06.01.2023. (Regīna TAMANE)
Manas pieturzīmes
Novada pašvaldības augstāko apbalvojumu – titulu «Goda novadnieks» – saņemot

Manas pieturzīmes

Gadu mija nereti ir vētīšanas laiks, kad atskaties uz aizgājušo. Man gan šoreiz tas pienāca agrāk – rudens pusē, un laika nogrieznis, ko analizēju, bija daudz, daudz garāks par gadu. Iemesls? 18. novembrī saņēmu novada pašvaldības augstāko apbalvojumu Goda novadnieks. Tam mani ieteica Limbažu Ausekļa teātris, atbalstīja arī žurnālistes ceļā satiktie cilvēki, hobiju draugi, kaimiņi. Kāpēc mani, Regīnu TAMANI? Tāda reiz esmu – cilvēks, kas šaubās un meklē atbildes. It visā.

Žurnālistes gaitās uzrunāts simtiem cilvēku, bet līdz šim neesmu intervēta pati. Tāpēc gada nogalē, darinot ierakumu sveces Ukrainai, ļāvos savu bijušo kolēģu Vilhelmīnes Briedes un Gunitas Ozoliņas iztaujāšanai. Tas bija aizsākums šīm pārdomām par manas dzīves pieturzīmēm, kas ir bijušas un joprojām ir svarīgas.

Labāk Spīdola, ne Laimdota

Limbažu Ausekļa teātris. Kolektīvs, kurā esmu pavadījusi savu lielāko dzīves daļu. Drīz būs pusgadsimts. Pieteicos, kad ģimene no Tūjas ciemata pārnāca dzīvot uz Limbažiem. Mazajā Vecmuižas skolā, kur mācījos, šķiet, visi spēlēja teātri. Arī es. Manā kontā bija sivēntiņu un zaķu lomas. Laikam sajutos liela māksliniece, jo kalu plānus kļūt par aktrisi. Kad beidzu 4. klasi, mammai tomēr apsolīju, ka par aktrisi nemācīšos, ja viņa man nopirks skaistās bēšās kurpītes ar mazītiņu papēdīti, ko ieraudzīju ciemata veikalā. Nopirka! Bet solījumu izpildīju ne jau kurpīšu dēļ. Tālāko ceļu šajā virzienā acīmredzot nobremzēja paškritika, kas bija veidojusies Tūjas ķieģeļu fabrikas (tajā strādāja mamma un papuks) vidē.

Tomēr teātris manā dzīvē ienāca. Pamatīgi un uz palikšanu. Skatos sākumlaika iestudējumu fotogrāfijas. Smieklīgi. Meitēns mīlētājas lomā stāv metru no sava objekta un lielām acīm skatās uz viņu… Pēc tam teju 30 lomu nākušas dažādi. Ar asarām, negulētām naktīm, pat psihologa apmeklējumiem. Tā tapa Margarēta, Eda (Taurenīt, taurenīt), Silvija (Sievietes, sievietes), Trūvija (Dzelzs magnolijas), māte (Klusa nakts) un citas lomas. Lai arī labprāt piedalos komēdijās, tomēr tuvākās ir tās ar sirds sāpēšanu spēlējamās. Vienmēr esmu teikusi, ka labāk tēloju Spīdolu, ne Laimdotu, labāk raganu nekā eņģeli. Tās pirmās ir krāsainākas. Caur sevis laušanu un atrašanu lomās jūtos kļuvusi emocijām un atziņām bagātāka. 

Tomēr – ko nu runāju! Galvenais, ka spēlēju. Ir bijušas sezonas, kad liktenis un režisors lomu nav iedevis. Tad vakaros esmu vērojusi gaismas Teātra mājā un domājusi, ka tur top izrāde. Bez manis. Jā, šosezon man ir loma – Lūcija Rudenīgajā blūzā. Gan jau pavasarī aicināsim uz pirmizrādi.

Notikumu un dzīves viducī

Bet visilgākais maizes darbs bija Ausekļa redakcijā. Pirms tam pēc profesionālās vidusskolas beigšanas strādāju par adītāju Sadzīves pakalpojumu kombinātā, biju pārdevēja Rajona patērētāju biedrībā, nokļuvu arī komjaunatnes komitejā, kas toreiz organizēja jauniešu dzīvi. Sacerējumi padevušies vienmēr, bet doma mācīties par žurnālisti dzima, kad veidoju sienasavīzes. Iestājos neklātienē žurnālistos un nonācu redakcijā. Žurnālistika kļuva par manu dzīvesveidu. Šobrīd secinu, ka šī ir viena no tām profesijām, kas uzliek zīmogu uz visu mūžu. Bijušo žurnālistu nav.

Redakcijā mani pieņēma darbā par fotogrāfu. Smiekli nāk, to atceroties, bet toreizējās emocijas tādas gan nebija. Filmiņu vajadzēja tīt no lielā ruļļa, attīstīšanai ķīmiju gatavot pašai. Bet es pat bildējusi pirms tam lāgā nebiju, nerunājot par pārējo! Tā nereti stāvēju pie izlietnes, vēroju, kā ūdens no filmiņas noskaloja manu darbu, jo biju nepareizi sajaukusi ķimikālijas. Rakstāmmašīnas nomainīja datori, galda telefonus – mobilie, bet parastos fotoaparātus – digitālie. Dzīvi vēl straujāku darīja sociālie tīkli. Žurnālistiem bija jātur līdzi. Ar nostāju, ka mums jāuzzina un jāuzraksta pirmajiem, jābūt notikumu vidū, noteikti ne reizi vien sagādāju galvassāpes savām kolēģēm. Īpaši, kad pēdējos padsmit gadus biju Ausekļa redaktore. Būdama šajā amatā, neatteicos no rakstīšanas. Biju, tā teikt, spēlējošā trenere. Kolēģi noteikti vēl atceras teicienu kaut vai asinis no deguna, bet tas ir jādabū gatavs! Tas attiecās arī uz mani pašu. 

Nesen kāds paziņa nosmēja, ka esmu kļuvusi jaunāka un smukāka, jo neesot vairs tās rūpju rievas pierē, kas bija, strādājot redakcijā. Par to rūpju rievu varētu piekrist. Dzīvoju ar Raiņa Es, pasaul’s daļa, atbildīgs par visu, ar acīm un ausīm vaļā. Ja redzēju problēmu, negaidīju, lai lasītājs piezvana un pastāsta par to, rak­stīju. Vai ieguvu nedraugus? Droši vien. Kāds vietējais varasvīrs teicās, ka labprāt būtu mani nopēris. Nenopēra. 

Protams, rakstīju visu nepieciešamo. Informācijas. Intervijas. Tomēr pašai vislabāk patika šķetināmās lietas, kur atbildes tik viegli rokās nedevās. Visnopietnākie raksti ar tālejošākām sekām tapa jau pirms novadu izveides, kad Limbažu pilsētā daži deputāti sev lētas zemes dalīja. Vēl salīdzinoši nesen noslēdzās tiesa par vienu tādu gadījumu. Jā, arī redakcija vairākkārt bijusi iesūdzēta tiesā par goda un cieņas aizskārumu. Pēdējie draudi par tiesāšanos izskanēja no politiķa Jāņa Dombravas, kad tapa rakstu sērija par Skultes pagasta nošņāpšanu Limbažu novadam. Uz notiekošo skatījos ar sabiedrības acīm un, kā, manuprāt, kārtīgam žurnālistam, pieklājas – no opozīcijas ierakumiem

