«Limbažu filca» kvartālu vajadzētu atdot cilvēkiem atpakaļ

Topošā arhitekte Tabita ­OZOLIŅA nākamgad iegūs maģistra grādu Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un dizaina institūtā. Viņas maģistra darba tēma ir Adaptīvas atkārtotas izmantošanas un aprites ekonomikas integrācija industriālā mantojuma revitalizācijā. Kas ir atrodams aiz šī zinātniskā nosaukuma? Tie ir ideju piedāvājumi bijušās Limbažu filca (LF) fabrikas kvartāla atjaunošanai. Tabita dzimusi, augusi Viļķenes pusē, fabrikā strādājusi viņas vecvecmāmiņa. Runājam par to, ko iesākt ar Limbažu vēsturiskajā centrā esošajām rūpnīcas ēkām.

– Vai senās fabrikas ēkas ir iespējams atjaunot, vai tās ir pietiekami izturīgas?

– Par to, protams, lems speciālisti, taču vizuāli esam secinājuši, ka celtņu starppārsegumi un segumi ir saglabājušies labi, pat uz jumtiem, kur aug mazi bērziņi. Tur pat ūdens netek cauri, lai gan ir augsnes slānis. Tur noteikti visu var saglabāt. 

– Kā Jums ienāca prātā doma izvēlēties maģistra darbam šo tēmu?

– Maģistra darbs ir par industriālo mantojumu, tā otrreizēju izmantošanu. Mūsdienās ekonomikā populāra metode ir materiālu vēlreizējs pielietojums. Jo bieži vien kaut ko paņemam, bet, kad tas mums vairs nepatīk, izmetam. Daudzreiz vieglāk ir nojaukt un celt no jauna, bet abos gadījumos veidojas lērums atkritumu, nav īsti skaidrs, kur tos likt. Tagad ir pienācis brīdis, kad nopietni jāsāk domāt, kā dzīvot dabai draudzīgi. Svarīga ir arī vēsturiskā atmiņa, jo filca fabrikai ir sava vieta vēsturē un ļaužu prātos, tas ir liels Limbažu pagātnes posms. Tam nav jābūt nez kādam arhitektoniski svarīgam stāstam, jo fabrika ir bijusi liela daļa no cilvēku dzīves. 

– Vai kvartāla atjaunošana ir Jūsu darba apakštēma?

– Jā, LF ir viens no piemēriem, kā varētu atjaunot kādu teritoriju, tas ir modeļa attīstības jautājums. Apskatu arī Cēsu alus brūža perspektīvas. Ir svarīgi attīstīt kādu cilvēkiem nozīmīgu vēsturisku objektu, taču tad jāiesaistās gan sabiedrībai, gan investoriem, kas iegulda līdzekļus. Ja objekts nonāktu pašvaldības īpašumā, tam, visticamāk, būtu sabiedriskas funkcijas, tā nebūs privāta viesnīca vai cits peļņas avots. Gribu uzsvērt: LF ir bijusi publiska rūpnīca, darbavieta daudziem cilvēkiem, daļa no viņu dzīvesveida. Tagad vajadzētu to atdot cilvēkiem un sabiedrībai atpakaļ, tas būtu pozitīvs fakts.

– Kā to varētu izdarīt?

– Piešķirot funkciju. Tur vajadzētu būt kafejnīcai vai izstāžu zālei, sabiedriskām aktivitātēm un sporta iespējām – lai cilvēkiem ir mērķis un iemesls atnākt. Pat iekšpagalmam var piešķirt kādu funkciju – tas var būt rotaļlaukums un spēļu vieta.

– Jums ir padomā nevis viena konkrēta funkcija, bet funkciju diapazons? Ko domājat par Ivara Ramāna ideju veidot šeit skolu un augstskolu praktisko un laboratorijas darbu centru jauniešiem?

– Tā ir laba ideja, jo piesaista potenciālos investorus. RTU arī varētu piesaistīt, viņiem vajag studentus, kas mācās, savukārt mācību iestāde spētu pievērst studentus. Tas būtu dubults labums gan pilsētai, gan universitātei.

– Kā nonācāt RTU?

– Sāku par to prātot 12. klasē, domājot, ko tālāk darīt. Toreiz mācījos Limbažu novada ģimnāzijā, arhitektūra mani vilināja. No sākuma gan iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai apgūtu ainavu arhitekta profesiju – man patīk daba, tās klātbūtne, ekoloģija. Tas sasaistās ar otrreizējo izmantošanu, jo tiek nodarīts mazāks kaitējums. Mācoties ainavu arhitektūru, sapratu, ka vēlos vairāk uzzināt par projektēšanas un arhitektūras pamatprincipiem. 

– Šis ir pēdējais mācību gads. Ko darīsiet pēc diploma saņemšanas, kad, tā teikt, Jums dzīves vārti būs vaļā? Vai ir konkrēti plāni?

– Plāns ir pastrādāt un saprast vairāk arhitektūras jomu. Nākamais mērķis ir iegūt arhitekta sertifikātu. Tam vajadzīga arhitekta palīga prakse, strādājot arhitektūras birojā vismaz divus gadus. 

– Kas ir Jūsu sapņu celtne?

– Tā varētu būt tāda ēka, kas ir funkcionāla un tiek izmantota. Un man šķiet, ka ļoti svarīgi ir, lai tai būtu sasaiste ar vēsturi. Un nākotni.

– Tātad filca rūpnīca?

– Jā, varētu būt.

– Ir Latvijā un mūspusē ēkas, kas Jums ļoti patīk?

– Grūti nosaukt kaut ko vienu. Man ļoti patīk skatīties uz ēkām un novērtēt mazās detaļas – koka grebumus, griezumus, durvju kliņķus, ailes.

– Vai Alberta iela Rīgā ir skaista?

– Protams, tā ir mūsu klasika. Bet man ļoti patīk arī arhitektūra ārpus galvaspilsētas. Vecās lauku mājas. Var iedomāties, kādas saimniecības ir bijušas, kā visa saimniecība ir strādājusi, kā latvieši dzīvoja laukos. Saimnieku mājas Latvijas ainavā ir dabīgas pērles.

– Kādas varētu būt filca fabrikas kvartāla konkrētās funkcijas?

– Mans plāns ir sniegt kvartālam saturu. Iedot motivāciju un skatījumu, radīt kaut ko jaunu, inovatīvu un skaistu, modernu. Inovācija un radošums ieslēdzas brīdī, kad ir jau kaut kas esošs. Tad jāsāk domāt par funkcijām.

– Ja vēlāk fabrikas vietā taps kārtējais tirdzniecības centrs – vai tas jums būs pieņemami?

– Viss atkarīgs no izpildījuma, jo tirdzniecības centri, kā mēs tos pazīstam, nav nekas vairāk kā liels klucis. Savā pieredzē nezinu nevienu, kurš teiktu: jā, man patīk, kā tirdzniecības centrs mūsdienās izskatās. Filca fabrikas karkass mums ir. Būs pozitīvi, ja mēs neiznīcināsim to, kas tur ir, bet saliksim kaut vai mazus veikaliņus, laika zīmes, sienu rakstiņus – ja to gudri ierīko, izskatīsies ļoti labi. Tomēr arī tirdzniecības centrs labā izpildījumā būtu kas labāks nekā pašreizējās drupas. 

– Vai arhitektūru studēt ir grūti? Runā, ka no izglītības turpmākajā dzīvē noder 30%, kaut gan nevar zināt, kura daļa noderēs.

– Tas ir izaicinājums, vajadzīga izturība. Vērtīgākā daļa ir projektēšana. Tas ir svarīgākais arhitektu programmas fokuss – tev iedod uzdevumu, pašam jātiek galā. Jādomā, kā salikt visu kopā. Tad tu aizej uz konsultāciju. Tur pasaka, ka viss ir garām, nekas neder, visu vajag mainīt. Tas ir grūtākais punkts, jo students domā un ieliek no sevis visu to labāko. 

– Maģistra darbs ir teorētisks dokuments, domas produkts. Noprotu, ka Jūs jau komunicējat ar visiem fabrikas ēku atjaunošanā iesaistītajiem cilvēkiem, bet vai ir iespēja, ka arī tiešām reāli piedalīsieties projektēšanā, attīstībā, lietās, kas vajadzīgas, lai kvartāls atdzimtu?

– Protams, ka vēlos piedalīties. Objekts mani motivē. Esmu no Limbažu novada un vēlos iesaistīties atjaunošanā. Man šķiet, ka tas ir jauks un pozitīvs process.

Tabitas vecvecmāmiņa Milda Ozoliņa, kura savulaik strādājusi Limbažu filca fabrikā. 1978. gads

– Fabrikas objekta īpašnieks būs dome. Vai uzskatāt, ka pašvaldība spēs realizēt šādu attīstības projektu?

– Ceru un domāju, ka virziens jau ir, kopumā pilsēta tiek atjaunota, tiek restaurētas vēsturiskas ēkas, ir uzlikts asfalts Jūras ielai. Tagad Limbažos mazliet pazudis pilsētas centrs, bet dome palīdz to atgūt. Domāju, ka viņi varētu. Agrāk vai vēlāk tas notiks, es uz to raugos cerīgi.

– Velteņi aukstajos gada mēnešos ir modē. Varbūt vajadzētu atsākt ražot filca izstrādājumus?

– Rūpniecībai ir ietekme uz apkārtējo vidi. Mana vecvecmāmiņa strādāja rūpnīcā par sargu, jo dzīvoja netālu no fabrikas. Viņa stāstīja tētim, ka laikos, kad ražoja filcu, pagalmā no gaisa krita smalkas daļiņas, sniegā bija redzami melni punktiņi. Tagad rūpnīcas izceļ ārpus pilsētām, rūpējoties par gaisa kvalitāti. Tur varētu būt darbnīcas, kur no gatava filca būtu iespēja kaut ko veidot, uzšūt. Cilvēki spētu atjaunot iemaņas kaut ko darīt ar savām rokām. 

– Kādas vēl idejas piedāvā Jūsu maģistra darbs?

– Esmu pētījusi, kā industriālā mantojuma atjaunošana var veicināt pilsētas tūrismu, tas ir ekonomiskais pluss. Ja atbrauc cilvēki, ir pieprasījums, viņi kaut ko nopērk. Dzīvība rodas, tas palīdz atjaunot un uzturēt pilsētas. Ir rūpnieciskā mantojuma atjaunošanas precedenti, piemēram, Slokā celulozes fabrikas skursteni izmanto, lai piedāvātu lēcienus ar virvi (ropejumping). Tātad – ir rasts jauns vēsturiskā objekta pielietojums.

Edmunds IMŠA
Autora un Tabitas Ozoliņas albuma foto