Mūžs kā vēstures grāmata
Jūnijs allaž reibina ar jasmīnu smaržu un Līgo nakts gaidām, taču Latvijas vēsturē šis vasaras mēnesis nesis arī bezgala traģiskus notikumus. Šodien pie sarkanbaltsarkanajiem karogiem ir sēru lentas, pieminot 1941. gada represijās cietušos. Viļķeniete Rasma TIPA ir viena no Sibīrijas bērniem. 14. jūnijā, kad viņu kopā ar māti Ernu lopu vagonos no Madonas stacijas aizveda svešumā, meitenītei bija seši gadi un 10 mēneši. Savas atmiņas par šiem notikumiem viņa pirms vairākiem gadiem pati pierakstījusi. – Rakstot raudāju par izpostīto bērnību, par saviem vecākiem. Rakstīju un raudāju, – teic sarunbiedre. Tāpat viņas pārdzīvotais ietverts grāmatā Sibīrijas bērni.
– Kaut tās Jums ir smagas atmiņas, mums pārējiem par šiem vēstures notikumiem jāatgādina atkal un atkal. Nedrīkstam aizmirst.
– Mēs ar vecākiem dzīvojām Ļaudonā – netālu no Madonas. Mamma Erna brīvvalsts laikā bija Madonas aizsargu pulka Ļaudonas aizsardžu priekšniece, tētis Jūlijs Kvēps – Ļaudonas iecirkņa policijas priekšnieks, apbalvots ar Viestura ordeni, abi sabiedriski aktīvi. Protams, pēc 1940. gada, kad Latvijā ienāca padomju armija, viss mainījās, taču es kā bērns biju laimīga, jo kopā ar vecākiem. Tagad domāju, ka tētis jau tad nojauta briesmīgos notikumus, varbūt arī to, ka drīz šķirsimies uz visiem laikiem, tāpēc ļoti daudz bija kopā ar mani, veda mani uz Rīgu, apmeklējām Zooloģisko dārzu, Brāļu kapus. 1941. gada 8. jūnijā Ļaudonas parkā notika bērnu svētki. Mamma bija aizbraukusi uz Madonu pie savas mammītes, kura bija slima, mēs ar tēti gājām uz svētkiem. Es biju tik priecīga un lepna, ejot viņam blakus. Kad pārnācām mājās, tētis sacīja, ka viņam steigšus jādodas uz Latgali. Paņēma velosipēdu un aizbrauca. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Ticamāk, tētis bija brīdināts par represijām, tāpēc gribēja nogaidīt. Taču neviens nevarēja iztēloties, ka izsūtīs arī sievietes, bērnus, vecus ļaudis. Tā sanāca, ka dažas dienas mājās biju viena pati ar mūsu sunīti Džeku. Mamma atbrauca 13. jūnijā, abas vēl pastrādājām dārzā, sasējām dārzeņus. Togad bija vēls pavasaris. Arī man bija savas dobītes, ko kopt. Varbūt jau toreiz pieķēros zemei, ar ko vēlāk bija saistīts mans darba mūžs. 14. jūnija rītā ap pulksten 5 pie durvīm klauvēja, bija ieradušies karavīri, sakot, ka mums jākravā mantas un mūs vedīs prom. Viņi mudināja mammu, lai ņem līdzi visu, ko vien var, jo noderēs. Tā arī bija. Sibīrijā tas mūs glāba, jo varējām mantas iemainīt pret kaut ko ēdamu. Mūs abas aizveda uz Madonas staciju, kur jau bija daudz cilvēku ar paunām. Līņāja. Vakarpusē vilciens sāka ceļu…
– Kas notika ar Jūsu tēvu?
– Uzzinājis, ka esam aizvestas, tētis bija gribējis sekot vilcienam, vectēvs knapi atrunājis, sakot, ka tāpat viņš netiks ar mums kopā. Vectēvs 14. jūnijā paguva atbraukt uz staciju, bet klāt mums viņu nelaida, ar apsargiem nodeva vēl mantas. Viņam nācās noskatīties, kā vecākā meita un mazmeitiņa tiek ielādētas vagonā, nezinot, kur mūs grasās vest un vai vēl kādreiz satiksimies. Viņš arī redzēja, kā vīriešus nošķir no ģimenēm. Nedēļu pēc šiem baisajiem notikumiem sākās karš, drīz vien Latvijā mainījās vara. Vācu laikā mans tētis atkal drīkstēja atgriezties policista amatā, bet kara beigās pazuda.
– Savukārt jūs abas ar mammu tikāt aizvestas uz Krieviju.
– Par to, ka sācies karš, mēs uzzinājām ceļā, jo brauciens bija ilgs un mokošs, kamēr tikām galā. Vienai sievietei vagonā piedzima bērniņš un tur arī nomira. Es joprojām, kaut nakts vidū pamodināta, varu nosaukt adresi, kur mūs toreiz aizveda, – Krasnojarskas apgabala Berjozovas rajona sovhoza Krutojarsk 4. nodaļa. Sākumā mūs, vairākas ģimenes, izmitināja sādžas skoliņā, pēc tam sākām dzīvot teļu kūtī. Visi – gandrīz 30 cilvēku – vienā telpā, kur bija koka lāvas. Mātēm bija jāstrādā, bērni augām dienām gaidīja viņas mājās, cerot, ka atnesīs kaut ko ēdamu. Viens pēc otra no bada nomira vairāki mazuļi, kuri tajā kūtī bija izmitināti kopā ar mums. Pārsteidzoši, ka es Sibīrijā īsti pat nesaslimu, tas laiks mani norūdīja. Pirmais gads visiem bija neaptverami grūts, jo bija trūkums, vārījām nātru, balandu zupas, mainījām mantas un drēbes, lai no vietējiem dabūtu pārtiku. Es gāju lasīt ogas. Kaut neviens man to nebija ieteicis, nesu sādžas sievām, viņas mani pabaroja un vēl kaut ko iedeva līdzi. Kara gadi arī turieniešiem bija smagi, vīrieši bija mobilizēti armijā, visi darbi gūlās uz sieviešu pleciem. Atminos, kā krievu sievas kliedza, kad saņēma pavēstes, ka kāds kritis. Taču mums bija cerība, ka pēc kara tiksim mājās.
Vienīgais attēls, kurā mazā Rasma Karmena Kvēpa (tāds bija viņas dzimtas uzvārds) nobildēta Sibīrijā
– Sibīrijā sākāt iet arī skolā.
– Jā, 1942. gadā sāku mācīties vietējā skoliņā. Nebija viegli, jo krievu valodu nepratu, tomēr drīz vien apguvu un pabeidzu tur četras klases. Pēc 1945. gada, kad beidzās karš, beidzot varējām sazināties ar tuviniekiem Latvijā. Tas deva spēku un cerību. Viņi drīkstēja mums arī atsūtīt grāmatas latviešu valodā. Ar kādu aizrautību tās lasīju! 1946. gadā uzņēmīgi cilvēki Latvijā sāka kārtot bērnu pārvešanu mājās no Sibīrijas, noformējot viņus kā bāreņus. Grūti aptvert, cik sāpīgi bija mātēm izšķirties par šo soli, bet viņas saprata, ka Krievijā mēs paliksim bez izglītības. Tā arī es skumji atvadījos no savas mammas un kopā ar vēl dažiem bērniem no 4. nodaļas devāmies mājupceļā. Vispirms uz Krasnojarsku un tad vilcienā uz Latviju. Kā mēs gaidījām brīdi, kad Zilupē šķērsosim robežu! 7. novembrī iebraucām Rīgā, atkal bija pulksten 5 no rīta. Taču bija pagājuši piecarpus smagi atšķirtības gadi. Pēc manis ieradās mammas māsa un aizveda uz Madonu pie mīļās vecmāmiņas un vectētiņa, kurus saucām par memmīti un papīti. Iestājos Madonas pamatskolas 5. klasē. Sākums atkal bija grūts, bet sapratu, ka man ļoti jācenšas. Un to apzinājos visu dzīvi – man vienmēr paliks Sibīrijas nospiedums, tāpēc jādara vairāk nekā citiem. Pamatskolu pabeidzu 1949. gadā, visos priekšmetos bija piecnieki, tikai latviešu valodas rakstos – četri. Ar radiniekiem spriedām, ko tālāk. Krusttēvs ieteica mācīties par veterināro ārsti, bet es sapratu, ka nespēšu nevienam lopiņam ne iedurt, ne iegriezt. Izraudzījos Saulaines lauksaimniecības tehnikumu ar agronomijas novirzienu. Onkulis pamācīja, lai neatklāju, ka esmu bijusi izsūtīta, bet iesniegumā rakstu, ka vēlos kļūt par strauji augošās sociālistiskās lauksaimniecības speciālisti. Mācības man patika un tehnikumu pabeidzu kā teicamniece, kas ļāva bez eksāmeniem iestāties Lauksaimniecības akadēmijā. Studēju, protams, neklātienē, jo bija jāstrādā, jādomā, kā iztikt.
– Kā nokļuvāt Viļķenē?
– Pati tehnikuma sadalē to izvēlējos. Vēl varēju doties uz Alūksni vai kādu no Latgales rajoniem, bet Viļķene bija vistuvāk manai izvēlētājai augstskolai Jelgavā. Pirmoreiz šurp atbraucu 1953. gadā savā dzimšanas dienā, man apritēja 19. Tātad šogad 14. augustā man būs 90 gadu, no kuriem 71 pavadīts Viļķenē. Toreiz ieradusies kļuvu par MTS agronomi. Mēdzu teikt, ka mana dzīve ir kā vēstures grāmata vai enciklopēdija, pēc kuras jaunie var mācīties, kādas pārmaiņas Latvijā notikušas. Sava valsts, izsūtīšana, MTS, kolhozi un sovhozi, atkal brīvvalsts. Vai zināt, ko nozīmē MTS? Pareizi, mašīnu un traktoru stacija. Jau pirmajā darbdienā brigadieris pukojās, kāpēc atsūtīts jauns skuķis. Klusībā nakti noraudāju, taču vienmēr esmu vadījusies pēc principa – manas asaras nevienam nav jāredz. No rīta nolēmu – palaisties nedrīkst, jāstrādā un jāmeklē ar visiem saprašanās. Netēloju lielu priekšnieci, mierīgi skaidroju, kā man tehnikumā mācīts, prasīju, kā viņi paraduši darīt, varbūt var dot kādu padomu arī man. Pēc gada par labu darbu tikām braucienā uz Vissavienības tautas sasniegumu izstādi Maskavā. Un nejauši dzirdēju sarunu, kā mūsu brigadieris tērzē ar vīriem no cita rajona, kuri sūrojās, ka viņiem galīgi nav paveicies ar agronomi. Tā bija augstākā atzinība, ka šejienieši, nezinot, ka dzirdu, mani slavēja. Pēc laiciņa, ko nostrādāju MTS, tiku Imanta Sudmaļa kolhozā Ķirbižos, bet pēc 1957. gada, kad Viļķenē nodibināja padomju saimniecību, kļuvu tur par dārzkopības agronomi, tad galveno agronomi. Kad Latvija atguva neatkarību un kopsaimniecības likvidēja, mani pierunāja uzņemties lauku konsultantes pienākumus. Tikai 1995. gadā beidzu strādāt. 42 gadus esmu Viļķenes laukos nostrādājusi. Arī dažādās aktivitātēs piedalījusies, pasākumus vadījusi, man nekad nav bijis mierīgs gars. Re, te albumos – to man kādi 30 – bildes, kas viss bijis. Karnevāli, ekskursijas, svētki … Pati brīnos, kā paguvu, darbos skrēju arī brīvdienās, vienkārši bija jāvar.
– Viļķenē arī apprecējāties.
– Ķirbižos jau uzreiz pēc atnākšanas iepazinos ar Andri. Drīz viņu iesauca armijā, rakstījām viens otram. Nosūtīju viņam 348 vēstules. Kad Andris pārnāca, 1959. gada ziemā apprecējāmies. Toreiz tā zīmīgi sanāca – 2. janvārī tiku iecelta par galveno agronomi, bet 17. svinēju kāzas toreizējā klubā, lustējās 87 viesi. Vēlāk abi ar Andri daudziem pāriem gājām par vedējiem. 1962. gadā pabeidzu augstskolu. Tā bija viena no laimīgākajām dienām. Tāpat kā tās, kad pasaulē nāca dēls Māris un meita Aiga. Prieks, ka abi ir tepat Viļķenē. Un tagad man ir četri mazbērni un jau pieci mazmazbērni.
– Vai māte atgriezās no Sibīrijas?
– Atgriezās, bet mammas mūža nogale bija mokoša. Smagais darbs un pārdzīvojumi bija sagandējuši veselību. Kad izsūtītie beidzot varēja atgriezties, viņa bija paralizēta, kopjama. Pat nesaprotu, kā man izdevās savākt naudu un sarunāt radinieku, kurš aizbrauca uz Sibīriju pēc viņas. Mammu atvedu pie sevis uz Viļķeni. Savukārt par tēva likteni īstas skaidrības nav joprojām. Ilgus gadus centāmies to noskaidrot. Var jau smieties, bet bērni pat dancināja šķīvīti, lai uzzinātu, kas noticis. Bija cerība, ka varbūt viņš kara beigās tomēr paguvis izglābties un dzīvo ārzemēs. Tad kāda veca sieviņa Ļaudonas pusē ieminējās, ka viņš, krieviem ienākot, esot meklējis glābiņu Teiču purvā – tā bija tēva dzimtā puse. Un tur mežabrāļi, baidoties tikt atklāti, viņu nošāvuši. Dīvaini, ka man pirms tam gadiem ilgi bija vēlme tikt uz Teiču rezervātu. Kaut kas uz turieni burtiski vilka. Kad uzzināju par tēvu, uzreiz pārņēma miers. Starp citu, mani tikai 1992. gada pavasarī izsauca uz Iekšlietu ministriju Rīgā, kur saņēmu dokumentu, ka esmu reabilitēta un vairs neesmu tautas ienaidniece, par kuru kļuvu kā sešgadīgs bērns.
– Vai tās vietas Sibīrijā, kur bijāt izsūtīta, vēl ir sanācis apmeklēt?
– Mēdzu jokot, ka Sibīrijā esmu bijusi divreiz un abas par velti. Otrā reize bija ekskursija vēl padomju laikā. Protams, nevienam nestāstīju, ka esmu represētā. Šoferim, kurš mūsu grupu tur vadāja, tomēr pajautāju, cik tālu no vietām, kur tobrīd esam atbraukuši, ir Berjozovas rajons. Atrados kādus 100 kilometrus no sādžas, kur svešumā pagāja mana bērnība…
Laila PAEGLE
Autores un Rasmas TIPAS albuma foto