Gandrīz žurnālista darba turpinājums

Pirms pusotra gada aizgāju, tā teikt, pelnītā atpūtā. Dzirdēts, ka to salīdzina ar izlekšanu no ejoša vilciena, tālab arvien esmu baidījusies no šī mirkļa. Es nolēmu palikt šajā vilcienā, nenorakstīt sevi dzīves vērotājos, bet gan turpināt būt aktīva tās dalībniece. Aizpērn startēju pašvaldību vēlēšanās Latvijas Reģionu apvienības (LRA) sarakstā un, visticamāk, pateicoties tieši manai profesionālajai darbībai Auseklī, tiku ievēlēta. Jāatzīst, ka biju nedaudz naiva, domājot, ka, esot deputātei, kur informācija apkārt kūsāt kūsā, varēšu vairāk dot laikraksta lasītājiem. Piedaloties sēdēs, gluži kā žurnāliste pēc paraduma konspektēju to gaitu. Pirmajā laikā arī rakstīju avīzei. Tomēr sajutu, ka kaut kas jāmaina. Sabiedrībā vārdiem deputāts, politiķis un pie tam vēl pozīcijā esošs (kā zināms, Limbažu novadā domē LRA deputāti ir vairākumā) nereti ir negatīva piegarša. Tādēļ noliku rakstāmo malā, lai ar savu klātbūtni laikrakstā netraucētu tagadējiem avīzes veidotājiem. Tas ir viņu Auseklis, pēc viņu izpratnes, kādam tam būt. 

Tomēr joprojām sevī nēsāju to Raiņa atziņu par atbildīgo pasaules daļu – uzklausu iedzīvotājus. Tiesa, par to vairs nerakstu. Un laikam jau arī muļķīgi būtu to darīt, ja ir iespēja ko mainīt ar citiem instrumentiem. Pēc ievēlēšanas daudzi jautājuši, kā ir būt deputātam. Atbildēju – labāk jutos kā žurnāliste. Vieglāk, vienkāršāk. Ieraugi problēmu, ieskicē savā prātā risinājumu un, lūdzu, mīļie, risiniet! Redakcijā arī bija tā: ienāca prātā kāda ideja, un ar kolēģiem domubiedriem vai reizēm kaut viena pati to īstenoju. Pašvaldības mašinērija ir ļoti liela, tur ceļš no idejas līdz risinājumam nereti ir garš. Ja kā žurnāliste varēju teikt – darbs padarīts, raksts gatavs, tad diezin vai, beidzot deputāta gaitas, varēšu nosaukt kādas lielas un reālas, tieši manis paveiktas lietas. Domē, tā teikt, viens nav karotājs…

Kāds to varbūt varētu uztvert par sūdzēšanos. Bet nē! Būt deputātam ir brīnišķīga iespēja būt dzīves vidū, likt lietā līdz šim iegūto pieredzi, novada cilvēku un vietu pazīšanu! Tas ir gandrīz kā žurnālista darba turpinājums. Darbojos divās deputātu komitejās, sekoju līdzi arī pārējo divu norisēm. Piesakos arī darbam komisijās, lai domes sēdēs, balsojot par kādu jautājumu, zinātu vairāk. Nebūtu pretī darboties vēl kādā komitejā, jo ir gan laiks, gan interese, bet pirmajā domes sēdē izcēlās pamatīgs strīdiņš par to, ka visiem ievēlētajiem deputātiem komitejās nav proporcionāli iedalītas vietas. Jājautā gan, vai nu vajadzēja tā cīnīties, ja viens deputāts jau aptuveni gadu neapmeklē ne komiteju, ne domes sēdes... 

Sirdij tik tuvu, tuvu klāt

Ar vienu no sava dārza skaistākajām puķēm – Džesiku

Vēl šajā manas tagadējās dzīves vidū ir dārzs un dzīvnieki. Iespēja Facebook sadraudzēties ar dārzu mīļotājām un koppasūtījumos iegādāties dažādas puķes novedis pie tā, ka pie mājas zied teju pussimt šķirņu peonijas. Nu gan esmu pateikusi – vairāk nevienu. Ir taču tik daudz cita skaistuma. Jau gara acīm redzu, kā dārzs burtiski trakos pavasarī, jo rudenī kā aizrautīgs cilvēks padevos tulpju un hiacinšu sīpolu piedāvājumam. Un te es nevaru nepieminēt manas skaistākās dārza puķes – franču buldodzīti Džesiku un no Parka ielas adoptēto kaķeni Mīci. Šīs mīlestības ir likušas paskatīties plašāk. Tāpēc, cik varu, mēģinu praktiski atbalstīt bezpajumtes dzīvniekus un iesaistos Limbažu vides veidošanā. 

Sevi uzklausīja Regīna TAMANE
Guntara VĪTOLA un autores albuma foto

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks