavai mājas sajūta ir ne tikai Salacgrīvā, bet arī Londonā
Kopā ar savu kaķēnu Santa dodas ne tikai pastaigās, bet arī tālākos ceļojumos

Santai Cielavai mājas sajūta ir ne tikai Salacgrīvā, bet arī Londonā

Anglijā dzīvojošo salacgrīvieti Santu CIELAVU pašā vasaras vidū satiku viņas dzimtajā pilsētā. Uz Latviju apciemot vecākus un satikt draugus viņa dodas vismaz reizi gadā. Šis brauciens bijis īpašs, jo pirmoreiz atlidojusi ar jauniegūto britu pasi, turklāt līdzi paņēmusi savu kaķēnu Rūdolfiņu. Uz Londonu viņu aizvedušas studijas, kam sekoja darbs. Nu lielpilsētā pavadīts jau teju 10 gadu. Salacgrīvietes sirdslieta kopš bērnības bijusi māksla un vēlme radoši izpausties. Intereses pēc aizgājusi draudzenei līdzi uz vietējo mākslas skolu, kuru absolvējusi un pēc 9. klases iestājusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV). Tur apguvusi interjera dizainu. Santa vienmēr skaidri apzinājusies, ka gribas kaut ko lielāku un plašāku, tālab sekoja studijas Anglijā, sākumā Norvičā, vēlāk Londonā. Klausoties mērķtiecīgās un drosmīgās Santas stāstījumā, liekas apbrīnojami, ka ne mirkli viņa nav šaubījusies par pareizo virzienu.

– Bērnībā radošas nodarbības patīk daudziem. Kad saprati, ka māksla ir kaut kas vairāk nekā aizraušanās un brīvā laika pavadīšana? 

– Pateicoties vecākiem, uzaugu vidē, kur varēju radoši izpausties. Nekad nav licies, ka māksla ir kaut kas tāds, kas jāizvēlas. Darīju to, kas man patīk, un likās pavisam dabiski iet šo ceļu. Man nekad nav jādomā, ko darīt tālāk. Vados pēc iekšējās sajūtas.

– Lielā Rīgas dzīve pusaudžu gados… Kā iejuties galvaspilsētā?

– Kā bērns biju ļoti patstāvīga, īstenībā nevarēju vien sagaidīt došanos uz lielpilsētu. Toreiz man bija tikai 15 gadu, un tagad atskatoties, pati brīnos par savu drosmi. Protams, palīdzēja un atbalstīja vecāki. Pateicoties viņiem, man bija iespēja iegūt ļoti labas zināšanas dizaina jomā. Ja salīdzina izglītības līmeni šeit un Anglijā, mēs esam daudz spēcīgāki. Kad stājos augstskolā Londonā, pasniedzēji bija pārsteigti par manu portfolio, ko ļoti augsti novērtēja.

– Aiziet mācīties uz Rīgu liekas diezgan pašsaprotami, bet doties ārpus Latvijas robežām, turklāt uz metropoli… Tas tomēr jaunam cilvēkam ir diezgan liels izaicinājums. Kāpēc tieši Londona?

– Tīņa gados biju kā apsēsta ar Hariju Poteru, īpaši pievilcīga man likās Londona – arhitektūra, dzīves ritms un nebeidzamās iespējas. Zināju, ka tā ir vieta, kur studēšu. Tā jau uzreiz uz metropoli, neaizbraucu. Vispirms iestājos Anglijas ziemeļu mazas pilsētiņas – Norvičas – universitātē, kur studēju grafisko dizainu, un tikai 2. kursā pārcēlos uz Londonu. Laikam jau tā bija liela drosme, jo lielpilsētā nevienu nepazinu. Tur sāku dzīvi no pilnīgas nulles, ar 250 angļu mārciņām kabatā. 

– Lielākā daļa studentu paralēli mācībām strādā. Vai arī Tu tā darīji?

– Cik atceros, laiku pa laikam piestrādāju jau no 12 gadu vecuma, tāpēc pašsaprotami likās meklēt darba iespējas arī Anglijā. Toreiz man vēl nebija tik labas angļu valodas zināšanas un sākumā atradu darbu kebabnīcā, bet jau pēc pāris mēnešiem sāku strādāt bārā. Ļoti paveicās Londonā, kur mani pieņēma Universitātes bibliotēkā. Tur bija tik daudz vērtīgu dizaina materiālu! Reizēm darba laikā aizrāvos, sāku šķirstīt un attapos vien tad, kad jau netīšām biju sākusi grāmatā iedziļināties. Pusaudžu vecumā vairāk lasīju, tagad lielāku uzmanību pievēršu attēliem. Interjers, dizains un arhitektūra – tas mani interesē visvairāk. 

