12.07.2023. (Ilva BIRZKOPE)
No mākslas nekur tālu neaizbēgt
Evija ar vienu no savām košajām gleznāmEvijas KEIŠAS albuma foto

No mākslas nekur tālu neaizbēgt

Lēdurdzieti Eviju KEIŠU dzīves ceļš aizvedis uz ­Rīgu, taču viņa saglabājusi saikni arī ar dzimto pusi. Vasaras periodā atbraukt šurp sanākot gana bieži, turklāt tuvākajā nākotnē ir plāns atgriezties tuvāk ­Lēdurgai, lai būtu ārpus galvaspilsētas. Uzrunāju viņu, lai uzzinātu vairāk par aizraušanos ar mākslas pasauli, kurā sarunbiedre izpaužas dažādos veidos.

Pēc pamatskolas beigām turpinājusi mācīties tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā, tad sekoja augstskolas posms Rīgā – Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu ekonomikā, bet pirms gada absolvējusi Rīgas Tehnisko universitāti, kur tikts pie maģistra grāda nodokļu administrēšanā. Jāteic, pilnīgi ar radošo pusi nesaistītas jomas, tomēr acīmredzot ģimenes faktors nekur nav zudis – Evijas mamma Eva Keiša ir Maijas Pīlāgas Lēdurgas mākslas skolas direktore, šo mācību iestādi savulaik beigusi arī sarunbiedre. – Domāju, ka manu pievēršanos mākslai noteikti ietekmējusi mamma – ne velti ir, piemēram, ārstu vai mūziķu ģimenes. Arī māsa Egija ir ļoti talantīga. Līdz šim man bija pārliecība, ka savu dzīvi nesaistīšu ar mākslu profesionāli, tāpēc karjeru sāku veidot citā nozarē, atstājot radošās izpausmes kā hobiju. Toties, laikam ejot, vēlme tām pievērsties sāk izkristalizēties vairāk. Pagaidām gan par augstāko izglītību šajā jomā nedomāju, bet nekad nesaki nekad… – teic Evija. Tieši pēdējos gados viņa pieķērusies mākslai ar jaunu elpu un vērienu, to arvien vairāk ielaižot savā ikdienā. Pašai par prieku sociālajos tīklos izveidojusi ­Geeisha art kontus, kur publicē savus darbus, lai tos saglabātu vienuviet un dotu iespēju apskatīt plašākam interesentu lokam. Nesen lēdurdziete finanšu nozari (grāmatvedību un nodokļus) nomainījusi pret kaut ko mazliet radošāku un tuvāku – digitālo mārketingu, kas patlaban ir pamatnodarbe. Savukārt māksla ir vaļasprieks, ar ko aizpildīt laiku vakaros un brīvdienās. – Pēc dabas esmu tāda, kas nemāk sēdēt, rokas klēpī salikusi. Ja vakarā pēc darba vairs nav jāskrien uz studijām, meklēju sev citas lietas, ar ko būt aizņemtai, – viņa saka. 

Evija apgalvo, ka mākslā vēl taustās un meklē savu nišu, tāpēc ir atvērta daudz kam. Pašai ļoti patīk gleznot uz audekla dažādus košus darbus – abstrakcijas, ziedus, skaistus dabasskatus un tamlīdzīgi. Ērti esot izmantot akrila krāsas, kas ātri žūst, turklāt ar tām ir viegli strādāt. Iedvesma gleznām rodas no vairākiem prātā palikušiem foto, kas neliek mieru. Sarunbiedre no pieredzes saka – ja ir lietas, ko var brīvi gleznot no galvas un ļauties fantāzijai, tad ļaužu sejas, rokas, ķermeņa proporcijas jāataino, skatot ja ne dzīvos modeļus, tad vismaz fotogrāfijas. – Bieži vien mani iedvesmo ceļojumi, citās valstīs redzētais un sajustais. Tā kā bieži apmeklēju siltās zemes, kur krāsu dabā un kultūrā nereti ir daudz vairāk nekā pie mums, Latvijā, savos darbos gribas ienest to košumu, – uzsver Evija. Pašas mājās sienu visiem darbiem esot par maz, tāpēc daļu no tiem izstāda kādu uzņēmumu telpās, lai priecētu tur ikdienā esošos ļaudis. Lēdurdziete piebilst, ka gleznas ir tāda kā medusmaize, kam laika atliek mazāk, jo parasti vairāk orientējas uz citu radošo veikumu. 

Vēl viens interesants viņas darbības virziens ir karikatūru zīmēšana, darbi top ar krāsainajiem zīmuļiem un melno pildspalvu. – Stāsts sākās ar divām savā veidā atšķirīgām karikatūrām – vienu gleznoju ar ūdenskrāsām, kariķējot sejas, otru – ar zīmuļiem bez seju kariķēšanas. Tās nopublicēju sociālajos tīklos, kur pamanīja arī citi, – atceras lēdurdziete. Viņa izkopusi savu stilu – attēlo mazus ķermenīšus, bet lielas galvas, kur sejas nav smieklīgi pārspīlētas. Karikatūriste pieturas pie mierīgākiem toņiem, blāviem foniem, lai centrā paliek pats cilvēks un visi blakuspriekšmeti, kas konkrēto personu vai dzīves notikumu raksturo. Iespējams, viņa reiz ķersies klāt arī karikatūru veidošanai digitālajā formātā, jo tas šobrīd ir ­aktuāli. Bildes tapšana sākas ar ideju apkopojumu vairākās skicēs, kas noved pie gala versijas. Ieguldītais laiks atkarīgs no izmēra, cilvēku skaita un niansēm. Teiksim, standarta A4 lapa ar pāris personām prasīs vismaz astoņas stundas darba. Viņa ir pārliecinājusies, ka personalizēta karikatūra ir laba un paliekoša dāvana. 

Tāpat sarunbiedre aizrāvusies ar sienas gleznojumiem. – Beidzot mākslas skolu, nobeiguma darbam biju izvēlējusies apgleznot sienu vienā no Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas klasēm. Šobrīd to daru vienas privātmājas garāžā. No mazas skicītes ideja jāpārnes lielā formātā tā, lai veiksmīgi iekļautos telpā, jāatrod arī piemērotākie toņi un krāsas, kas jau ir puse no uzvaras, – atklāj Evija. Viņai sanācis izpausties arī ar auduma krāsām – piemēram, uz kāzu karoga, kas kalpojis kā vimpelis un kuram vajadzējis izturēt mitrumu. Bijusi iespēja izstrādāt zīmējumu tetovējumam, ko pēc tam meitene pielāgojusi sev vēlamajam izmēram. 

Evija neslēpj, ka ne vienmēr ir īsti apmierināta ar darba rezultātu. Ir darbi, kas aiziet kā no rokas – viegli un baudāmi, kamēr citi nāk grūti un beigās pat nenes īsto gandarījumu. Viņai gan liekas, ka ar to saskaras visi, kas kaut ko rada. Vislielākais atbalsts procesā esot draugs Jānis, kurš palīdz gan emocionāli, gan praktiski – iesaistās izejmateriālu sagādē, nodrošina darba vidi, sakārto loģistiku utt. Mazsvarīgi nav arī tas, ka viņš sniedz pamatotu un argumentētu kritiku vai viedokli. Skaidrs, ka arī Evijas ģimene priecājas, jo hobijs nav nolikts pēdējā plānā. Sapņa īstenošana par kādu publisku izstādi sarunbiedrei gan vēl priekšā. Lai izdodas! 

Ilva BIRZKOPE

Aptauja

No jūlija neatdalāmie plastmasas pudeļu un tetrapaku korķi ES valstīs obligāti. Ko par to domājat?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks