No pirmā acu skatiena līdz Zelta kāzām
Pociemieti Edīti MELNI Auseklī uzskatām par savējo – vairāk nekā pusgadsimtu viņa avīzei sūtījusi rakstus par savu skolu, mazpulcēniem, Katvaru pagasta ļaudīm un notikumiem. Vienmēr esam apbrīnojuši sirsnību un mīļumu, ar kādu Edīte skatās pasaulē, visur spējot ieraudzīt jauko. Par mīlestību un saticību runājāmies arī pirmdien, kad tikos ar Edīti un viņas vīru Valdi. 8. septembrī apritēja 50 gadu, kopš viņi viens otram sacīja jāvārdu. Tikāmies Pociema kultūras namā, kur sestdien abi kopā ar tuviniekiem un draugiem nosvinēja Zelta kāzas, vēl šobrīd daudzās vāzēs priecē dāvinātie ziedi. Turklāt kultūras namam ir īpaša loma arī abu satikšanās stāstā.
Liktenīgās balles un teātra izrādes
Edītes dzimtā vieta ir Zonepe Korģenes pusē. – Man bija brīnišķīga bērnība, esmu vecākā no četrām māsām, augām saticībā, – atceras sarunbiedre. Un šī saticība visu starpā valda joprojām. – Nekad ar māsām neesam ne par ko kašķējušās. Es vispār nesaprotu, kā var naidoties ar tuviniekiem. Saulainajā bērnības un jaunības laikā smagākie pārdzīvojumi bija tēva leģionā un filtrācijas nometnē sagandētā veselība. Pabeigusi Salacgrīvas vidusskolu, jaunā meitene 1970. gadā sāka strādāt par pionieru vadītāju Pociema skolā. – Mums netālu kaimiņos dzīvoja brīnišķīgs cilvēks Jausma Andrope, kura bija inspektore rajona Izglītības nodaļā. Viņa ieminējās, vai negribu strādāt skolā. Piekritusi, un tā nonāca Pociemā, lieliskajā kolektīvā, kur aizritējis viss darba mūžs – 40 gadi līdz pat skolas slēgšanai. Pirmajos gados vadījusi arī sporta stundas, vēlāk lielākoties strādājusi sākumskolas klasēs. Un kopš 1991. gada, kad Latvijā atjaunoja Mazpulku, ar sirdi un dvēseli iesaistījās šajā kustībā. Pociema mazpulcēni un viņu vadītāja bija visā valstī zināmi ar savu aizrautību un čaklajiem darbiem. Ar mazpulcēniem Edīte kādu laiku darbojās vēl pēc tam, kad skola tika likvidēta, visi satikās bibliotēkā. Tas gan bija sarežģīti, jo bērni mācījās dažādās izglītības iestādēs, bija atkarīgi no transporta. Līdztekus darbam Edīte mācījās arī pati – sākumā studēja Liepājā, taču braukāšana bija pārāk apgrūtinoša, iestājās filologos Latvijas Universitātē, tomēr augstskola palika nepabeigta, toties tika absolvēts Kultūras darbinieku tehnikums, iegūta arī bibliotekāra specialitāte. – Man skolā patika arī daudz ko noformēt. Turklāt mums bija ļoti atsaucīgi skolēnu vecāki, gatavi visā iesaistīties.
Valdis savukārt ir Latgales puisis no Dricāniem. Lai kļūtu par veterināro ārstu, izvēlējies Bebrenes tehnikumu. Kad 1971. gada pavasarī audzēkņiem vajadzēja doties praksē, kartē ar pirkstu iebakstījis svešajam, tālajam Limbažu rajonam. Tā nokļuvis padomju saimniecībā Katvari pie Līgas Pīlāgas. Viss jau būtu labi, tikai praktikantu nav īsti bijis, kur izmitināt. Ierādīta aktieru istabiņa kultūras namā. Un ko jaunam puisim darīt, ja blakus notiek balles un sarīkojumi? Tieši tā, jādodas izdancināt vietējās meitenes. Edīte uzreiz iekritusi acīs un sirdī. – Tā man tiešām bija mīlestība no pirmā acu skatiena, – gluži šķelmīgi saka Valdis. Edīte iesaistījusies arī vietējā amatierteātrī, kur viņai tikusi zīmīga loma – korespondente. Valdis pieteicies pašdarbniekiem doties līdzi izbraukumos. Kad pavasara prakse beigusies, rakstījuši viens otram vēstules, sazvanījušies. Rudenī Valdim jau bijis skaidrs, kur atkal pieteikties praksē. Šoreiz gan nosūtīts uz Viļķeni, taču vai tas kāds attālums jauneklim, kurš vēlas redzēt iepatikušos meiteni! 1972. gadā absolvējis tehnikumu un citu domu nav bijis – jātiek darbā uz Katvariem. Tagad ar smaidu var atcerēties, kā jaunajam speciālistam ierādīta istabiņa tagadējā bērnudārza ēkas 2. stāvā, bet Edīte mitusi skolas internātā. – Gāju pa taciņu cauri mežam pie viņas meitās, – nosmej Valdis. Nākamajā gadā posies uz Zonepi pie Edītes vecākiem lūgt viņas roku un runāt par kāzām.
