
No laika laikā. Ar dejas valodu un saknēm Limbažos
Svētdien kultūras centrā Siguldas Devons skatītāji varēs baudīt neparastu koncertuzvedumu Āigaist aigõ. No laika laikā. Tas būs limbažnieces Līgas INDRIKSONES maģistrantūras diplomdarba koncertuzvedums, beidzot studijas Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedrā. Kaut nu jau vairākus gadus Līga dzīvo un strādā Rīgā, saikne ar dzimto pilsētu joprojām ir cieša jo cieša. Vien pēdējos mēnešos atbraukt šurp sanācis retāk, jo visas domas un laiks veltīts gaidāmajai izrādei. Tomēr aizsākums šim ceļam ir Limbažos un šeit sākusies arī dejas mīlestība.
– Laikam jau citādāk pat nevarēja būt, ja savulaik dejojuši vecvecāki, tāpat māmiņa Ineta Indriksone, kura nu jau 40 gadu vada dažādu paaudžu deju kolektīvus Limbažu kultūras namā.
– Mamma ir stāstījusi, ka tolaik, kad mani gaidīja, koncertā vēl nodejojusi straujo Ulda Žagatas Seno danci. Tātad uz skatuves esmu bijusi un dejojusi jau pirms savas dzimšanas. Viņas vadītā senioru kolektīva Sagša dalībnieki ik pa laikam atceras, kā viņi mani ratiņos vizinājuši gar estrādi un pieskatījuši, kamēr tur notikuši koncerti. Tāds aizsākums ir daudzu dejotāju bērniem. Arī man Limbažu kultūras nama skatuve bērnībā bija kā otrās mājās. Pirmais kolektīvs, kurā dejoju, protams, bija bērnu deju kolektīvs Saktiņa, vēlāk jau Saktas jaunieši. Kādu brīdi esmu dejojusi arī Dzirnās, braukāju uz Krimuldu. Studējot Rīgā, nolēmu, ka gribu mēģināt tikt ansamblī, ko vienmēr esmu ļoti augstu vērtējusi par to, kā viņi glabā latviešu skatuviskās tautas dejas mantojumu – Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblī Dancis. Nu jau 13 sezonu esmu Danča dejotāja.
1991. gada mazo vokālistu konkurss Cālis. Līga mammas Inetas klēpī, aiz viņām – vokālā pedagoģe Dace Robule
Foto no Līgas Indriksones albuma
– Tomēr pēc Limbažu 3. vidusskolas absolvēšanas izvēlējāties studēt ar mākslām nesaistītu jomu un dejošana bija vien vaļasprieks.
– Jā, pirmo augstāko izglītību esmu ieguvusi Rīgas Tehniskajā universitātē. Vairāk nekā 10 gadu strādāju informācijas tehnoloģiju nozarē kā projektu vadītāja, palīdzot dažādiem klientiem izstrādāt un ieviest IT sistēmas. Bet dejošana visu laiku bija mans vaļasprieks. IT jomā turpinu strādāt arī tagad, tikai – var teikt – brīvā aģenta režīmā. Pašlaik gan visi mani spēki ir veltīti koncertuzvedumam. Brīvā aģenta statuss ļauj man uz laiku atteikties no projektiem un veltīt sevi radošumam.
– Kas pamudināja sākt studijas Mūzikas akadēmijā un izvēlēties deju par savu otru profesiju?
– Bija brīdis, kad savā iepriekšējā darbavietā arvien skaidrāk sāku apzināties, ka tieši deja paver manī kādu jaunu personības šķautni. Kad dejoju, aizmirstu visu citu – darba problēmas, sadzīvi. Tad esmu pilnīgi cita es, cita Līga. Tas bija pirms gadiem sešiem, kad sāku aizdomāties, cik vēl ilgs būs mans kā dejotājas mūžs uz skatuves, cik ilgi varēšu izdarīt tik daudz, kā esmu radusi. Apzinājos, ka dejas māksla man ir ļoti, ļoti svarīga un vēlos tajā būt arī tad, kad manas aktīvās dejotājas gaitas būs beigušās. Sapratu, ka gribu strādāt šajā jomā un gribu, lai man būtu laba izglītība. Tā nu pirms piecarpus gadiem aizgāju no iepriekšējās darbavietas un sāku pilna laika klātienes studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Protams, tas bija pārdrošs un pat biedējošs lēmums, ja aizdomājas par praktiskām lietām un finansiālo pusi. Taču šo gadu laikā savu lēmumu nekad neesmu nožēlojusi.
– Vai jau ir kādi konkrēti plāni pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas?
– Būšu ieguvusi maģistra grādu mākslās ar specializāciju horeogrāfijā. Manuprāt, augstākā izglītība paplašina redzesloku, tā dod spēju skatīties uz lietām un notikumiem plašāk. Studiju gados varēju apgūt gan dažādus deju stilus, gan detalizēti pētīt baleta un latviešu skatuviskās dejas vēsturi. Studijas man devušas iespēju iepazīt dejas mākslu no visdažādākajiem aspektiem. Pielietojums šai izglītībai var būt dažāds. Protams, vistiešākais – kā horeogrāfe varu veidot savas dejas. Taču iegūtās zināšanas paver ceļu arī pētniecībai. Ļoti aizrāvos, rakstot savu teorētisko maģistra darbu par valsts deju ansambļu pirmsākumiem Latvijā. Pētīju, kā šajos ansambļos radītās dejas ietekmējušas to, ko dejojam šobrīd uz skatuves. Ļoti ceru, ka spēšu ar iegūtajām zināšanām dot savu ieguldījumu latviešu skatuviskās tautas dejas nozares attīstībā.
– Cik Vispārējo Latviešu dziesmu un deju svētku ir Jūsu kontā?
– Ai, uzreiz pat nevarēšu pateikt. Vispirms bija Skolu jaunatnes svētki. Taču ļoti jauna, vēl mācoties 8. vai 9. klasē, sāku dejot Saktā un drīz devos uz saviem pirmajiem lielajiem svētkiem. Kopš tā brīža neesmu izlaidusi nevienus. Varētu būt kopskaitā vismaz pieci, no kuriem pēdējie trīs kopā ar Danci. Pagājušovasar gan nebiju starp dejotājiem, man tika dota iespēja strādāt kā deju virsvadītāju asistentei.
– Kādas emocijas rodas, esot šajā tautas vienotībā?
– Tā ir neaprakstāma, gluži maģiska spēka sajūta. Tu esi iekšā deju kopībā, dedz un vibrē, turklāt zini un jūti, ka neesi viens vai tikai kopā ar savu kolektīvu vai vēl pārdesmit dejotājiem, bet apkārt ir tūkstoši, kuri tobrīd ir laukumā un visi izjūt to pašu pacilātību. Taču to var izbaudīt tikai, esot šajās norisēs. Pagājušovasar, kad pati nedejoju, bet kā virsvadītāju asistente skatījos no malas, ļoti raizējos, vai man šīs emocijas izdosies noķert. Izdevās. Varbūt pat vēl vairāk varēju novērtēt dejas spēku, stāvot tribīnēs un jūtot, kā zeme burtiski vibrē, un redzot dejotāju sejas, acis. Piedalīšanās svētkos ir kaut kas īpašs, ko nevar ne salīdzināt ar ko citu. Var teikt, ka tā ir sava veida enerģētiskā uzlādēšanās. Man joprojām liekas, ka jūtu sevī iepriekšējos svētkos gūto enerģiju, kaut pagājis jau gandrīz gads.
– Savulaik, liekas, bijāt viens no Limbažu rajona pirmajiem Cāļiem – dziedošo bērnu konkursa uzvarētājām, kas startēja arī valsts mērogā.
– Mazotnē man ļoti patika dziedāt. Par to paldies manai Ozolaines bērnudārza mūzikas skolotājai Dacei Robulei. Tas bija fantastiski, ar kādu sirsnību un atdevi viņa strādāja ar mani un pārējiem bērniem. Turklāt viņa joprojām mums visiem jūt līdzi. Pēc Cāļu konkursa kādu laiku dziedāju pie Dacītes arī grupā Pogas. Cik vien bijis iespējams, esmu centusies atbraukt uz visām Pogu jubilejām – vairāk gan kā skatītāja. Īsu brīdi dziedāju arī 3. vidusskolas korī. Kaut man vienmēr tuva bijusi kormūzika, sevi par koristi nevaru dēvēt. Vienkārši vienā brīdī bija jāizvēlas, kas būs svarīgākais. Un es diezgan agrā vecumā mammai pateicu, ka tā būs deja, kaut tobrīd bija arī dziedāšana, mūzikas skola. Deja joprojām ir mana dzīves prioritāte.
– Vai atliek laiks vēl kādiem hobijiem?
– Šobrīd dejošana man ir teju viss, arī darbs. Esmu repetitore bērnu Tautas deju ansamblī Dzintariņš, kas aizvadītajā sestdienā ar plašu koncertu Nacionālajā teātrī nosvinēja 70. jubileju. Tādēļ pēdējos mēnešos līdztekus diplomdarbam daudz darba prasīja gatavošanās arī šim notikumam. Taču, veidojot dejas svētdienas izrādei, laikam esmu noķērusi to netveramo sajūtu, kā tas ir – radīt. Tas ir brīnišķīgi, bet nebūt ne vienkārši. Man pat liekas, ka tas ir grūtākais, ko nācies dzīvē darīt, – radīt kaut ko jaunu no nekā. Ir ļoti daudz jādomā. Nav tā – aizbrauc uz jūru, pastaigājies, dabū iedvesmu un – re! – nākamajā dienā deja gatava. Nē, visu laiku jādomā, vai tieši šis risinājums būs piemērotākais, vai ar šo zīmējumu, kustību, žestu izdosies pateikt īsto domu, vēstījumu. Grūti, bet vienlaikus bezgala skaisti un piepildoši.
