
Maija raksta dzeju un vada dienas sev tuvajos laukos
Nesen viesojos Stienes Lielpēteros pie Maijas JURJEVAS. Galvenais apciemojuma iemesls – uzzināt kaut ko vairāk par viņas rakstītajām dzejas rindām. Protams, sarunā tika skarti arī aizgājušie laiki un ikdiena lauku sētā šodien.
Tērzējām Maijas znota uzceltajā omulīgajā āra namiņā. Apkārt redzams padaudz ābeļu gan ar vēl kokos esošiem, gan zemē sakritušiem āboliem. To gandrīz neesot, kur likt. Lielpēteros, kam šogad aprit 100, sarunbiedre dzīvo visu savu mūžu – tās ir vectēva mājas. – Viņš Pirmajā pasaules karā bija ievainots un tad, kad dalīja muižas zemi, ar atlaidēm caur izlozi tika pie zemes gabala. Vecāmamma gan sūkstījās, ka tas kritis neveiksmīgs, jo pēc kara viss bijis vienās tranšejās. Maija ir viena no nedaudzajām stienietēm, kas vēl aizvien dzīvo šaipusē, ciems esot palicis tukšs. Vienbrīd jau ar pussolīti bijusi Rīgā, kur nopirkts dzīvoklis, bet tā pa īstam uz turieni nav aizgājusi, jo pilsēta nekad nav patikusi. Bērni sākuši iet skolā, domājusi, ka tiem labāk uzaugt laukos brīvā dabā.
Šodien sarežģīti būt lauksaimniekam
Agrāk Maija bijusi pārvaldniece z.s. Lejasstrūgas, 1993. gadā nodibinājusi pati savu. Nu jau gadus trīs Lielpēteru vadība nodota dēlam Edgaram, jo pati vēlējusies atpūsties no lielajiem darbiem. – Nav viegli būt lauksaimniekam, tagad tik daudz jāzina, jāiedziļinās Eiropas Savienības rīkojumos un direktīvās, ar katru plānošanas periodu kļūst arvien sarežģītāk. Turklāt viss ir elektronisks, pat braucot pa lauku, tas, ko dari, jāieraksta lietotnē. Vecākiem cilvēkiem tas ir par grūtu, – viņa atzīst. Vēl Maijai ir meita Inga, kura dzīvo Limbažos, bet strādā krodziņā Raganas ķēķis. Pa brīvdienām radiņi, ieskaitot jauno paaudzi, sabrauc Lielpēteros un iesaistās darāmajā. Edgara vecākais dēls Kristers palīdz tēvam saimniecībā. Sarunbiedrei ir seši mazbērni (vecākajiem mazdēliem jau savas ģimenes) un divi mazmazbērni, no kuriem mazmazmeitiņa Katrīna tikko uzsākusi skolas gaitas. Šobrīd Maijai ir suns, kaķu bariņš un vistas, par ko jārūpējas.
– Ja nav laukos jaunu cilvēku roku, sevišķi vīriešu, ir smagi. Jāpļauj, jāgādā malka, jārok… Ikdienā gan katrs ir prom kur citur, – saka stieniete. Radu saime cenšas sapulcēties Jāņos un Ziemassvētkos. – Vairs nav tādas sestdienas izjūtas kā agrāk, kad kurinājām pirti. Visi skrejoši un steidzīgi. Kādreiz turēts slaucamo govju ganāmpulks. Bet kolhoza laika fermu būtu vajadzējis modernizēt vai celt no jauna, turklāt trūka darbaspēka, tādēļ pirms vairākiem gadiem lopi aizvesti uz Poliju. Nu lauku pienu savām vajadzībām iegādājas no kāda zemnieka.
Patlaban dēls nodarbojas ar graudkopību un sadarbojas ar SIA Lādes piens, gādājot lopbarību. – Gan savulaik ar pienu, gan tagad ar graudiem iet kā ar jūras viļņiem – te augšā, te lejā. Pērn gads bija veiksmīgs, šajā ir krietni sliktāk, jo pieauga minerālmēslu un degvielas cenas. Turklāt ražu ietekmēja pavasara sausums, vārpiņas un graudi ir sīkāki. Reiz dēls dabūja kult vairāk nekā 24 stundas pēc kārtas, jo bija viena tāda nakts, kad to darīja visā Latvijā, tāpēc ka bija sausais vējš.
