23.12.2022. (Laila PAEGLE)
Sadzirdēt, kā Dievs sauc un aicina katru no mums
Mācītājs Kārlis Rozentāls savā amatā tērpā un, piedaloties kādas filmas uzņemšanā, iejuties citā laikā

Sadzirdēt, kā Dievs sauc un aicina katru no mums

Ziemassvētku gaidās aicinājām uz sarunu luterāņu mācītāju Kārli ROZENTĀLU, kurš šoruden sāka kalpot gan Limbažu, gan Liepupes draudzē. Turklāt pārcēlās no galvaspilsētas uz dzīvi Limbažos. Ja viņš būtu politiķis, tad tagad varētu taujāt, kā aizritējušas pirmās 100 dienas. Par šādu salīdzinājumu sarunbiedrs vien sirsnīgi pasmaida.

– Kā nonācāt Limbažos? Jūs šurp nosūtīja?

– Gada sākumā man piezvanīja mācītājs Edijs Kalekaurs, kurš tagad jau ir Valmieras iecirkņa prāvests, un pajautāja, vai negribu kaut ko dzīvē mainīt un pārcelties uz Limbažiem. Tobrīd mierīgi kalpoju Ķemeros, viss tur bija labi – jauka draudze, izremontēta baznīca. Dzīvoju Rīgā, strādāju arī laicīgu darbu. Tāpēc Edijam uzreiz atteicu: – Nē, nē, nē, neko negribu mainīt… Tomēr šī saruna vēlāk nedeva mieru. Ik pa laikam atkal iedomājos, varbūt vajag, bet ko tas no manis prasīs. Maija sākumā biju aizbraucis uz Gruziju un tur sapratu, ka piedāvājums jāpieņem. Iekšēji iestājās miers, jo kļuva skaidrs – jādara. Turpmākais jau bija tehniskas lietas, kā visu sakārtot. 11. septembrī sāku šeit kalpot un 8. oktobrī bija oficiālā amatā ievešana. 

– Vai tāds bija draudzes lūgums, lai mācītājs pārceltos uz dzīvi Limbažos?

– Jā, un tas ir saprotams. Limbažos ir pietiekami liela pilsētas draudze un skaidrs, ka mācītājs vajadzīgs ne tikai svētdienās. Ja ir mazāk cilvēku, varbūt tā nepieciešamība nav tik izteikta. 

– Kā esat šeit iejuties? Tas tomēr nav vienkārši pārcelties uz vietu, kur viss un visi ir sveši. 

– Limbažos iejutos vieglāk un ātrāk nekā varēju iedomāties. Kaut esmu īsts rīdzinieks – tur dzimis un visu laiku līdz šim dzīvojis. 

– Vai ir kaut kas, ko draudzes ierastajā ritmā vēlētos mainīt?

– Mācītāja uzdevums nav rīkot draudzē revolūcijas, bet gan sludināt evanģēliju, garīgi mīlestībā rūpēties un gādāt par draudzi. Kā ierasts, dievkalpojumi notiek svētdienās, arī ceturtdienu vakaros, kad ir Bībeles stundas. Taču mācītāja amats ir tāds, ka darba kļūst tikai vairāk un vairāk. Tāpēc necenšos skriet notikumiem pa priekšu, laiks piepildās pats.

– Ieminējāties arī par laicīgo darbu. Kādā jomā tas bija?

– Esmu beidzis Rīgas Poligrāfijas mākslas vidusskolu. Toreiz izvēlējos interesantu specialitāti – grāmatu restaurators. Kad mācījos 2. kursā, šo programmu pārveidoja par grāmatu iesējēju. Pēc skolas absolvēšanas darba dzīve bijusi saistīta ar poligrāfiju, grāmatām. Tagad gan tas vairs ir tikai hobija līmenī. Bet iedot grāmatai otru mūžu – tas ir skaisti. 

– Bet kā radās doma kļūt par mācītāju? Esat no ticīgas ģimenes?