– Nav noslēpums, ka Londona ir viena no dārgākajām pilsētām Eiropā. Kāda bija studenta dzīve metropolē?

– Pirmos divus gadus ļoti ekonomēju naudu. Protams, vecāki vienmēr palīdzēja, bet nevar jau arī man visu sponsorēt. Tā es, piemēram, neizmantoju Londonas sabiedrisko transportu. Cik vien iespējams, gāju kājām. Lai nokļūtu līdz universitātei, darbam un atpakaļ uz mājām, ceļā pagāja kādas četras stundas. Tā man bija iespēja iepazīt pilsētu un arī izkustēties. Vēl piedevām katru gadu centos pārvākties uz citu Londonas nostūri, lai nebūtu tikai skola, darbs, mājas, bet pa ceļam iepazītu pilsētas daudzveidību un redzētu ko jaunu. Pēc visiem šiem gadiem nu liekas, ka nemitīgā kustībā esošā Londona nemaz nav tik liela.

– Kura ir Tava iemīļotākā lielpilsētas daļa?

– Tagad tā ir priekšpilsēta Čisvika, kur esmu apmetusies. Sajūta kā mazpilsētā, bet vēl aizvien esi Londonā. Tāds mierīgs un zaļš nostūris ar parkiem. Varu mierīgi pastaigāties ar savu mazo Londonā dzimušo un augušo kaķbērnu Rūdiņu. Esmu ieradinājusi viņu staigāt siksniņā un kopā esam bijušas arī tālākos izbraucienos. Pirmais izturības pārbaudījums bija ceļojums uz Skotiju, tagad – arī Latvija. Pēdējos divus gadus pārsvarā strādāju attālināti, tādēļ kopā ar Rūduli esam diendienā.

– Ko šobrīd dari un kāda ir Tava ikdiena?

– Kopš pabeidzu studijas grafiskajā dizainā, vienmēr esmu bijusi brīvmākslinieces statusā. Mans lielākais klients ir kompānija Apple. Sadarbība sākās jau studiju gados, kad tur bija iespēja iegūt pirmo darba pieredzi dizaina jomā. Toreiz kompānija piedāvāja tikai divas prakses vietas, bet kursā mēs bijām 250 studentu. Konkurss Apple bija milzīgs, bet man ļoti paveicās. Nu jau pagājuši gandrīz septiņi gadi, kopš kā dizainere strādāju lokalizācijas nozarē. Kompānijā pieskatu 32 Eiropas valstīm pārtulkotos materiālus, sniedzu atsauksmes un nodrošinu reklāmas materiālu dizaina kvalitāti. Pēdējos gadus arī pati iesaistos lokalizācijā. Strādāju kopā ar sešām lielākajām Eiropas valstīm un kopā ar tulkiem sagatavoju tekstu, kas oriģināli rakstīts angļu valodā.

– Kas ir svarīgākais šajā profesijā?

– Tā ir spēja pamanīt nianses, detaļas, bet pats galvenais – precizitāte. Ja redzu, ka atšķirība ir tikai kāds milimetrs, būdama perfekcioniste, lieku to noteikti izmainīt. Pat tad, ja zinu, ka tas būs laikietilpīgi un vairums cilvēku pat nepamanīs... Ir divu veidu dizaineri: tie, kuri redz to lielo bildi, un tā saucamie milimetra cilvēki, kas pamana detaļas. Es pilnīgi noteikti piederu otrajiem. 

– Vai darba stils ASV kompānijā atšķiras no darba kultūras Eiropā?

