Neonatoloģija – misija, dzīvesveids, hobijs un maizes darbs
Limbažniece Vineta BĒRZIŅA jau gandrīz 30 gadu ikdienā dodas uz Rīgu, kur atradusi darbu, par ko stāstot, mirdz acis un bez emocijām neiztikt. Šobrīd viņa ir bērnu aprūpes māsa Rīgas Dzemdību nama Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Ieguvusi divas augstākās izglītības – māszinībās un psiholoģijā. Papildus tam kā māsa darbojas vienā no Latvijā tikai divām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Specializētās medicīnas centra neonatologu brigādēm, kas dodas palīgā priekšlaikus vai patoloģiskās dzemdībās dzimušiem bērniņiem. Katrs mazulis ir svarīgs, tāpēc līdzekļi šai nozarei netiek žēloti.
– Daudziem novada mediķiem ceļš medicīnā ir aizsācies Limbažu slimnīcā. Vai arī Jums?
– Tur es nācu pasaulē. Tomēr vēlāk medicīna man pat sapņos nerādījās, lai gan piespiedu kārtā ar to saskāros regulāri. Piedzimu ar smagu sirds kaiti. Bērnībā vismaz divreiz gadā biju Rīgā slimnīcā. Spilgti atceros māsiņas tēlu ar balto cepurīti, kas noliekusies mani mierināt. Iespējams, tā bija Sarmītes māsiņa, mūsu novadniece, kura vienmēr bija ļoti rūpīga, sirsnīga un jauka. Bet vēlāk Limbažu slimnīcā aizvadīju obligāto valsts praksi ķirurģijas un terapijas nodaļā.
– Kā, ņemot vērā biežo prombūtni slimnīcās, izdevās tikt galā ar mācībām?
– Līdz 6. klasei man bija mājas apmācība. Vecāki Ernests un Vallija manā labā darīja ļoti daudz. Dzīvojām Skultē, braucu pie skolotājiem uz Dunti, vēlāk uz Liepupi. 1981. gadā mani veiksmīgi pirmo reizi operēja. Vēlāk Londonā arī otro. Kad pārcēlāmies uz Lādezeru, pie manis no Limbažiem brauca brīnišķīga skolotāja Ingrīda Zēģele, no kuras daudz iemācījos kā no personības. Kad kļuva labāk, kardiologi beidzot atļāva iet parastā skolā. Tā sāku mācīties Limbažu 1. vidusskolā.
– Kā jutāties, pirmoreiz pa īstam aizejot uz skolu?
– Varbūt biju garīgi vairāk nobriedusi nekā mani vienaudži. Pēc daudziem gadiem kāds klasesbiedrs pateica pirmo iespaidu par mani – es esot ienākusi klasē un sākusi runāt kā pieaugusi sieviete, un visi apstulbuši. Mācībās nebija viegli tikt līdzi, bet bija ļoti liels gribasspēks. Visu mūžu man ir bijuši brīnišķīgi pedagogi. Fantastiska pieredze un lieliska klase man bija Limbažu vakarskolā. Es tur biju veselības dēļ, citam bija jāstrādā, vēl kāds nevarēja izturēt parastās skolas spriedzi – ka jābūt labākajam, jāgūst panākumi…
– Tolaik vēl domas studēt medicīnu nebija?
– Vecāki bija ļoti sabiedriski cilvēki, mamma mani bieži iesaistīja dzejoļu lasīšanā. Domāju, ka dzīvi saistīšu ar kultūru. Lādezerā bija fantastisks kultūras nams, kurā bieži notika koncerti, izrādes, kino seansi un diskotēkas. Nebija desmitos vakarā jāiet mājās, varējām ballēt kaut līdz vēlai naktij. Un nekas ļauns nenotika. Savukārt skolas vadībai pateicu, ka mēs, vairākas mākslinieciskas meitenes, negribam mācīties par pārdevējām, bet iet praksi kultūras namā. Sarunāju arī to. Vēlāk pat braucu stāties tagadējā Kultūras akadēmijā.
– Izdevās?
– Nē, neaizgāju uz eksāmena otro daļu. Tad inerces pēc devos līdzi draudzenei uz Rīgas 3. medicīnas skolu. Tikām abas. Vispirms praksē bija darbs ar jaundzimušajiem. Tad reanimācijā, no kurienes reiz mani pat aizdzina mājās gulēt, jo uzzināja, ka esmu tur palikusi 36 stundas. Bet bija tik interesanti! Kad piedzima dēls Kristiāns, paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Pēc tam turpināju mācīties. Cēlos agri no rīta un braucu uz Rīgu. Mājās biju vēlu vakarā. Reiz pasniedzēja man vaicāja, ko es patiešām gribētu darīt. Atbildēju, ka gribu strādāt dzemdību nama intensīvajā terapijā. Drīz tiku valsts praksē pediatrijā toreizējā Latvijas Nacionālajā perinatālās aprūpes centrā, ko vadīja Mārcis Cīrulis. Uz darbu tur gan necerēju. Tomēr vienudien man piezvanīja un pateica, ka gaida uz dežūru. Neticēju savām ausīm. Pirmā darbdiena nebija vienkārša, domāju – palikt vai iet projām. Tur ir tā – kas iztur, tas paliek uz ilgu laiku. Vēlāk ļoti vērtīgi bija arī amerikāņu organizētie kursi neonatoloģijā trīs gadu garumā.
– Ar kādām sajūtām ejat uz darbu tagad?
– Kā uz otrajām mājām, jo man tas ļoti patīk. Reizēm sakrājas nogurums, jo darbs ir smags gan fiziski, gan emocionāli. Ne vienmēr ir tās pozitīvākās emocijas, gadās arī kādu bērniņu zaudēt. Pie tā nevar pierast. Tomēr, kad ieeju intensīvajā terapijā, jūtos kā zivs ūdenī.
– Vai mediķi tiešām ir izdeguši?
– Tāpat kā citi, kuri darbā diendienā saskaras ar cilvēkiem. Tas, ka par to skaļi un arvien biežāk sāk runāt un piedāvā reālu palīdzību, ir ļoti labi. Darbs prasa milzīgu pašdisciplīnu un empātiju. Apzināmies, ka no tā cieš arī ģimene. Dzemdību namā ir jauns psihologs, pie pirmās izdevības aiziešu parunāties.
– Kā Dzemdību nams pa šiem gadiem ir mainījies?
– Tas kā vadošā šāda veida iestāde Latvijā ir ļoti attīstījies. Progress ir milzīgs. Tuvojamies pasaules standartiem, ir ļoti laba aparatūra, komanda, jaunākie medikamenti. Daudzi priekšlaikus dzimušie bērniņi tajā nonāk jau in utero jeb pirms dzimšanas. Ja tomēr grūtniecību nav iespējams saglabāt ilgāk, tad vismaz laikus to zinām un visu sagatavojam, lai viņiem būtu vieglāk adaptēties šai dzīvei. Tas ir smalks komandas darbs. Operācijā piedalās anesteziologi, ginekologi, vecmātes, neonatologs, intensīvās terapijas māsa. Vēlāk viņus pārved uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kur viņi pavada ne jau tikai dažas nedēļas, bet vairākus mēnešus – kamēr izaug, sāk patstāvīgi elpot, uzņemt un tolerēt barību.
Ļoti liels Latvijas neonatologu sasniegums ir tā dēvētā problemātisko bērniņu follow-up jeb dinamiskās attīstības novērošanas programma gada laikā. Svarīgi pirmajā attīstības gadā neko nepalaist garām. Viņiem ir būtiski atvieglota piekļuve speciālistiem, piemēram, acu ārstam vai nefrologam.
– Cik lielus bērniņus iespējams izglābt?
– Iznēsāta grūtniecība ir no 37. līdz 42. gestācijas nedēļai. Standarta svars ir 3–3,5 kilogrami. Protams, mūsdienās ir gan smagāki mazuļi, gan vieglāki. Svarīgi, lai viņi būtu piedzimuši laikus.
Latvijā var izdarīt daudz. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, arī 500 gramu smagi jaundzimušie ir spējīgi izdzīvot. Tas mums ir ļoti liels sasniegums. Kad sāku strādāt, tā gluži nebija. Priecājāmies, ja izdzīvoja 27.–28. nedēļā dzimušie, tagad to spēj pat 23. gestācijas nedēļā dzimušie ar kritiski mazu dzimšanas svaru.
– Kā Jūs raksturotu savus kolēģus?
– Tie ir īpaši cilvēki, kuri darbojas ar milzīgu entuziasmu. Ļoti lepojos ar nodaļas vadītāju Juri Šleieru, kurš kopā ar virsmāsu Gunitu Vītolu ir pacēlis ļoti augstu latiņu. Personāla kodols ir nemainīgs, lielākā daļa ir ar 30+ gadu stāžu. Latvijā kopumā ir liels neonatologu trūkums, bet prieks par mūsu jaunajām ārstēm. Viņas to latiņu patiesībā mēģina pacelt vēl augstāk, bet jau citā veidā. Tā ir misija, dzīvesveids, hobijs un maizes darbs.
– Vai kopumā jaundzimušo uzraudzība ir pietiekama?