– Nē, nenāku no ticīgas ģimenes. Un nav man tāda dramatiska atgriešanās stāsta, kā, redz, vienā dienā sapratu un teicu Jēzum – te nu es esmu. Viss notika lēnām un pakāpeniski. Par ticības lietām sāku interesēties aptuveni 20 gadu vecumā. Man bija daudz jautājumu, uz kuriem neatradu atbildes, kā jau jaunībā mēdz būt. Galvenais, kas nebija skaidrs, – Dieva žēlastība. Likās, trūkst loģikas. Kā tas var būt – tu dzīvo, kā nu dzīvo, un drīzāk būtu pelnījis sodu, bet vienmēr esi pasargāts? Ilgstoši. Un tas kādā brīdī liek pajautāt – kāpēc tā? Atbildes meklēdams, nonācu Rīgas Svētā Pētera baznīcā, izgāju iesvētes mācību, taču jautājumu radās tikai vairāk un vairāk. Protams, mums dzīvē nav nejauši satiktu cilvēku. Un toreizējais Pētera baznīcas draudzes priekšnieks, kurš pats studēja Lutera akadēmijā, reiz ieminējās, varbūt es arī gribu tur iestāties. Tas bija līdzīgi kā tagad ar piedāvājumu nākt kalpot uz Limbažiem. Sākumā teicu: – Nē, nē… Taču ieteikums turpināja urdīt. Līdz apjēdzu – ja esmu nācis pēc atbildēm, tad šī ir iespēja. Turklāt studijas varēja savienot ar darbu, jo notika vakaros – sešos, pusseptiņos lekcijas sākās, ap desmitiem beidzās. Mācību priekšmeti bija ļoti interesanti. Sākumā gan neapzinājos, ko tas no manis prasīs, – dienā darbs, vakarā augstskola, arī gatavošanās nodarbībām, svētdienās uz baznīcu… 

Studējot nedomāju, ka būšu mācītājs. Man vienkārši gribējās vairāk izprast to, kas interesē. Vienmēr esmu vēlējies – kā mēdz sacīt – drēbi iztaustīt no iekšpuses, kas tas ir. Pirms ordinācijas eksāmena mums visiem tomēr bija jāiziet prakse. Atceros savu pirmo dievkalpojumu Me­ža­parka baznīcā. Stāvēju pie altāra sētiņas, skanēja pirmā dziesma un tajā mirklī sapratu – ja ieiešu altārī, tad atpakaļceļa vairs nav. Un tobrīd tas bija apzināts solis, lēmums, saprotot, ko es daru. Tā viss sākās. 2008. gadā pabeidzu Lutera akadēmiju, sāku kalpot Blīdenē, Remtē, Brocēnos, tad Ķemeros. 

– Zinu, ka mēdzat arī filmēties. Kā tas sākās?

– Jauši, nejauši. Mani uzaicināja viena cilvēka vietā, kurš reiz netika uz filmēšanos. Tāds arī bija sākums. Un atkal tas pats stāsts – ir interesanti kādu lietu apskatīt no iekšpuses, pēc tam uz visu ir pilnīgi cits skatījums. Kopš pirmās reizes vienmēr ar sajūsmu skatos, kā strādā kino radīšanas mehānisms. Cik daudz cilvēku iesaistīts, un katrs zina savu darbu, lai viss notiktu precīzi un taptu rezultāts. Atbildība par tev uzticēto uzdevumu man liekas apbrīnas vērta ikvienā profesijā. Joprojām saistībā ar to atceros savu pirmo darbadienu tipogrāfijā. Cilvēks, kurš mani pieņēma darbā, izvadāja un izrādīja visu tipogrāfiju – lūk, tur strādā mākslinieki, maketētāji, tur notiek drukāšana, pēcapstrāde… Kad visas telpas bija izstaigātas, viņš man mierīgi pateica: – Redzi, cilvēki nedēļu ir strādājuši, lai dabūtu to produktu, kas tagad nonāks pie tevis. Un tu vari ar vienu pogas spiedienu sekundes laikā visu sabojāt. Var teikt, ka šis vienkāršais teikums man iemācīja atbildību par savu darbu. Vai nu dari un kārtīgi, lai nesabojātu to, kas paveikts pirms tevis un ko pēc tevis darīs nākamie, vai vispār neķeries klāt. Mēs visi esam saistīti cits ar citu un attiecības ir ļoti svarīgas.

– Atgriežoties pie kino, cik filmās un seriālos esat piedalījies?

– Ir joks, ka pēc trešās vairs neskaita…Daudz kas interesants bijis pa šiem gadiem. Daļu no visa, kur esmu filmējies, pats nemaz neesmu redzējis. Arī Janvāri par barikāžu laiku vēl neesmu noskatījies. Filmā tā varbūt ir sīka epizode, turklāt pats process reizēm ir saistošāks nekā rezultāts. Tā ir iespēja būt citā laikā un citā tēlā, notikumos, kādus dzīvē nevarētu izdzīvot, iepazīties ar interesantiem cilvēkiem. Turklāt aktieri un filmēšanas norise tiešām uzbur īstenības sajūtu.

– Pāris pēdējo gadu pasaulē bijuši satraucoši – pandēmija, tagad Krievijas iebrukums Ukrainā. Brīžam teju šķiet, ka tas cilvēcei ir sods, pārbaudījums, jo kaut ko neesam sapratuši, darām nepareizi.