Bez lasīšanas nekas nenotiek
Maija pastāsta arī par savu radošo darbību. Viņa vairāk raksta veltījuma pantiņus radiem un draugiem, teiksim, jubilejās vai citos zīmīgos notikumos. Pie šādām rindām savulaik tikusi, piemēram, viņas draudzene, maizes cepēja Maija Dortāne. Sarunbiedre atzīstas, ka arī viņai mājās ir maizes krāsns, ko vēl pieturot cerībā, ka varbūt kāds no jaunākās paaudzes ar to kādreiz ko iesākšot. Tas esot smags darbs, ja grib kārtīgi mīcīt mīklu abrā, turklāt – kas to lielo cepienu varot apēst! Vēl viņa nocitē nelaiķim brālim Jānim apaļā jubilejā rakstītu apsveikumu. Dažkārt pantiņos, kas radīti arī pēc pasūtījuma, ietverts humors, atspoguļojas laikmetam raksturīgais. Savulaik gribējusi studēt žurnālistiku, bet iestājusies neklātienē Filoloģijas fakultātē, taču to nepabeigusi. Strādājusi Limbažos universālveikalā par pārdevēju, bijis grūti savienot darbu ar studijām. Turklāt domājusi – nu, pabeigs filologus, un aizsūtīs viņu uz sazinkurieni par latviešu valodas skolotāju... – Tagad, protams, nožēloju, jo, iespējams, es būtu laba skolotāja – man ir iejūtība, liekas, varētu bērnus saprast. Pašai ir bijuši ļoti labi literatūras pedagogi. Mācījos vispirms Stienē, tad Liepupē, uz kurieni bija jāiet vairāki kilometri kājām. Pēc tam skola bija Saulkrastos. Tur toreiz bija ārkārtīga disciplīna! Vajadzēja izlasīt tālaika jaunāko latviešu literatūru, rakstīt recenzijas par šiem darbiem un pēc tam vēl vērtēt kāda klasesbiedra uzrakstīto, – atceras Maija. Skolas laikā piedalījusies literāro žurnālu veidošanā. Dzeju gan sākusi rakstīt vēlākos gados. Lielākais iedvesmas avots esot daba un norises tajā, īpaši rudenī. Tad arī rindas pašas atnāk, kārtojas un skan ausīs. Reizēm gan kaut ko derot pakoriģēt. – Neko nevar daudz sadzejot, ja nelasa. Man lasīšana tuva jau no bērnu dienām, tagad gan vairāk izvēlos kaut ko mierīgāku, romantiskāku atslodzei. Pašlaik ar lielu interesi un nostalģiskām pārdomām lasu Māras Zālītes «Paradīzes putnus», pirms tam – viņas rakstītos «Piecus pirkstus». Mēs būtībā esam vienaudzes, daudz kas no viņas piedzīvotā padomju laikos arī man nav svešs. Grāmatas Maija ņem Stienes bibliotēkā. Pēdējā laikā dzeju nav nācies lasīt, bet savulaik patikusi Imanta Ziedoņa, Lijas Brīdakas, Skaidrītes Kaldupes daiļrade. – Dzejas lasīšanai vajag īpašu noskaņu, to tā nevar paķert, – viņa atzīst.
Taujāta par vaļaspriekiem, sarunbiedre stāsta, ka patīk darboties ar puķēm, tiesa, veselība vairs neļauj pārāk aktīvi rosīties. Viņa priecājas par piemājas dīķi, ko reiz izsapņojusi. Maija joprojām kaut ko uzada, tagad biežāk top zeķes. Šo darbiņu viņa sauc gan par radošu, gan nomierinošu, jo galva brīva no domām. Reizumis sanākot apmeklēt arī kādu tuvāku kultūras pasākumu, ar Skultes senioriem dodas apskatīt Latviju. Šovasar meita ar vīru paņēmusi līdzi braucienā uz Pakrojas muižu Lietuvā. Savulaik būts arī zemnieces Ināras Bernhardes organizētās pieredzes apmaiņas ekskursijās pa Eiropas valstīm.
Ilvas BIRZKOPES teksts un foto
Rudenīgas pārdomas
Nāk rudens ar bagātu ražu,
Un katram no viņa kas tiek:
Pa riekšavai ogu, pa sieciņam graudu,
Bet kādam viņš prieku sirsniņā liek.
Gan saule, gan lietus, gan vēji,
Tas rudenim piedienas viss.
Un arī kāds mākonis draudīgs,
Kas sašķēlis debesis.
Es rasotā rītā klausos,
Kā āboli zemē krīt.
Tā gribētos paprasīt laikam,
Lai vasaru atgriež jau rīt.
Saulgriezes dārzmalā sačukstas klusi,
Vai vasara projām jau steidz?
Vai atpakaļ atnākt tā zinās,
Mums parādīt saulaino pusi?
***
Liekas, aiz loga kāds paslēpes spēlē.
Te iečabas krūmā, te atkal viss kluss.
Vējš matiolu smaržā apreibis dus.
Bet mēnestiņš mākoņus dzenā un smīn.
Ko brīnies, tur augusts ar rudeni tikšanos svin.
***
Kā ceļinieks vasara pošas
Un daudz tā grib paņemt sev līdz.
Tā aiznesīs sauli un skanīgos rītus
Un noplūks tās puķes, kas pļavā zied košas.
Uz kalniņa smilgās tā apaus sev kājas
Un rudenim pretī solīti spers.
Mums jāpieņem, jāsaprot, gribam vai ne,
Uz laiciņu vasarai citur būs mājas.