Pašizaugsmi meklē gongu skaņas meditācijā

Ungurpilietis Aigars FELDMANIS sevi par gongu meistaru vēl nesauc, bet jau ir apguvis šī instrumenta spēli. Pirms trīs gadiem izietie kursi skaņu terapijas mākslā, gongu spēles meistarībā un meditācijā viņam devuši jaunu skatījumu uz dzīvi. Pats uzsver, ka vēlme atklāt sevī ko jaunu un meklēt pašizaugsmes ceļus ir pavadījusi vienmēr. 

Gongs ir Austrumāzijas sitaminstruments – plakans, apaļš metāla disks. Tā dobjā un dziļi vibrējošā skaņa rodas, kad ar vālīti vai āmuru pa to uzsit. Pēdējo 10 gadu laikā Latvijā plašu popularitāti iemantojuši dažādi gongu pasākumi, skaņu terapijas un retrīti – klusēšanas, meditācijas, jogas, pāru… Turklāt daudzi to uzskata par vienu no jaudīgākajiem un mūsdienīgākajiem sevis iepazīšanas ceļiem.

Ainažos dzimušais Aigars savulaik dzīvojis un strādājis Salacgrīvā un Rīgā. Pēc sludinājuma, ka Alojā meklē elektriķi, nonācis šaipusē, kur nu jau pagājuši 20 gadi. Kad sāka dzīvot Ungurpils dzirnavās, viņš kļuva par to pārvaldnieku. Kādu laiku turpināja strādāt AS Sadales tīkls, bet patlaban ir nelielā atpūtā. Pašam gan joprojām esot sajūta, ka tur dzīvo nesen. Toties vecvectēvs no tēva puses arī nācis no Ungurpils. 

Lēciens nezināmajā

Viss sācies ar jogas nodarbībām, par ko domājis ilgstoši. Kad jogu Kristīnes Someres vadībā nedaudz apguvis, ieraudzījis afišu par gongu meditācijas trīs dienu retrītu Limbažu mūžizglītības un veselības veicināšanas centrā Filcītis. Tur arī radās pirmais iespaids par gongiem. – Pirmajā naktī bija tāda skaņa, tāds troksnis, ka nodomāju, kā tādā vispār varēs pagulēt, tomēr ātri vien aizmigu. Kad naktī tomēr pamodos, atkal bez problēmām iemigu, – atminas ungurpilietis.

Jau pirms šī retrīta internetā lasot par gongu meditācijām, ieraudzījis attēlā tādā vidē kādu paziņu. – Ļoti gribējās līdzīgā piedalīties, tikai bija bail, vai to visu varēšu, vai spēšu pārvarēt kautrīgumu, – atzīstas sarunbiedrs. Kad uzzinājis, ka Rīgā ieradīsies gongu un meditācijas skolotāji no Lietuvas, nodomājis doties pamācīties. Pēc iepazīšanās noskaidrojis, ka var iziet īpašus kursus netālu no Viļņas – vietā, ko dēvē par Dragonfly Land (Spāres zeme), uz kurieni interesenti sabrauc no visas pasaules malām. Tur mācījies spēlēt gongus, dejot, dziedāt utt. Mācekļiem nelielās grupiņās bija pašiem jāveido savi koncerti, pēc sajūtam izvēloties instrumentus – stabules, bungas, flautas, grabuļus u.c. – Iedomājos, ka tālumā dārd pērkons, lēnām nāk vējš un sāk līt lietus. Tad viss pāriet un sāk čivināt putniņi. Trijatā izveidojām šādu skaņdarbu, – pastāstīja Aigars. Kamēr viena komanda spēlē, pārējie guļ un klausās. 

Pēc nedēļu ilgajiem kursiem Aigars nopelnīja sertifikātu, kas apliecina apgūto gongu spēli, skaņas terapiju un meditāciju.

Savas skaņas atrašana

Pašam pirmā uzstāšanās bija Ungurpils dzirnavās pērnvasar 13. Pasaules latviešu klaidoņu saietā un Ungurpils ezera svētkos. Pusotru stundu spēlējis gongus un no Nīderlandes speciāli pasūtītās šamaņu bungas. Tām īsto skaņu meklējis ilgi. Mācoties Lietuvā, ievērojis melnas bungas no bizoņa ādas, kuru radītā skaņa burtiski gājusi caur kauliem. – Nevarēju sev tādas atrast, lai gan skaņa ilgi dzīvoja atmiņā. Mums stāstīja – ja atrod instrumentu ar sev piemērotu skanējumu, lai nelaiž vaļā, – stāsta sarunbiedrs. Tad nolēmis bungas pasūtīt. Tās izveidoja kāda sieviete Nīderlandē, kurai īpašu atļauju izgatavošanai un tālāknodošanai devuši Amerikas indiāņi. Pēc pusgada pasūtījumu saņēmis. 

Klusēšanas meditācija

Sarunbiedrs par īpaši interesantu atzīst 10 dienu vipasana (viena no Indijas senākajām tehnikām) klusēšanas meditāciju, kas aizvadīta kādā internātskolā netālu no Liepājas. Uz to sabrauca 120 cilvēku no visas pasaules – puse sieviešu, puse vīriešu. Jau pirmajā dienā no Amerikas atbraukušie skolotāji visiem paziņoja, ka 10 dienas nedrīkst sarunāties, pat smaidīt ne. Četros bija jāceļas, jāierodas zālē, kur skolotājs stāstīja, kā pareizi jāelpo, kā jāveic meditācija, ko vajadzētu sajust utt. Sēž lotosa pozā un ar aizvērtām acīm, divas stundas vien jāelpo. – Pēc kā tāda, protams, sāp kājas, jo nav pierasts tik ilgi būt viena pozā. Man līdzi bija «Pranamat» adatu paklājs, un jogas skolotāja ieteica ņemt to līdzi. Uz tā sēdēju, stāvēju un gulēju, kamēr kāju sāpes pārgāja. Pirmās trīs dienas bija visgrūtākās, bet kopumā tikai pēc nedēļas biju pieradis pie iekšējās cīņas ar sevi. Man vajadzēja atlaist dažādas grūtības. Gāju arī pastaigās, gulēju ārā zālītē, tikai domājot kaut ko visu laiku vai vērojot apkārtni, – atceras Aigars.

Tur bija iespēja dienā klausīties lekcijas, pastaigāties, gulēt vajadzēja doties desmitos vakarā. Nebija pieejams ne televizors, ne internets. Tie, kuri  vēlējās izstāties, vērsās pie brīvprātīgajiem, kas visu pieskatīja, bet, ja radās kādi jautājumi, speciālā telpā tos varēja izrunāt ar skolotāju. Šo laiku neizturēja trīs vīrieši. Viens priekšpēdējā dienā zālē pielēcis kājās, nolamājies un aizgājis. – Kad beidzot varēja sarunāties, bija tā jocīgi, apkārt šķita tik trokšņaini, teju ausis krita ciet. Visi čalo, smejas, stāsta cits citam piedzīvotās emocijas… Tajā brīdī nodomāju, ka klusums tomēr bija labāks, – nosmej sarunbiedrs. Bet kopumā klusēšanas meditāciju viņš vērtē kā ļoti nozīmīgu, jo pēc tam sajutis attīrīšanos. 

Tā kā retrītu sajūtas saglabājas tikai kādu laiku, Aigars tajos piedalās regulāri. Un šī gada kalendārs jau ir pierakstu pilns!

Laura IRMEJA
Foto no Aigara Feldmaņa albuma