– Es joprojām šo laiku redzu kā žēlastības laiku – Dieva mums dotu iespēju. Jo grūtāki apstākļi, jo Dievs mums ir tuvāk. Tas brīdis, ko katrs šeit pavadām, ir limitēts. Mēs laikā, telpā un savā miesā esam noteiktu laika posmu, kad varam atjaunot savas attiecības ar Dievu. Viņš dažādos veidos mūs sauc un aicina, atgādina par sevi. Bet kāda nu katram ir tā dzirde, lai saklausītu. Man pirmajā reizē, kad vēru baznīcas durvis, tas bija jautājums par žēlastību. Citam varbūt vajag daudz skaļāku aicinājumu, lai viņš sadzirdētu. Kad viss ir kārtībā, tad jau it kā nav īpašas vajadzības meklēt Dievu. Tomēr katram ir kāds uzdevums. Es sev varētu jautāt, kāpēc man vajadzēja iet prom no Rīgas un Ķemeru draudzes. Kur bija jāskrien? Taču, ja esmu šajā amatā aicināts kalpot cilvēkiem, tad varbūt šeit mana kalpošana šobrīd ir vairāk vajadzīga nekā tur. Tātad jānāk un jādara. 

– Šobrīd visi gatavojas Ziemassvētku svinēšanai, bet Jums tas būs darbs – jānotur vairāki dievkalpojumi.

– Jā, bet es šo darbu daru ar prieku. Man reiz dzīvē ir gadījies, ka lauku draudzē – tas gan nebija Ziemassvētkos – atbraucu uz dievkalpojumu, bet nebija neviena cilvēka. Auksts, ceļi slideni, un es baznīcā esmu viens pats. Ko darīt? Braukt mājās? Vai noturēt dievkalpojumu? Noturēju pilnu dievkalpojumu un sapratu, ka daru to sev. Tas ir vajadzīgs man. Ja tas nepieciešams vēl kādam, brīnišķīgi. Varam to ceļu iet kopā. Taču Ziemassvētku laiks man patīk, kaut mācītājiem tas tiešām ir atšķirīgs nekā citiem. Bet es tāpat svinu – baznīcā kopā ar visiem, kuri ir atnākuši.

– Liela daļa uz baznīcu atnāk vien Ziemassvētkos vai Lieldienās.

– Tā ir, un tad jājautā – kāpēc tā? Pēc kā mēs nākam? Reizēm cilvēks, ienācis baznīcā, priecājas – ak, kāds te miers, cik man labi… Bet pēc tam aiziet un pazūd. Jautājums – ja šeit tik labi un tāds miers, kāpēc vairāk nenāc? Toties tiklīdz atgadās kas slikts, atkal esi klāt. Mēs taču pie Ziemassvētku mielasta galda nevaram paēst tā, lai pietiktu visam gadam līdz nākamajai reizei. Ēdiens vajadzīgs katru dienu. Tāpat ir ar garīgo barību.

Tāpēc tas, ko gribu novēlēt Ziemassvētkos, – nenobīties, bet sadzirdēt vēsti, ko eņģeļi sacīja ganiem: – Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, jums Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, tas Kungs… Lai šajos Ziemassvētkos tev Kristus piedzimst pa īstam, lai tas nav tikai jauks vēlējums. Lai nebūtu tā, ka pēc gada nākamajos Ziemassvētkos atkal sākam no tā paša punkta, kur esam tagad. Lai mēs gribētu Viņam sekot, ejot cauri Kristus dzīvei un mācībai. Lai mēs to gribētu ne tikai vienā svētku dienā, bet visu gadu, vienmēr. Un lai mums pietiktu drosmes iet šo ceļu kopā ar mācekļiem, būt klāt arī Lieldienu notikumā, Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Lai ticība mūsos pieaug, pašiem to pat nemanot. Bet veids ir tikai viens – ticība mums tiek dota caur Dieva vārdu. Citādāk to nevaram dabūt. Vienu reizi gadā atnākot uz baznīcu, tomēr ir par maz. Varbūt kādam liekas, ka tas ir garlaicīgs un vienmuļš ceļš. Nē, tas ir ļoti interesants. Ir vienkārši jāsāk iet. Un tā ir mūsu izvēle – iet to vienatnē vai kopā ar Dievu. Jā, ir mazliet jāpiepūlas, kaut vai svētdienas rītā agrāk pieceļoties, lai atnāktu uz baznīcu. Bet pūles jau nepieciešamas, darot ikvienu darbu, jebkuru arodu mācoties! Tāpat ir ar ticību. Mums vajadzīgs spēks, bet to varam gūt pie Kristus. Jūklī, kas valda pasaulē, kad reizēm šķiet, ka nav pie kā turēties, vienīgais stingrais pamats, uz kura vari stāvēt, ir Dieva vārds un Viņa patiesība. Viss pārējais ir gaistošs…

Laila PAEGLE
Foto no Kārļa ROZENTĀLA albuma

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks