
Psihoterapija jautājumu un atbilžu līkločos
Jauno gadu daudzi sāk ar virkni apņemšanos. Dažas īstenojam itin viegli, bet citas nemanāmi pārceļas uz nākamo gadu. Psihoterapijas speciāliste Solvita PAEGLĪTE ir pārliecināta, ka sākt kaut ko jaunu var kaut vai šodien, ja vien cilvēks ir gatavs meklēt atbildes uz pašam svarīgiem jautājumiem un izdarīt izvēles. Lieliski, ja viņš tiek ar savām problēmām un situācijām galā, rod labsajūtu un secina, ka dzīvot ir forši. Reizēm līdz šai atziņai var nonākt arī caur psihoterapiju.
Māju sajūta Āsteres ezera krastā
Solvita ir rīdziniece. Laikam ritot, abi ar vīru Imantu sapratuši, ka tomēr vēlas dzīvot ārpus galvaspilsētas. Potenciālā dzīvesvieta intensīvi tika meklēta Vidzemē. Interesanti, ka meklējumi sākās un beidzās Āsteres ezera krastā, jo secināts, ka labākas vietas nav. Vispirms nolūkojuši zemi otrpus ezeram, bet, kamēr domājuši, tai jau atradies pircējs. Toties pēc aptuveni diviem gadiem tikuši pie pašreizējās vietas. To ieskauj sens muižas parks, kurā aug arī aptuveni 150 gadus veca ābele, kas joprojām cītīgi ražo saldus un sulīgus Sīpoliņus. Arī vīrs Imants atzinis, ka vairs nekur citur nejūtas tik labi kā lauku mājās. Tā ir vieta, kur sabrauc bērni ar otrajām pusītēm un pagaidām vienīgais mazdēliņš Ričards. Solvita gan cer, ka kādu dienu māja būs pilna ar mazbērniem.
Psihoterapeitei jau daudzus gadus ir privātprakse Rīgā, bet pēdējā laikā Covid-19 ierobežojumu dēļ ļoti bieži tiek strādāts attālināti no mājām Viļķenes pagastā. Speciāliste vēlas atvērt kabinetu un konsultēt arī Limbažu centrā. Pagaidām viņa tam plāno atvēlēt ceturtdienas un ir gatava sākt, tiklīdz būs pirmais klients.
Skats uz dzīvi no malas
Kā vairums psihoterapeitu, arī viņa savam darbam atbilstošāko smeļas dažādos psihoterapijas virzienos, tomēr viņas lauciņš pamatā ir psihodrāma (tulkojot no grieķu valodas, tas nozīmē dvēsele darbībā). Tā ir metode, kur cilvēkam drošā un atbalstošā vidē ir iespējams piedzīvot izmaiņas. – Reizēm cilvēkam grūti ieraudzīt vai saprast esošu problēmu vai situāciju, bet, piedzīvojot to no citas perspektīvas, viņš atrod atbildes, kas reizēm pārsteidz pašu. Tā iespējams ieraudzīt savu iekšējo pasauli, kā tā ir iekārtota, un, pateicoties tam, viņš saprot, ko tieši gribētu mainīt un kā to izdarīt.
Jau vairāk nekā desmit gadu Solvita konsultē individuāli un vada grupu terapijas nodarbības pieaugušajiem. Bieži vien cilvēki pirms grupu terapijas šaubās, vai varēs atklāties citu priekšā. Viņas pieredze gan liecina, ka grupā, kurā ir līdz 10 cilvēkiem, uzticība veidojas ļoti ātri. Lai cik dīvaini tas nebūtu, cilvēkiem problēmas ir bezgala līdzīgas. Grupā ir savi noteikumi, un galvenais ir konfidencialitāte. Tāpat grupā cits citu nekritizē, nepamāca un nespriež, ko būtu darījis vai nedarījis otra vietā. Katrs runā par sevi.
Ne visiem der grupu terapija, bet tāpēc vispirms ir individuālas tikšanās, lai noskaidrotu, ko cilvēks no tās sagaida. Kāds uzreiz pasaka, ka to negrib. – Un cilvēks drīkst negribēt! – viņa uzsver. Cilvēkiem bieži ir grūti uzticēties, paļauties, jo kādreiz ir sāpināti. Tāpat nav viegli atklāti paust savu viedokli, apmierināt savas vajadzības, jo tad var sajusties vainīgi. Psihoterapeite skaidro, ka dzīvē bieži vien mēs sarunas risinām galvā un skaļi nepasakām, ko jūtam, un varbūt arī dzīvē nekad nepateiksim… Bet terapijas procesā, kaut vai noformulējot savas jūtas skaļi, cilvēks piedzīvo atvieglojumu.
Lielākais vairums Solvitas klientu bijušas sievietes, bet pēdējā laikā sabiedrības viedoklis par psihoterapiju mainās, un arī vīrieši arvien vairāk uzdrošinās meklēt palīdzību sarežģītos dzīves brīžos.
Šobrīd cilvēki ir pārguruši, izdeguši, daudziem ir trauksme, zudis dzīvesprieks. Reizēm, kad terapeits cilvēkam vienkārši pajautā, kas sagādā prieku, viņš sāk aizdomāties un saprot, ka ir grūti atcerēties, kad pēdējo reizi no sirds ir priecājies. – Atbildes uz saviem jautājumiem cilvēkam jāatrod pašam, es varu būt līdzās, iedrošināt un varbūt nedaudz palīdzēt atrast pareizo virzienu, – viņa papildina.
Teju katrs, kurš izvēlas iet terapijā, grib zināt, cik ilgs laiks nepieciešams vēlamā rezultāta sasniegšanai. Bet tas katram ir individuāls un atkarīgs no mērķa, tāpat – no paša iesaistes.
Speciāliste teic: – Gadās, ka cilvēks ierauga risinājumu vai atbildi pēc pāris reizēm. Taču jāatzīst, ka tā notiek ļoti reti. Ja viss būtu tik vienkārši, pietiktu izlasīt kādu izglītojošu grāmatu. Daži terapijā iet gadiem. Citi lielāku vajadzību jūt gada tumšākajos mēnešos. Ir ļaudis, kuriem nomāktība rodas arī pavasarī, kad apkārt viss zeļ un plaukst. Problēmas un vajadzības ir ļoti dažādas un individuālas. Kādam nepieciešams tikt galā ar fobijām, piemēram, bailēm no suņiem, lidošanas, slēgtām telpām, uzstāšanās publikas priekšā. Arī šībrīža aktualitāte saistībā ar Covid-19 ir radījusi satraukumu, parādījušās bailes no komunikācijas līdz pat tam, ka cilvēks baidās iet ārā, atrasties starp citiem un pat satikt tuviniekus.
Attiecības un spēja sarunāties
Dzīves kvalitāti nereti nosaka attiecības – ar vecākiem, bērniem, dzīvesbiedriem, apkārtējiem. Sarunbiedre uzskata – ja tās ir veselīgas, ar pārējām dzīves nebūšanām tikt galā ir daudz vienkāršāk. Ne vienmēr ir viegli saprast, kas attiecībās ir tas traucējošais jeb kur ir klupšanas akmens. Cilvēkam vienmēr ir izvēle, tikai reizēm nepieciešama liela drosme, lai pieņemtu lēmumu rīkoties.
Mūsdienās ne vienā vien ģimenē kāds no vecākiem, reizēm pat abi ir devušies peļņā uz ārzemēm. Solvita atgādina, ka tas noteikti ietekmē bērnu un vecāku attiecības. Taču situācijas un cilvēki ir dažādi un to nevar vispārināt. Teiksim, vecāks, kurš strādā ārzemēs, atbraucot var iedot bērnam tik daudz mīlestības, ka tas dod spēku izturēt līdz nākamajai tikšanās reizei. Un tajā pašā laikā ir ģimenes, kur visi dzīvo kopā un neatrod laiku vienkārši parunāties. Psihoterapeite dzirdējusi stāstus, ka vecāki uzdod bērnam jautājumus, rakstot īsziņu mirklī, kad viņš atrodas blakus istabā. – Tuvības bads šajā paaudzē ir, – atzīst terapeite. Tamdēļ, gadu sākot, viņa novēl vairāk dzīvu sarunu, jo bez tām attiecības nevar pastāvēt.
Tā kā tikāmies pirms gadumijas, taujāju arī par Jaungada tradīcijām. Solvita grasījās veidot jaunu sapņu kolāžu no žurnālu izgriezumiem – vārdiem vai attēliem, kas piesaistījuši viņas uzmanību. Tā jānovieto redzamā vietā un ik pa laikam jāuzlūko. No iepriekšējās piepildījušies 99%.
Solvitu interesē latviskā dzīvesziņa, viņa cenšas to izprast un piekopt. Tiek svinēti visi gada saulgrieži, dziedātas tautasdziesmas un veikti rituāli. Īpaši godināts vasaras saulgriežos tiek sētas lielais ozols, kam katru gadu tiek apsieta jauna prievīte. Nu stumbram apvītas jau sešas. Solvita cer, ka psihoterapeita pakalpojumi būs pieprasīti arī mūspusē, lai varētu tuvāk mājām strādāt arī ikdienā.
Ievas OZOLAS teksts un foto