No Bulgārijas līdz Latvijai ar velosipēdu

Šovasar 29 gadus vecais alojiets Lauris ­ŠTERNFELDS paveica ko tādu, par ko spēj tik brīnīties. Būdams Bulgārijā, viņš teju spontāni ­mājup izvēlējās doties ar netipiskāku transportlīdzekli – velosipēdu. Turklāt vēl vairāk braucēju motivēja ceļojuma ierobežotais laiks – Laura māsai Rūtai Alojas Ausekļa vidusskolā bija gaidāms izlaidums. Un to nu viņš pavisam noteikti nevēlējās palaist garām. Tā nu apzināti katru dienu nācās nobraukt līdz pat 100 km, lai paspētu uz māsas svētkiem.

Bērnība Alojā un velosipēdi

Savu patiku pret aktīvu dzīvesveidu jaunietis ieguva tieši Alojā. Tā ir vieta, kur Lauris uzauga un tur joprojām dzīvo viņa ģimene. Aizraušanās ar velobraukšanu viņam aizsākās jau agri. – Pirmais nopietnais velosipēds man bija jau pamatskolas laikā. Biju izvēlējies tieši BMX jeb tādu nedaudz ekstrēmāku braucamrīku, – saka Lauris. Šo hobiju viņš dalīja ar savu labāko draugu, kurš tāpat kā Lauris meklēja asākus piedzīvojumus. Abi puiši lielākoties vizinājušies pa Alojas ielām, tomēr sevi izpaust centušies arī radoši. – Drauga mājā bijām uzbūvējuši arī rampas, paši ar lāpstas palīdzību izveidojuši dažādus paaugstinājumus. Šādas pārbūves mērķis bija padarīt riteņbraukšanu interesantāku un adrenalīnpilnāku. Pēcāk gan Alojas pilsētā parādījās skeitparks, kas šobrīd diemžēl vairs nepastāv, bet tolaik abiem tas bija tieši laikā. Lai gan Laura hobijs bija gana nopietns, uz mācību un studiju dzīvi pārvācoties Rīgā, viņš savu braucamrīku līdzi nepaņēma. Teju šķitis, ka braukšanai pienācis gals. Tomēr, arī dzīvojot galvaspilsētā, puisim domas par jauna braucamrīka iegādi mieru nelika. Sākotnēji gan viņš tām nepievērsa lielu uzmanību, bet laiks darījis savu, tālab vēlme drīz kļuva par īstenību. Tieši viņa 23. dzimšanas diena bija liktenīgā, kad Lauris nolēma savam vaļaspriekam dot jaunu elpu un sev uzdāvināt šosejas velosipēdu. 

Kā tapa maršruts

Mācoties fizioterapiju Rīgas Stradiņa universitātē, jaunietis pieteicās Erasmus+ studiju apmaiņas programmā un pērn septembrī – mācību gada sākumā – nonāca Bulgārijā. Sākumā gan turp devās tikai uz vienu studiju semestri, bet patīkamās pieredzes dēļ pieteicās arī uz otru semestri. Tātad atpakaļ uz Latviju bija jālido šīs vasaras sākumā. Studijas ārzemēs sanāca arī apvienot ar aktīvu atpūtu, piemēram, iet pārgājienos, vienlaikus baudot turienes kalnaino apvidu. – Jāteic – lai kur es būtu, velosipēda man pietrūkst. Tāda sajūta mani nepameta arī Bulgārijā, – teic sarunbiedrs. Viņš braucamrīku tur pat nomājis, bet sapratis, ka ikdienai tas būs par dārgu. Tālab otrajā semestrī tomēr uzdrošinājās sev iegādāties jau otro velosipēdu. Tuvojoties mācību noslēgumam, Lauris sāka apdomāt iegādātā transportlīdzekļa likteni. Lai gan sākumā domāja to pārdot, beigu beigās tomēr ļāvies vilinājumam to dabūt uz Latviju. Kaut vai braucot! Internetā sekojot citiem velosipēdistiem, kuri brauc arī tālus ceļus, viņš izlēma, kā ritenis nonāks dzimtenē. Tā tapa veloceļojuma maršruts Bulgārija–Serbija–Ungārija–Slovākija–Čehija–Polija–Lietuva–Latvija. 