Atkal divatā
Pociemieši Edīte un Valdis Meļņi savā kāzu dienā 1973. gada 8. septembrī
Rudenīgi skaisto kāzu dienu tagad atceramies, arī pāršķirstot vedēju – Edītes tēvabrāļa Pētera un viņa sievas Regīnas – toreiz veidoto vēstnesi un albumu ar daudzajām bildēm. Sestdien šos attēlus atkal varēja skatīt uz lielā ekrāna. Par to parūpējās Voldemārs Čakste. – Pirms 50 gadiem viņš mūsu kāzās bija lustīgs muzikants, – atceras zelta pāris. Laulību reģistrējuši Limbažos, joprojām atmiņā toreizējās Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Airas Paegles sirsnīgie vārdi, bet svinības rīkotas Zonepē – Edītes vecāku mājās. Uzslieta īpaša brezenta telts pa visu pagalmu, lai pietiktu vietas. Atceroties kopdzīves pirmo laiku, Edīte teic, ka lielākie satraukumi sākušies, kad piedzima bērni – vispirms Jānis, pēc četriem gadiem Līga. Abi mazotnē ļoti slimoja. Par laimi, tiklīdz paaugušies un sākuši iet skolā, veselības likstas beigušās. Priecīgs notikums bija 1975. gads, kad jaunā ģimene tika pie divistabu dzīvokļa saimniecības uzceltajā daudzdzīvokļu mājā. – Turpat dzīvojam joprojām. Nu viņi tur atkal divatā. Līga, ieguvusi maģistra grādu filoloģijā, pēc tam vēl studēja jurisprudenci un tagad strādā Latvijas Bankā. Pērn abi ar vīru iegādājušies māju Baložos, tagad domā par apkārtnes skaistumu. – Līga pat apmeklēja Jelgavā kursus par dārzu iekārtošanu, – priecājas mamma. Taču visu lielākais prieks un mīļums ir Līgas meita Rotiņa, kurai Jāņos apritēja trīs gadi. – Zelta kāzās viņa pa zāli virpuļoja kā mazs eņģelītis, – pasmaida vecvecāki. Arī Jānis tagad kļuvis par rīdzinieku, strādā Jāņa Rozes apgādā. – Dēls atradis savu vietu, – sirds nu mierīga vecākiem.
Edīte par sevi teic, ka tagad var baudīt skaistas vecumdienas, vien reizumis nomāc veselības likstas. Taču Valdis vēl ir ierindā. Pēc Katvaru saimniecības strādājis pie Pētera Bodnieka Tiegažos, tad reģistrējis individuālo darbu. Joprojām ir veterinārārsta sertifikāts un privātprakse, tāpat jau vairākus gadus viņš strādā arī Rāķu purvā. – Pat politiķi taču iesaka pensionāriem vairāk kustēties svaigā gaisā, – paironizē mundrais kungs. Abi – kā visu mūžu ierasts – cītīgi apmeklē pasākumus ne tikai Pociemā, bet arī Limbažos. Rosās dārziņā. – Valdis gan gadu gaitā to pārvērtis par īstu ābeļdārzu. Kaut ko ar laiku nācies izzāģēt. Taču tiklīdz ir stādu tirgi, vīrs noteikti atkal kādu kociņu nopērk, – labestīgi nopukojas Edīte. Tomēr arī viņai puķes un dārzs vienmēr bijuši tuvi. – Nevaru iedomāties māju, pie kuras nav ziedu skaistuma. Tā allaž bija mūsu vecāku mājās, tā tagad ir visām māsām. Joprojām tepat vien esam – Pociemā, Korģenē, Vidrižos, Skultē. Bieži tiekamies. Tāpat ik rudeni kāzu gadadienā viņai ziedus dāvina vīrs. – Laulību jubilejas esam atzīmējuši vienmēr, taču parasti tikai paši vien, bez kādām lielām ballēm. Starp citu, Valdis dzimis 17. novembrī, tad nu dzimšanas dienas svinības gan katrreiz var apvienot ar valsts svētku atzīmēšanu kultūras namā un ir īpaša noskaņa.
Vajag biežāk satikties prieka brīžos
Doma, ka Zelta kāzas vajag atzīmēt plašāk kopā ar radiem un draugiem, radusies Valdim. Edīte neslēpj, ka sākumā bijusi teju vai pret šādu ieceri, pārdzīvojusi. – Taču viņš vienmēr bijis apņēmīgs, ko nolēmis, to arī izdara, – vīru raksturo dzīvesbiedre. – Un tagad varu teikt – esmu ļoti, ļoti laimīga, ka mums bija šī svētku diena, satikšanās ar visiem mīļajiem. Kopā sanākuši 60 cilvēku, atbraukuši arī pasen nesatikti Valda radi no Latgales. – Ir taisnība, ka vajag sanākt arī svētkos, prieka brīžos, citādi radinieki parasti satiekas vien skumīgos notikumos, – arī citiem iesaka zelta pāris.
Sākotnēji bijusi doma balli rīkot kādā viesu namā, taču tad iedomājušies, kāpēc braukt kaut kur prom. Varbūt iespējams pašu kultūras namā, kura vadītāja Aija Romancāne ir bezgala atsaucīga? Aija gan smaidot atceras pirmo sarunu ar Edīti par Zelta kāzām. – Viņa piezvanīja tik satraukta, ka likās – kaut kas atgadījies. Taujāju, kas noticis, kā varu palīdzēt. Padzirdot par Zelta kāzām, sacījusi, ka tas taču ir lieliski, – jāpriecājas, nevis jāraizējas. Turklāt Meļņi ir pirmais zelta pāris, kas savu skaisto dienu nosvinējis Pociema kultūras namā. Pasākumu vadīja dziedātāja Anita Ozola ar savu vīru Gunti. – Mēs zinājām, ka viņa spēj radīt brīnišķīgu atmosfēru, tomēr Anitiņa atkal visus pārsteidza un sajūsmināja, – pateicīga ir Edīte. Viesi azartiski ļāvušies visām Anitas rīkotajām aktivitātēm, priecājušies par viņas dziesmām, vēlāk muzicējis Māris Grīnbergs un ciemiņi varēja kārtīgi izdejoties. – Mums gribētos samīļot ikvienu, kas palīdzēja šos svētkus padarīt tik neaizmirstamus, – abu vārdā teic Edīte. Ciemiņiem par tiem atgādinās arī glītās koka medaļas, ko darināja vietējais meistars Aigars Bukne. Bet paši atkal un atkal varēs noskatīties Ērika Freimaņa veidoto videofilmu. Klausoties Edītes no sirds teiktajā par atsaucīgajiem palīgiem, prātā iešaujas tik zināmais teiciens – visi man labi bija, kad es pati laba biju… Savukārt A. Ozola, šonedēļ sazinoties, vēlēja zelta pārim veselību, enerģiju un stipru mīlestību arī turpmāk. – Izjutu to kā pagodinājumu spēlēt un vadīt viņu goda dienu. Bija tik patīkami būt kopā ar laimīgiem cilvēkiem, – atzina pasākuma vadītāja.
Par to, ka viss izdevās un sieva priecīga par svētku dienu, kas noslēdzās ar salūtu, tagad gandarīts var justies Valdis. – Viņš tiešām bija padomājis par itin visu, – apstiprina Edīte. Aizvizinājis sievu pie friziera, vadājis pa veikaliem, meklējot īsto tērpu, pārsteidzis ar kāzu pušķi. Pirms 50 gadiem tas bija no rozēm, tagad, kad modē ziedu dažādība, karalienēm klāt liktas vēl citas puķes. – Veikalā tā arī sacīju, ka man nepieciešams visskaistākais līgavas pušķis, – sarunu atceras Valdis. Edīte spriež, ka tas noteikti jāsaglabā. Līdz Dimanta kāzām…
Uzprasu abiem arī tik tradicionālo jautājumu, kā iespējams tik daudzus gadus mīļi un saticīgi nodzīvot. Vai tiešām iztikuši bez kādām domstarpībām? Valdis atjoko, ka visām rozēm, protams, ir arī ērkšķīši. Edīte piebalso, ka bijuši visādi brīži – kā jau dzīvē. Taču vienmēr jāmeklē saprašanās, savureiz arī jāpiekāpjas. – Sirsnība un mīlestība ar tuviniekiem vispār dzīvē ir galvenais, – tāda ir Edītes pārliecība. Un Valdis piekrīt – jāprot mīlestību sargāt.
Laila PAEGLE
Ērika FREIMAŅA un Meļņu ģimenes albuma foto