– Pirms pandēmijas katru gadu četrus līdz pat piecus mēnešus pavadīju Apple birojā Kalifornijā. Pirmo reizi aizbraucu tūlīt pēc studijām, un man tas bija vesels piedzīvojums. Protams, darbs tur ir daudz intensīvāks un ļoti stingri drošības un datu aizsardzības pasākumi. Tāda sajūta, ka sēdi tādā tumšā kambarītī milzīgā ēkā un pat nezini – ārā ir diena vai nakts. Strādāju sešas dienas nedēļā un darba stundas bija ļoti garas. Svētdienās, cik vien iespējams, ceļoju – braucu uz kalniem, apskatīju Sanfrancisko. Iespaidīgi, bet, ja jautātu, vai gribētu tur dzīvot, pavisam noteikti nē. Man tuvāka ir Eiropas kultūra un dzīvesveids. 

– Noprotu, ka Apple nav vienīgā kompānija, ar kuru sadarbojies.

– Kā brīvmāksliniece pati veidoju savu klientu bāzi. Visgrūtākie bija pirmie trīs gadi, kad kontakti vēl nebija izveidojušies. Tagad ir vieglāk un darba ir ļoti daudz. Strādāt ar mazām kompānijām ir vienkāršāk, jo noteikumi nav tik stingri, ir daudz lielāka brīvība. Te gan jāteic, ka darbs man vairāk ir hobijs un dzīvesveids. Pat tad, kad neesmu pie datora, galva nepārtraukti strādā. Reizēm pat naktī cenšos rast kādas problēmas risinājumu, un neticami, bet atbilde atnāk sapnī.

– Instagram profilā redzamas Tavas krāsainās zīmējumu kolekcijas. Vai tas ir hobijs?

– Tā varētu teikt. Naudu pelnu ar grafisko dizainu – mārketingu, reklāmu un sociālajiem medijiem, bet dvēselei vajag arī mākslu. Turklāt nevaru nosēdēt mierā, man kaut kas visu laiku jādara. Cenšos atrast savu unikālo rokrakstu, kas mākslā ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Ilustrācijas veidoju, izmantojot iPad Pro zīmēšanas programmu. Varētu to nosaukt par digitālo adīšanu, kur adatas vietā tiek izmantots zīmulis. Parasti viss sākas ar krāsām un to salikumiem. Manis radītās bildes ir diezgan funky, psihodēliskas, tādā 70. gadu stilā. Katrā ziņā nekas klasisks un varbūt arī ne katrai gaumei... 

– Un kā ar iedvesmas avotu?

– Neko konkrētu pat nevaru nosaukt. Tas ir pilnīgi viss – daba, izstādes, ēdiens, apģērbs, jebkas, ko pamanu un kas liekas interesants. Es negaidu lielo iedvesmu. Daru un skatos, kas no tā visa sanāks.

– Vai no pilsētas izdodas arī izrauties un izbraukt ārpus Anglijas robežām?

– Ceļot sāku, kad pabeidzu studijas. Visvairāk mani uzrunā daba. Labākie no izbraucieniem ir tie, kuros varu doties garā pārgājienā, un pārsvarā to daru vienatnē. Iedvesmojoties no Paulu Koelju grāmatas, veselu mēnesi pavadīju, ejot Santjago ceļu. Bet mīļākais brauciens man bija šogad, kad kopā ar savu kaķēnu Rūdiņu četras dienas pavadījām kādā skaistā un kalnainā Skotijas ciematiņā. 

– Laikam diezgan ātri spēj pielāgoties videi un iedzīvoties jaunā vietā. Bet kā ar māju sajūtu?

– Pagājušajā gadā nokārtoju savu britu pilsonību. Pēc būtības jau nekas nav mainījies, bet iekšēji varbūt vairāk ir tāda piederības sajūta. Kaut īsti savējais tur arī neesmu, jo līdzi tomēr nāk Latvijas bagāža. Savukārt, atbraucot uz Latviju, sāku aizvien vairāk justies kā ārzemniece, jo šeit uzturos īslaicīgi. Pati smejos, ka mājas man ir tur, kur ir mans kaķis. Bet patiesībā esmu laimīgs cilvēks, jo man ir divas mājas – Latvijā un Anglijā. 

– Vai ir doma atgriezties?

– Londonā ir nemitīga kustība, cilvēki, tādēļ aizvien biežāk sāku domāt, ka pēc gadiem varētu pārcelties uz Salacgrīvu. Te ir tāds miers un kopienas sajūta, kas nekad nebūs lielpilsētā, it īpaši kā ārzemniekam.

Ivita RENCE
Santas CIELAVAS albuma foto

Aptauja

Vai jums ir veicies loterijās?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks