Samanta – Bīriņu dzīvesprieka lādiņš no Venecuēlas

– Man Latvijā ir laba dzīve, nevaru sūdzēties nemaz. Nenožēloju nekad, ka esmu uz šejieni atbraukusi, apkārt ir brīnišķīgi cilvēki. Tā teic Samanta ­Saule, kura kopā ar ģimeni aizbēgusi no Venecuēlas kriminālās realitātes, bet tagad jau 16 gadu dzīvo Bīriņos. Kopā ar Samantu Latvijā divtūkstošo sākumā ieradās viņas māte Sandra, māsa Gabriela un brālis Rikardo.

– Kas motivēja pārcelties uz Latviju?

– Venecuēla iet uz sociālismu un komunismu. Toreiz nejutāmies tur kā savā zemē. Mūsu vecvecāki bija latvieši, viņi ieradās Venecuēla Otrā pasaules kara noslēgumā. Viņi ar mums latviski nerunāja, jo, šķiet, domāja, ka mēs nekad nebrauksim uz Latviju. Viņi bija apmeklējuši Latviju 1972. gadā. Toreiz, paviesojoties šeit, sapratuši, ka nekad neatgriezīsies. Mamma un brālis divus gadus pirms pārcelšanās bija braucienā pa Eiropu, 10 dienas paceļoja pa Latviju. Te viņiem patika. Pakāpeniski noskaidrojām, ka varam saņemt Latvijas pilsonību. Es atbraucu 2001., ģimene – 2002. gadā. Līdz Eiropas Savienībai vēl bija tālu. Toreiz Priedainē dzīvoja mūsu radinieki, viņi palīdzēja sakārtot dokumentus, vērsties imigrācijas iestādēs, kārtot valodas eksāmenu. Tagad brālis ir precējies, audzina divas meitas. Māsa dzīvo un strādā Rīgā, māte mīt netālu.

– Kāpēc esat tieši šajā vietā? Vai tas izskaidrojams ar dzimtas saknēm?

– Tā sakrita. Dzīve iegrozījās tā, ka man piedāvāja šeit dzīvesvietu. Palīdzēju saimniecībā, dokumentu lietās, ar datoru. Sākumā strādāju virtuvē Rāmkalnos, iepirku produktus no šīs Bīriņu saimniecības, kas jau 20 gadu audzē bioprodukciju. Vispirms uzliku vagoniņu, te dzīvoju vasarās. Tad izdomāju, ka negribu dzīvot pie mātes, pakāpeniski uzcēlām māju. 

– Kādi cilvēki ir Latvijā, salīdzinot ar Venecuēlu?

– Tās ir divas dažādas kultūras. Cilvēki Latvijā, tostarp es, vasarā ir drusku atvērtāki, priecīgāki. Ziemā ir grūti. Es piedzimu Puerto la Krūza pilsētā (9000 km no Rīgas) pie Karību jūras. Venecuēlieši ir ļoti skaļi, mums patīk draudzēties, runāt ar cilvēkiem. Kad beidzam darbu, kāpjam autobusā, iepazīstamies ar citiem pusstundas laikā, ar tiem pašiem cilvēkiem vakarā ejam uz ballīti, dejojam. Viss notiek ļoti vienkārši, cilvēki ir ļoti atvērti. Bet Latvijā kolēģi ir tavi pazīstamie, kad ej prom no darba, rītdien tevi vairs neviens nepazīst. Negribu nevienu apvainot, katra tauta ir atšķirīga. Vienmēr ir tā sajūta… (Brīdi domā.) Varu kādam uzdāvināt trīs litrus ābolu sulas, ja tā gribu. Tā ir vienkārša vēlme dalīties, bez aizmuguriskām domām. Es negribu ar jums draudzēties, negribu, lai jūs par mani rakstītu katru nedēļu, negribu jūsu māju. Negribu naudu, aicinājumu ciemos.

– Atvērtā sirds?

– Nesaku, ka Latvijā nav atvērtu siržu! Ir ļoti sirsnīgi cilvēki, bet šķiet – latvieši domā, ka tu no viņa kaut ko gribi tādos gadījumos.

– Latvieši bija zemnieku, kalpu tauta, tad viņus palaida brīvībā 19. gadsimta sākumā.

– Jā, ir vajadzīga pauze. Kad pirms vairāk nekā 20 gadiem atbraucām, pirmos piecus gadus bija pamatīgs kultūršoks. Latvija bija nesen izkļuvusi no padomju laikiem, bija daudz lietu, kam nebijām gatavi. Cilvēki bija noslēgtāki. Tagad tas ir mainījies. Siguldā esmu ilgi strādājusi, veikalā kasiere jau mani pazīst, sasveicinās, smaida, nu ir citādāk. Cilvēki brauc ārpus valsts, tur redz, ka cilvēki ir laipni, iespējams, kaut ko paņem no turienes.

– Kādas bija sajūtas pirmajā ziemā?

– Tur nav par ko runāt, tā nebija pirmā, ziema ir ziema. Tieši padomāju šorīt, pamodos un sapratu: johaidī, tūlīt būs! 

– Kad atbraucāt, vai pratāt latviešu valodu?

– Nulle, labdien un viss. Brālis sameklēja kādu skolotāju. Migrācijas pārvalde pasniedza valodu 2–3 reizes nedēļā. Televīzija ļoti palīdzēja, jo translēja seriālus spāniski ar subtitriem latviešu valodā. Mamma zināja valodu daudz labāk, mēs nezinājām neko. Māsa sāka mācīties Kauguros 7. klasē, tur bija pirmais mūsu dzīvoklis. Tagad viņa ir lielākā latviete no mums. Es esmu ļoti slinka, iemācījos valodu tādā līmenī, kādā man pietiek.

– Kādā valodā domājat?

– Abās. Ir momenti, kad skatos filmu, tad domāju spāniski, telefons ir spāņu valodā. Bet, kad klausos dziesmas latviešu valodā, saprotu visu un domāju latviski.

– Kas ir vislabākais Latvijā?

– Ēdieni, produkti, tie ir ļoti kvalitatīvi. Esmu šefpavārs. Labs ir viss, kas ir ar biezpienu, sieru, skābo krējumu. Ja varētu, ēstu skābo krējumu, jo treknāku, jo labāk, ar lielām karotēm, bet veselība neatļauj. Venecuēlā tāda skābā krējuma nav. Te mums laukos ir jaunie kartupeļi, krāsnī cepti, tie ir brīnišķīgi. Baravikas. Latvija vasarā man ļoti patīk, ir lielas iespējas kaut ko darīt.

– Ja ir īsta ziema, var braukt ar slēpēm, sniegs, ziemas izpriecas.

– Esmu salauzusi potīti divas reizes, mēģināju slēpot tikai vienu reizi. Kad strādāju Rāmkalnos, mums uzdāvināja slēpošanu Ozolkalnā. Visi pārējie slēpoja kā traki, es ar instruktoru, viens nobrauciens divu stundu laikā. Sapratu – nē, tas nav man. Varu peldēt, laivā braukt pa upi, staigāt gar jūru. Bet neprotu staigāt pa ledu un sniegu. Te jāpiedzimst, lai to visu saprastu un apgūtu.

– Ir bijusi iespēja aizbraukt uz Venecuēlu aizvadīto gadu laikā?

– Jā, 2012. gadā pavadīju tur pusotru gadu. Kāda latviete vēra vaļā restorānu Margaritas salā, 40 km attālumā sauszemes Karību jūrā. Man piedāvāja kļūt par partneri, sadarboties, bet atteicos. 24. decembrī plkst. 9 no rīta gāju uz tirgu iepirkties, mani aplaupīja, gandrīz nogalināja. Janvārī jau biju atpakaļ Latvijā. Nevienam neiesaku braukt uz Venecuēlu, pasaulē ir citas vietas. Tur ir sociāli nedroši, gandrīz karš. Mana ģimene nepazīst nevienu venecuēlieti, kurš nebūtu cietis no huligānisma. Man mašīnu nozaga, ķēdīte vairākkārt norauta no kakla, mātei ir likta pistole pie galvas. Četri vīrieši aplaupīja manas draudzenes māju, viņa tajā laikā sasieta gulēja pagrabā. Un realitātē viss ir trīsreiz briesmīgāk, nekā es stāstu.

– Vai tur ir katoļticība, kas uzdod mīlēt savu tuvāko?

– Tam nav nekāda sakara ar reliģiju, tam ir sakars ar valdību, narkotiku tirdzniecību. Tur nav labi. Venecuēlā mājām apkārt ir mūra žogi, iedzīvotāji sadauza stikla pudeles, asumus saliek uz sētām, lai nevar pārkļūt. Ja ir nauda, uzliek dzeloņdrātis, pieslēdz elektrībai. Fiziskā drošība ir tas, ko nevar nopirkt par naudu nevienā zemē. Pārdzīvoju par notiekošo Venecuēlā, labprāt atgrieztos, bet tas nav iespējams. Šeit jūtos drošībā. Te var dzīvot laukos bez žoga, bez seifa.

– Cilvēki sūdzas, ka Latvijā šur tur valda nabadzība, ir zemi ienākumi.

– Nē, Latvija nav nabadzīga valsts. Latvijā ir daudz naudas, ir darbs. Varam aizbraukt uz Brīvības ielu un paskaitīt, cik tur pārvietojas automašīnas vismaz 60 tūkstošu vērtībā. Varu piekrist par algām, lielveikalos Rimi un Maxima kasieriem maksā četrus eiro stundā. Tas ir maz, tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem. Nodokļu sistēma nav līdzsvarota. Toties Latvijā ir brīnišķīgs apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums. Ir bezdarbnieka pabalsts. Spānijā man reiz sāka sāpēt mugura, aizgāju pie ārsta, lai pateiktu, ka rītdien nevaru iet uz darbu. Man atbildēja, ka tā ir mana problēma. Un Latvijā ir vairāk darba sludinājumu nekā saprašanas. Es pat bez valodas varēju atrast darbu.

– Jūsu profesionālais darbs ir būt pavāram un strādāt virtuvē?

– Tagad mēģinu mainīt profilu, man ir trīs mēnešu pauze, brīva vasara. Mācos visu, kas saistīts ar mākslīgo intelektu, fotografēšanu, mēģinu strādāt no mājām, bet vienā brīdī mani burtiski nes uz virtuvi. Mājas kafejnīcu esmu organizējusi Bīriņos. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez gatavošanas.

– Kāds ēdiens Jums vislabāk padodas?

– Pēdējā laikā esmu iecienījusi meksikāņu ēdienus. Latvijā var iegādāties labus čili piparus, augstākā līmeņa, vasarā ir pieejami labi, svaigi produkti. Es gan neēdu asus ēdienus, man garšo steiks un jūras veltes, un no tām var iegādāties jebko.

– Vai odi un dunduri nebaida?

– Man nekož. Arī neviena ērce nekad nav piesūkusies, lai gan dzīvoju te ilgi, esmu staigājusi pa mežiem.

– Kāds bija Jūsu pirmais darbs Latvijā?

– Vispirms mūs aizsūtīja uz Muceniekiem, tur dzīvojām trīs mēnešus. Tad nonācām Jūrmalā, Kauguros mums iedeva trīsistabu dzīvokli. Tas bija 1. stāvā, šaurs un mitrs. Bet bija forši, mums bija dzīvoklis! Māsa sāka mācīties skolā, mamma sāka pasniegt spāņu valodu Latvijas Universitātē. Pirmo darbu man piedāvāja Pumpuru vidusskolā – par apkopēju. No plkst. 7 līdz 16, un tur bija, ko darīt! Par to saņēmu 62 latus mēnesī, tas bija 2002. gadā, strādāju vienu gadu. Biju priecīga, ka man ir darbs, iemācījos valodu. Brālis sāka strādāt bankai piederošā mājā par dārznieku. Māte iepazinās ar kādu sievieti, kura atvēra restorānu, tur sāku pildīt pavāra pienākumus. Tā sākās mana pavāra epopeja. Nu mans stāžs ir 30 gadi.

– Vai Bīriņos vērsiet vaļā kafejnīcu? Cilvēkiem patika Jūsu piedāvājums šeit, Mājas kafejnīcu laikā.

– Nē, varbūt kādas meistarklases piedāvāsim. Kafejnīca Latvijā – tas ir ļoti grūts bizness. Mūsu ir par maz restorānu biznesam. Latvijā nav pieņemts iet uz restorānu visu laiku, te to dara svētkos un īpašos gadījumos. Jūs varat iedomāties iet brokastot uz kafejnīcu?

– Nē, man ir sava ēdienkarte, neviena kafejnīca neko tādu negatavo.

– Nu re, un man nebūtu izdevīga šī ēdienkarte. Spānijā, piemēram, nevar tikt iekšā restorānos, tur sēž vietējie, ne jau tūristi. Ļoti maz cilvēku Spānijā ēd mājās, pat brokastis. Turklāt cenas... Latvijā, piemēram, alus maksā sešus eiro, nekur pasaulē tas tik daudz nemaksā. Pat Šveicē. Varbūt kaut kur četrus. Te nav izdevīgi veidot kafejnīcu. Tā ir arī kultūras daļa, jūs esat pieraduši ēst brokastis mājās. Bet kultūras ir dažādas. Ir valstis, kur vakarā jau viss ir ciet, jo nākamajā dienā piecos no rīta jāsāk dzīvot. Un arī pavāra, šefpavāra profesijas prestižs Latvijā nav augsts. Tā nav cienīta. Bet es lepojos, ka esmu pavārs.

– Kur Latvijā ir vislabākais restorāns?

– Jau sen neesmu bijusi kafejnīcā, restorānā. Tas ir kvalitātes jautājums. Varu gan pateikt, ka Valmierā ir laba picērija, tur var justies kā Itālijā. 

– Izstāstiet, lūdzu, kādu interesantu ēdienu recepti!

– Mans klāsts ir ļoti plašs. Piemēram, mājas makaronu recepte: uz 100 g miltu viena ola, mīkla atpūšas stundu, tad to laiž caur mašīnu. Var ar rullīti sarullēt un sagriezt, sanāk spageti. Boloņas mērcei vasarā ir svaigie tomāti, 70% liellopu gaļa plus 30% cūkgaļa. Nelieku klāt ķiplokus, sīpolus. Klāt ir svaigs oregano, pipari un sāls.

– Vai dzīvi uztverat optimistiski?

– Tas nav optimisms, tā ir realitāte. Ja nokrīt, vajag celties. Dzīve ir process, man ir 52 gadi. Es negribu būt jauna, vēlētos būt labākā fiziskā formā. Ja man būtu 100% veselība, būtu braukusi uz Norvēģiju strādāt virtuvē. Sūdzoties savu dzīvi nevar sakārtot. To vajag dzīvot tā, it kā katra diena būtu pēdējā.

Edmunda IMŠAS teksts un foto

P.S. Vēl sarunā esmu uzzinājis, ka ļoti labi garšo Venecuēlas saldais – quesillo jeb brilē krēms. Venecuēlā iecienītākais ēdiens ir pabellón criollo – rīsi, liellopu gaļa ar garšvielām, arepa jeb kukurūzas maize un pupas. Mūsu par parastajiem uzskatītie āboli Latīņamerikā ir kaut kas īpašs, ar tiem pat rotā Ziemassvētku eglītes.