Prieki un bēdas, kas savijas garā dzīves pavedienā
Šajā rudenī 100 gadu jubileju atzīmē limbažniece Irma MIKLĀVA. Ja klausītu pasei, tad svinības viņai pienāktos rīkot tikai 24. novembrī. Tomēr viņas faktiskais dzimšanas datums ir 8. septembris. Tā sagadījās, ka savulaik vecāki reģistrēt bērniņu devās ar aizkavēšanos, jo bija aizņemti darbos. Lai mazāk lauzītu galvu, kuru no diviem neīstiem datumiem izvēlēties, ģimenē jau ierasts plašākā pulkā sanākt kopā aptuveni pa vidu starp tiem – uz Irmām, pie viena atzīmējot gan vārda, gan dzimšanas dienu.
Pirms viesībām gaviļniece satraukusies, kā viss izdosies, vai nelielajā istabiņā pietiks vietas kuplajam bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulkam. Irmas jaunākā meita Ilona Putniņa skaitījusi – ja ierastos visi, tad mammai būtu aptuveni 30 ciemiņu. Ne visas atvases gan ir Latvijā. Īpaši gaviļniece gaidīja meitu Inesi, kura jau ilgi dzīvo Vācijā. Jautāta, kā ir sagaidīt tik ievērojamu jubileju, kādu retajam lemts piedzīvot, Irma teic, ka nekā īpaši. Vismaz ne iekšēji. Nupat, esot kopā ar tuvajiem, sajutusies tik moža, ka meitām pat sacījusi: – Būtu kājas, es vēl dancot varētu! Svinības viņai ļoti patika.
Irma Miklāva ar kuplo saimi jubilejas svinībās
Fiziskā spēka gan palicis maz. Pirms 12 gadiem Irma pakrita, bet, lai cik grūti un neticami šķistu, atlaba un piecēlās kājās. Pārvietojoties ar staigulīti, pati tika galā ar mājas soli, gatavoja sev ēst, tāpat kā visu mūžu daudz lasīja. – Man traki patika lasīt! Nevajag smadzenēm ļaut atrofēties, vajag nodarbināt, – saka Irmas kundze. Piedevām viņa rakstījusi dienasgrāmatu, kurā apkopots viss limbažnieces dzīves gājums. Arī par to tēmu, ko Ilona smiedamās mammai piekodinājusi pārlieku daudz neatklāt… Protams, runa ir par brūtgāniem!
Otrs nesenākais kritiens gan pielika punktu aktīvai dzīvei. Irma secina – kad varējusi rosīties, dienas skrējušas ātri, nav bijis laika gremdēties atmiņās. Tagad apstākļi spiež pārdomāt dzīvi no viena gala līdz otram. Ilona, kura palīdz ikdienā, apbrīno mammas labo atmiņu. Nav pagaisuši ne notikumi, ne vietas, ne cilvēki, no kuriem ļoti daudzi jau devušies tajā tālē, kas nav aizsniedzama.
Tāls ceļš uz Latviju
Irmas Jonites dzīves ceļš iesākās tālu no Latvijas – Vitebskas apgabalā Baltkrievijā. Viņas tēvs Pēteris Jonits ar Minadoru Milleri iepazinās Rīgā, kur viņa strādāja par šuvēju. Abu saknes gan ir ārpus galvaspilsētas – tēvs dzimis Raunas pagastā, mamma – Vitrupē. 1914. gadā Pēteri iesauca darba dienestā. Viņš Rīgā strādājis ar dinamomašīnu, ko nolemts izmantot kara nolūkiem, un tēvu paņēma līdzi. Māte tēti pacietīgi gaidīja, līdz 1917. gadā nolēma doties pie viņa.
Ģimene Baltkrievijā palika līdz 1943. gadam un piedzīvoja ārkārtīgi daudz. Bija gan priecīgi, gan skumji brīži, smagi zaudējumi. Pirmos divus dēliņus, Aleksandru un Valdi, liktenis pārim atņēma. 1920. gada nogalē tēvs jau posās mājās uz Latviju, bet mamma nespēja atstāt nule zaudēto puisīšu atdusas vietas, tālab tika izlemts, ka saimniekos turpat. Uzcēla māju, iekopa zemi. 1921. gadā nāca pasaulē Arvīds, 1923. gadā Irma un 1926. – Vilma. Tad sākās kolektivizācija – visiem bija jāpievienojas kolhozam, ģimenei palika vien neliels gabaliņš no platības, ko tā bija apstrādājusi. Tad 1937. gadā Pēteri apcietināja kā tautas ienaidnieku, tāpat kā vairākus citus ciemata latviešu vīriešus. No apcietinājuma viņš tā arī neatgriezās.
Palikušai vienai ar trīs bērniem, mātei bez apgādnieka bija grūti. Strādājot kolhozā, neko daudz nevarēja nopelnīt, bet viņa gādāja iztiku, kā vien prata. Bērni mācījās skolā, pieaugot viņiem, protams, bija pirmās balles un simpātijas. Irmas pirmo nopietno pielūdzēju iesauca armijā 1940. gadā. Puisis kādu laiku viņai rakstīja mīļas vēstules, bet abi tā arī vairs nesatikās. 1941. gadā sākās karš ar visām neaprakstāmajām sev līdzi atnestajām šausmām. Dažas piedzīvoja paši, citām kļuvuši par lieciniekiem. Tomēr līdztekus jaunieši dzīvoja arī ierastu dzīvi. Nāca kopā, draudzējās, dziedāja, dejoja un allaž strādāja, jo bez darba nebūtu nekā.
1943. gadā Vitebskas apgabalā dzīvojošiem latviešiem bija iespēja atgriezties. Vilciens uz Rīgu izbrauca 5. augustā un tur ieripoja pēc divām dienām. No galvaspilsētas Minadora ar meitām devās uz Limbažu pusi, kur dzīvoja gan viņas, gan Pētera radi. Tiem gan bija savas rūpes, bet darbs par vēdera tiesu sievietēm atradās Rāmavās netālu no Limbažiem. Vēlāk dzīve iegrozīja tā, ka Irma kļuva par Rāmavu saimnieka Ādama Reiniņa sievu, lai gan viņai sirdī bija cits jauneklis... Tomēr pasaulē nāca divi dēli – Ādams Valdis un Brunis. 1948. gadā Ādamu apcietināja un kā kulaku vēlāk notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā, aizsūtīja darbā uz Krasnojarsku, no kurienes viņš neatgriezās.
1949. gada 25. marta naktī Irmu pamodināja klauvējieni pie durvīm. Ar pusotru gadu veco Valdiņu un četrus mēnešus veco Brunīti uz rokām viņu aizveda uz pagasta māju, kur sievietes, sirmgalvjus un bērnus gatavoja izvešanai. Tālāk Limbažu pagasta ļaudis nonāca Inčukalna stacijā, tad sekoja tāls, smags ceļš lopu vagonos uz Tomsku. Savā atmiņu grāmatā Irma raksta: – Vismokošākā bija neziņa, tā ir briesmīgāka par morālo pazemojumu un fiziskām sāpēm. Tad izsūtītos veda pa Obu ar kuģi uz Kargasoku, tālāk pa Vasjuganas upi uz kolhozu. Ar tik maziem bērniem aukstajos, tumšajos vilcienos bija ļoti smagi. Abi bija ceļa novārdzināti. Vispirms saslima Brunītis, pēcāk viņa zaudēja arī Valdiņu. Irma brīžiem aizmirsās darbā, bet sirds sāpēja vēl ilgi. Sibīrijā pasaulē nāca Irmas vecākās meitas Marita (dz. 1951. g.) un Anita (dz. 1954. g.). – Par Maritiņu ļoti priecājos, ļoti, ļoti mīlēju. Tas man bija impulss, ka ir jādzīvo, bērnu dēļ, – atceras sarunbiedre.
Mīlestība jāizrāda darbos
1956. gada maijā, tiklīdz bija ļauts un radās iespēja, Irma ar pirmo kuteri, kas nāca garām pa Vasjuganu, sāka mājupceļu uz Latviju. Tika līdz Maskavai, kur kāpa vilcienā uz Rīgu kopā ar vairākām latviešu ģimenēm (arī no Vidrižu un Viļķenes pagasta). Atbraucēji apmetās Rāmavās pie brāļa Arvīda un viņa sievas Annas. Sāka kopt govis, drīz vien saņēma goda rakstu par izslaukuma celšanu. Par to Irmai bija gandarījums: – Es, kam tāda neizdevusies dzīve, pirmrindniece!
Irma un Jānis Miklāvi kāzu dienā
Tad viņa pieņēma bildinājumu no Jāņa Miklāva. – Vīrs bija Sibīrijā nomiris, man bija divi bērniņi. Ko tad es varēju degunu gaisā celt! Nodzīvojām 34 gadus, – stāsta Irma. 1957. gadā Ziemassvētkos abi salaulājās Limbažu luterāņu baznīcā. Tad pārcēlās uz vīra māju – Krūmiņiem. 1959. gadā nāca pasaulē Inese un 1963. gadā – Ilona. Tur abi uzaudzināja četras meitas un dzīvoja līdz 1990. gadam, kad pārcēlās uz Limbažiem un saimniecību uzticēja Maritai ar vīru.
Par dzīvi ar Jāni Irma teic: – Viens otram mīlestībā tā, kā tagad rāda televīzijā, neatzināmies. Tas viss ir lieks! Vajag izrādīt darbos. Viņš bija pat par daudz strādīgs. Sarunbiedre atceras, kā no rīta, kad gāja slaukt govis uz kūti, tā jau bija iztīrīta, siles pilnas. Miklāvi audzēja arī buļļus un cūkas, bija dārzs. Tika darīts viss iespējamais, lai nekā netrūktu. Irma prasmīgi šuva apģērbu bērniem un prata citus rokdarbus. Savukārt Ilona teic mammai paldies par bezrūpīgu bērnību: – Bērnus pie darba nelika. Es nemaz nezināju, kur tā kūts atrodas un cik tajā govju. No rīta, kad cēlāmies uz skolu, brokastis bija galdā, nākot mājās, gaidīja siltas pusdienas. Kad apprecējos, zupas vārīšana bija jāmācās no pavārgrāmatas!
– Vienmēr strādāju ar mīlestību, nekad nedomāju, kāpēc man tas būtu jādara, – saka gaviļniece. – Teicu – kad aiziešu, atradīsiet mani ne jau istabā, gultā, bet dārzā. Sanāca citādi, jo, kurš gan būtu domājis, ka mūžs būs tik garš. Klausoties Irmas kundzes stāstīto un pārlapojot viņas rakstīto atmiņu krājumu, rodas apbrīna par izturību, možo garu un apņēmību pēc katras šķiršanās turpināt dzīvot sevis un joprojām blakus esošo dēļ. Un pēc katra piedzīvotā kritiena viņa atradusi spēkus atkal celties un teikt: – Bet tomēr es dzīvoju! Tieši ar šādiem vārdiem viņa pabeigusi pašas rakstīto daudz plašāko stāstījumu par savu ilgo mūžu.
Linda TAURIŅA