– Kad sāku mācīties, kā patronāžas māsas gājām pie jaundzimušajiem, arī veselajiem, uz mājām. Padomju laikos primārā aprūpe un pieskatīšana bija stipri lielāka nekā šobrīd. Nevar teikt, ka tolaik viss bija tikai slikti. Ja vajadzēja, iecirkņa pediatrs brauca uz kādām nelabvēlīgām ģimenēm pat ar partijas sekretāru.
Kā mediķe nevaru nepieskarties bērnu vakcinācijas tēmai. Dzīvojam 21. gadsimtā, kad bērnam vecāku pārliecības vai negribēšanas dēļ nevajadzētu nomirt no infekcijas, pret kuru iespējams saņemt vakcīnu. Medicīna iet uz priekšu un attīstās. Viss, ko darām, balstās uz pierādījumiem un pētījumiem. Zinātnieki strādā nepārtraukti. Bet tad uznāk pandēmija…
– Un daudzi pret zinātni izturas skeptiski un ar neticību?
– Dzīvojam miera laikos, un būtībā pēdējos 30 gados lielas nelaimes mūs nav skārušas. Ceļojam pa pasauli, braucam strādāt uz ārzemēm. Kad sākās kovids, tā bija lieliska augsne, kurā sēt cilvēkos bailes, ka viss ir slikti. Tā nav. Iesaku paskatīties brīnišķīgo seriālu Karmas latvieši un attīstīt sevī kritisko domāšanu. Pandēmijas sākumā pēc Veselības ministrijas galvenā infektologa Ugas Dumpja uzstāšanās sākās kritiskās masas komentāri Facebook. Man bija sajūta, ka esam nonākuši tumšos viduslaikos un viņu tūlīt sadedzinās uz sārta. Demokrātija nenozīmē anarhiju, kurā katrs var darīt, ko grib.
Tehnoloģiju laikmetā ir cilvēki, kuri pamanās nopelnīt lielu naudu, nesot nebūtisku informāciju. Influenceris iedod priekšā gatavu produktu un tūkstoši kā aitas seko līdzi. Neapšaubāmi, tas ir veiksmīgs mārketings un talants, bet ja ar to ved citus purvā, tas ir slikti.
– Varbūt zinātniekiem arī jākļūst par influenceriem?
– Iespējams, bet varbūt arī ne. Drīzāk skolās jāmāca kritiskā domāšana. Vajag vairāk priekšmetu, kur pārbaudījumos jāvelk biļetes. Tad esi spiests mācīties. Testus var ļoti labi izpildīt, pat nezinot vielu. Ne viss vecais ir slikts un ne viss jaunais ir labs. Jāatrod zelta vidusceļš.
– Kādas vērtības Jums ir ieaudzinātas ģimenē?
– Vispirms – darba tikums. Patriotisms manā izpratnē ir smags ikdienas darbs, viens sakopts zemes stūrītis, rūpes par līdzcilvēkiem un tuviniekiem. Man ir paveicies ar ģimeni. Ar māsu Ilonu un brāli Ilmāru saprotamies labi, dodamies uz laukiem un kopīgi palīdzam mammai. Nav jābūt ļoti bagātam, lai palīdzētu cilvēkiem. Ja vari – palīdzi, ja nevari – tā ir cita lieta. Manī ir ļoti liela līdzjūtība. Bieži vien neprotu pateikt nē. Un, protams, liels paldies manam vīram Aigaram, kurš pacieš manu ilgo prombūtni no mājām. Dēls Kristiāns izaudzis par kārtīgu latviešu cilvēku, kuram patīk dzīvot laukos un kurš ir lielisks mazdēls savai omītei. Meita Justīne ir brīvdomātāja, bet ticu, ka atradīs savu aicinājumu dzīvē. Tāpat kā es.
– Ko novēlat novadniekiem?
– Ik rītu uzsmaidīt sev un pasaulei. Nečīkstēt, bet cīnīties, pilnveidoties un iet uz priekšu. Jauniešiem vēlu apzināties sevi kā personības, ticēt saviem spēkiem un darīt. Ikviens var uzdot sev jautājumu: – Vai tiešām viss ir tik slikti? Sēžot siltā mājoklī un dzerot tēju ar citronu un ingveru, aizdomājos par ļaudīm Ukrainā. Mums viss ir labi! Esam siltumā, paēduši, padzēruši, mūs neviens nespīdzina un nenoposta mūsu mājas. Novērtēsim to! Limbažnieki ir forši. Priecājos par visiem, kuri godprātīgi dara savu darbu un veicina mūsu novada izaugsmi visdažādākajās jomās.
Ieva OZOLA
Vinetas BĒRZIŅAS albuma foto
