Limbažu Galvenajā bibliotēkā – tikšanās ar Gundaru Āboliņu
Pagājušajā nedēļā Limbažu Galvenajā bibliotēkā (LGB) Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā Iedvesmas pietura – grāmata bija sarīkota tikšanās ar aktieri, grāmatu tulkotāju Gundaru Āboliņu. Pasākums pulcēja lielu skaitu interesentu, rīkotāji lēsa, ka ieradās vairāk nekā 120 cilvēku, rīkotājiem pat nācās meklēt papildu krēslus. – Gundars Āboliņš ir populārs un tautā mīlēts aktieris, tāpēc paredzējām, ka interese par šo tikšanos būs liela, tomēr tik daudz cilvēku gan negaidījām. Prieks, ka viss izdevās! – teica bibliotēkas klientu apkalpošanas centra vadītāja Zane Balode. Savukārt viesis, sarunu iesākot, pajokoja, ka ir ļoti glaimojoši lauzties uz skatuvi cauri skatītāju rindām. Viņš arī atzina, ka līdz šim lielākoties aicināts uz šādiem pasākumiem kā aktieris, un Limbažos bija viena no pirmajām reizēm, kad viņš aicināts runāt par savu tulkotāja veikumu.
Līdz šim G. Āboliņa tulkojumā iznākušas trīs grāmatas. Ivana Gončarova romāns Oblomovs izdots 2018. gadā. Pirms diviem gadiem pie lasītājiem nonāca humorpilnais un vienlaikus izglītojošais Vladimira Zismana darbs Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs, kas ļauj gūt priekšstatu, kā funkcionē simfoniskais orķestris, un iepazīt dažādus mūzikas instrumentus. Savukārt šogad iznākusi gruzīnu kinorežisora Georgija Danelijas stāstu grāmata Pasažieris bez biļetes. Tās centrā ir kino uzņemšanas aizkulises ar saviem kurioziem, pārpratumiem un padomju laika diktētiem paradoksiem. G. Āboliņš atzina, ka humora klātbūtne viņa tulkotajos darbos nav sagadīšanās, jo šāda rakstura literatūra arī pašam ir tuva. – Humors dzīvē ir kā šampanieša burbulīši. Kad nav burbulīšu, tad tas vairs nav šampanietis. Visam ir savas komiskās un traģiskās puses, un būtībā tas ir viens un tas pats, atkarībā no kāda skatpunkta uz to paskatās. Es jūtu šo domāšanas veidu, uztveru to frekvenci, ko autors man raida.
Ne viens vien pasākuma apmeklētājs bija paņēmis līdzi kādu no tulkotajiem darbiem, lai tikšanās noslēgumā lūgtu aktiera autogrāfu. Limbažniecei Aijai Penkai ļoti patikusi grāmata par orķestra pasauli. – Man kā mūziķei tas raisīja atmiņas par savulaik piedzīvoto – arī ir braukts uz ārzemēm tā, kā padomju laikos brauca. Katrs varbūt grāmatā novērtēja ko citu, bet, kad pats esi bijis tādā situācijā, piesaista tieši tas. Arī limbažniece Anita Mellupe lasījusi G. Āboliņa tulkotos darbus un sprieda, ka viņa veikums šajā jomā, iespējams, ir pamanīts pārāk maz. – Esmu sajūsmā par viņa humora izjūtu un arī to, cik atbildīgi viņš tulko. Viņš jau intervijās ir stāstījis, kā meklē īstos vārdus. To var just, un dažreiz lasot domāju – interesanti, kā tas ir skanējis oriģinālvalodā.
G. Āboliņš grāmatu tulkošanu sauc par savu hobiju, kam pievēršas tad, kad var atvēlēt tam laiku. – Tulkoju to, kas man pašam patīk. Esmu brīvāks nekā profesionāli tulkotāji, kuriem ir līgumi ar izdevniecībām, termiņi un visas pārējās saistības. Es tulkoju sava prieka pēc. Sadarbojos ar mazu izdevniecību «Upe tuviem un tāliem», un man ļoti patīk. Sācies gan viss ar nepieciešamību pielāgot romānu un lugu tekstus iestudējumu vajadzībām. Pats pirmais bijis Vladimira Nabokova romāna Karalis, dāma un kalps dramatizējuma tulkojums, pēc kura pirms jau vairāk nekā 20 gadiem Jaunajā Rīgas teātrī iestudēta izrāde Viņš, viņa un Francis. Līdzīgi tulkojumi teātrim veikti arī turpmāk, un arī Oblomovs sākotnēji tulkots tikai daļēji – tik daudz, cik bijis nepieciešams izrādei. Lai gan šis romāns latviski jau izdots pagājušā gadsimta 50. gadu beigās, sapratuši, ka tas skatuves tekstiem neder, tāpēc aktieris apņēmies daļu romāna iztulkot no jauna. – Jārēķinās ar to, ka skatītājam teksts ir jāuztver klausoties. Nav iespēju vēlreiz pārlasīt, kā tas būtu grāmatā. Turklāt teātrī ir tāds nerakstīts likums – visu, ko var nospēlēt, nevajag runāt. Tas nozīmē, ka izrādē teksta ir mazāk. To, kas grāmatā ir jāapraksta, uz skatuves ar dažādiem teatrāliem līdzekļiem var attēlot. Nav jāskaidro, kāds izskatās galds un kāds ir tā klājums, to galdu uz skatuves vienkārši noliek. Iestudējums guva panākumus, teātra repertuārā tas ir joprojām, un, iespējams, tādēļ grāmatizdevējiem radās doma to atkal piedāvāt lasītājiem. Tāpēc aktieris apņēmies iztulkot grāmatu pilnībā.
Noskaidrojis, ka LGB pieejams arī senais tulkojums, viesis lūdza to sameklēt un nolasīja fragmentus gan no tā, gan sava tulkojuma, lai demonstrētu, kā ar pareizi izvēlētiem vārdiem var atdzīvināt tekstu, piešķirot tam īpašu noskaņu. Viņš vērtēja, ka tulkotājs var gan sabojāt ļoti labu darbu, gan to pacelt. – Es interpretēju, atzīšos. Neesmu par to, ka katrs vārds jātulko tieši tā, kā tas uzrakstīts. Man ir svarīga kopējā bilde. Lai labi skan un lai lasītājam iztēlē rodas aina, uzburas tā situācija. Protams, respektēju to, ko autors ir gribējis pateikt, bet reizēm jālieto mazliet citi vārdi. Daudzus latviešu valodā nemaz precīzi nevar iztulkot, tālab šad tad lūdzu arī padomu pazīstamiem tulkotājiem.
Vaicāts, vai arī šobrīd viņš strādā pie kāda jauna tulkojuma, aktieris apliecināja, ka vienam patlaban ir pieķēries. Dažādus nelielus tulkojumus viņš veicot laiku pa laikam. – Tas palīdz kopt savu valodu, uzturēt runas higiēnu, kas aktierim ir svarīga, jo valoda ir viens no šīs profesijas instrumentiem. Bieži vien lietojam dažādus svešvārdus, bet patiesībā jau nav nekā tāda, ko mēs savā dzimtajā valodā nevarētu izteikt. Kad pie tā piedomā, vari savu valodu izkopt, attīstīt, bagātināt. Un ja tomēr kādam vārdam nav tulkojuma, tad taču vari to izdomāt! Tas ir radošs process, un tāpēc man tas patīk, – atzina G. Āboliņš.
Aigas VENDELIŅAS-ĒĶES teksts un foto