Piedzīvojumā gūtais

2687 km garo ceļu mājup Lauris uzsāka, būdams pavisam nedrošs par gaidāmo. – Tā kā to līdz tam nebiju darījis, nebija ne mazākās saprašanas. Pat tad, kad jau biju devies ceļā, mani māca šaubas, – atzīstas puisis. Tomēr viņš to centās uztvert pēc iespējas pozitīvāk un pierādīt sev, ka var to paveikt. Kopā Lauris ceļā pavadīja 23 dienas – gan grūtākas, gan vieglākas. Viena no svarīgākajām lietām bija pareizs apģērbs un saules aizsargkrēms, kas sargāja no apdegšanas. Ne mazāk būtiska bija arī navigācija velodatorā, kas rūpējās, lai braucējs nenomaldas svešumos. Protams, bez grūtībām neiztikt! Puisis piedzīvojuma laikā saskārās ar veselības problēmām (iespējams, karsto laikapstākļu dēļ reizēm pat šķitis, ka nāksies ģībt). Bija jāsadzīvo arī ar neparedzētām ceļa seguma maiņām un tehniskiem apgrūtinājumiem. – Jūtams bija diskomforts uz sēdekļa, tā arī neizdevās atrast pareizo pozīciju. Iespējams, vainīgs bija pats sēdeklis un velosipēds kopumā, jo tas nav paredzēts tādiem braucieniem, – vērtē Lauris. 

Ziedotāji, Instagram un izloze

Bulgārijā Laurim paveicās ar istabas biedru, jo tieši viņš internetā uzgāja kādu svešinieku, kurš vāca ziedojumus, lai iegādātos sev jaunu velosipēdu un nokļūtu no vienas valsts un nākamo. Internetā redzētais cilvēks arīdzan katru dienu turpināja vēstīt sekotājiem jaunumus, tā pieaicinot vēl vairāk ziedotāju. Šī ideja istabas biedram šķita pietiekami reāla, lai līdzīgu izmantotu arī Lauris. – Ar ļoti mazu cerību, ka kaut kas varētu izdoties, es izveidoju «Instagram» kontu, kur regulāri publicēju materiālus no sava arhīva. Katru dienu norādīju sekotājiem savu bilanci un vietu, kur viņi mani var finansiāli atbalstīt. Šī nauda braucējam noderēja gan aprīkojuma iegādei, gan ikdienišķai pārtikai un nak­šņošanai kempinga vietās. Puisim ziedoja gan draugi un radi, gan sveši cilvēki, tāpēc aiz milzīgās pateicības viņiem Lauris kādam vēlējās dāvināt savu Latvijā esošo velosipēdu. Tā nu braucamrīks, kas jaunieša īpašumā bija no 2018. gada, tika izlozēts, un nu jau kalpo jaunajam saimniekam, kuram uzsmaidīja veiksme. Lauris saka milzumlielu paldies pārējiem atbalstītājiem, tostarp savai mammai Everitai, kura aktīvi dalījās ar dēla publikācijām, tā piesaistot vairāk atbalstītāju.

Aktīvas laika pavadīšanas labumi

Šajā ceļojumā Lauris izbaudīja ne vien pozitīvu saskarsmi ar citiem cilvēkiem, bet arī vēl neredzētus skatus. Piemēram, sēžot mājās, kalnus tā aplūkot viņš nebūtu varējis. – To var paveikt ikviens, kuram patīk braukt ar velosipēdu un ir pietiekami spēcīgs dzinulis, – ir pārliecināts sarunbiedrs. Tomēr viņš tāpat atzīmē, ka tie, kuriem riteņbraukšana nav pati mīļākā lieta, vienmēr var atrast arī citas nodarbes, kas ir atbilstošākas viņu gaumei. Lauris prāto, ka līdzīgā ceļojumā dosies vēlreiz. Tikai tad viņš labāk sagatavosies, turklāt rezervēs vairāk laika, lai paspētu aplūkot caurbraucamās valstis un to pilsētas. 

Megija MUZIKANTE