Par hobiju varētu nosaukt pastaigas. Tās veiksmīgi man izdodas savienot ar studijām un darbu. Braucu uz mežu, staigāju stundām. Reizēm austiņās klausos mūziku, citreiz eju klusumā. Garajās pastaigās esmu es un manas domas.
– Topošajam koncertuzvedumam ir neparasts nosaukums. Puse no tā ir citā valodā? Kādā?
– Lībiešu. Uzveduma tapšana saistās ar divām idejām, ko vēlējos īstenot. Pirmā – gribēju veidot dejas, izmantojot kormūziku, tās pilnīgo skanējumu, kas mani vienmēr fascinējis. Tāpēc sāku meklēt dažādus kormūzikas albumus. Otrā – lībiešu kultūrvēsturiskais mantojums, mūsu lībiskās saknes. Iespējams, kādam lībiešu kultūrvēsturiskais mantojums vairāk saistās ar Kurzemi, tomēr ir svarīgi apzināties, ka tieši Vidzemes pusē ir ļoti dziļas lībiešu tradīciju saknes. Abas šīs idejas savijas Saulkrastu kora Anima 2018. gadā izdotajā albumā Jūrd. Saknes. Roots. Tajā iekļauts cikls Līvu sasaukšanās, kurā lībiešu tautasdziesmām savu skanējumu piešķīris Uģis Prauliņš. Albumā iekļauta arī Laimas Jansones veidota lībiešu tautasdziesmas apdare un Edgara Beļicka kompozīcija ar Julgī Staltes vārdiem. Sāku klausīties šo albumu un sapratu – tas ir mans, gribu pie tā strādāt.
– Cik ilgā laikā tapa uzvedums?
– Janvārī Mūzikas akadēmijā aizstāvēju maģistra teorētisko darbu un arī ideju diplomdarbam, kura vadītājs ir horeogrāfs Jānis Purviņš, bet izdejos Danča jaunieši un vidējās paaudzes kolektīvs. Februārī sākās praktiskā gatavošanās, mēģinot izprast mūziku, meklējot katrai dejai savu stāstu. Ļoti daudz lasīju par lībiešu tradīcijām, kultūru, arī gada un dzīves ritējuma uztveri. Piemēram, viņi gadu nedalīja četros gadalaikos, bet divos posmos – ziemas un vasaras. Vasaras posms sākās Lieldienās ar putnu modināšanu, saukšanu mājās. Viņi ticēja, ka putni ziemā guļ zem ūdens un pavasarī tos vajag pamodināt. Man bija svarīgi, lai Uģa Prauliņa mūzikai, lībiešu valodas skanējumam arī deja kaut ko būtisku pievienotu. Tāpēc tas ir koncertuzvedums, jo katrā dejā ir vēstījums. Vismaz nojaušams. Neviena deja nav tikai ornamentāls raksts.
– Cik jaunas Jūsu radītas dejas redzēs skatītāji?
– Uzvedumā ir 11 muzikālu numuru – dejas, ko papildina intermēdijas ar Kaspara Bērziņa tekstiem. Tomēr nav tā, ka katrs skaņdarbs ir viena deja, jo mūzika nav īpaši rakstīta dejai. Piemēram, skaņdarbs par vasaras saulgriežiem ilgst sešas minūtes, bet tipiska latviešu skatuviskā deja ir no divarpus līdz trīsarpus, četrām minūtēm. Tāpēc skaņdarbu sadalīju trīs atsevišķās dejās, sākot ar gatavošanos zāļu vakaram, puišu un meitu satikšanos, tad Līgo nakts svinēšanu, gaismas un Jāņu dienas rīta sagaidīšanu.
– Vai dejosiet arī pati?
– Nē. Esmu visu atdevusi dejotājiem. Mans uzdevums ir no malas redzēt visu kopumu. Atzīstos, ka šobrīd ir milzu satraukums – savu izauklēto rādīt publiski, sevi un dvēseli izlikt visu priekšā. Tas brīdis, kad palaid savu lolojumu pasaulē, prasa uzdrīkstēšanos.
– Turēsim īkšķus, lai viss iecerētais izdodas!
Laila PAEGLE