Liene iegūst ārstes diplomu un sāk darbu dzimtajā pusē
Ir jauki, ja speciālisti izmācās un atgriežas strādāt dzimtajā pusē. Nesen Limbažos, Ineses Samulevičas medicīniskajā privātpraksē darbu sākusi jauna ārste ginekoloģe un dzemdību speciāliste Liene JURKA. Pagaidām Liene pacientes te pieņem otrdienās un trešdienās. Pieņemšanas dienu skaits, ja būs nepieciešams, laika gaitā var pieaugt. Vienlaikus viņa strādā Vidzemes slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas nodaļā gan kā praktizējoša ginekoloģe, gan dežūrārste. Viņa ir gandarīta par iespēju strādāt tuvu mājām un novērtē dzimtās puses mieru un klusumu.
– Medicīna bija mans bērnības sapnis, uz ko gāju pārliecināti un mērķtiecīgi, – izvēli par labu šai nozarei pamato sarunbiedre, kura vienmēr zinājusi, ka vēlas būt ārste. Noteiktu specializāciju gan izraudzījusies tikai studiju laikā. Sākotnēji apdomājusi pataloganatomiju, tad viņu uzrunājusi ķirurģija, bet, kad trešajā studiju gadā sācies kurss dzemdniecībā un ginekoloģijā, šī joma Lieni ieinteresēja vairāk par citām. Lai būtu pilnīgi pārliecināta par savu izvēli, sarunbiedre volontējusi (brīvprātīgi strādājusi profesionāļa uzraudzībā) tagadējās darbavietās, kur vēlāk izgāja arī praksi. Tur gūtā pieredze apstiprināja, ka Lienes izvēle ir pareiza. Viņa savā plašajā dzimtā nav pirmā, kura izvēlējusies medicīnu, – viena vecmamma savulaik bijusi veterinārfeldšere, bet otras vecmāmiņas liels sapnis bijis, lai kāds no viņas bērniem būtu saistīts ar medicīnu. Turklāt Lienes divas māsīcas ir medmāsas.
Zināms, ka līdz ārsta diplomam ejams ilgs un grūts studiju un prakses ceļš. Sarunbiedre to apstiprina. – Bez ģimenes atbalsta es to nespētu paveikt. Domājams, šajā ceļā viņai palīdzējis arī vecāku Daiņa un Olgas lauku saimniecībā gūtais darba rūdījums un disciplīna. – Esmu strādājusi teju visus lauku darbus. To, ka pēc Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas un ārsta diploma saņemšanas nevēlas strādāt Rīgā, bet atgriezties dzimtajā novadā, L. Jurka vienmēr zinājusi. Tādēļ ir jo īpaši priecīga par darbavietu Limbažos. Ar savu ģimeni (vīru Guntaru un septiņgadīgo dēliņu Gustavu) viņa iekārto mājokli Ozolainē, bet, ja vien ir laiks, dodas uz vecāku mājām, kur plašums un dažādu aktivitāšu iespējas patīk arī dēlēnam. Svētku reizēs, kad kuplā saime sanāk kopā, viņam, tāpat kā savulaik Lienei, tiek arī māsīcu un brālēnu kompānija. L. Jurka novērtē to, ka Limbažos izpaliek galvaspilsētai raksturīgais steidzīgais darba ritums, ārste var mierpilnāk uzklausīt savas pacientes, izrunāt ar viņām dažādus jautājumus. Pie jaunās mediķes ierodas sievietes gan no pašu, gan kaimiņu novada, un viņu loks palēnām sāk veidoties. Pacienšu vidū ir arī vairākas topošās māmiņas, un, kopš pati sagaidījusi dēliņu, ginekoloģe var pilnvērtīgāk izprast, kā jūtas gaidībās esoša sieviete. Darbā tas noteikti palīdz.
Sarunbiedre ir pateicīga pieredzējušajiem kolēģiem, kuri viņai snieguši atbalstu un padomu gan mācību procesā, gan tagad, sākot patstāvīgās darba gaitas. Studiju laikos, esot praksē Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Dzemdību namā, pieredzē dalījušies ļoti daudzi ārsti. Jaunā mediķe īpaši izceļ esošos un bijušos kolēģus no Vidzemes slimnīcas – dakteres Ināru Mucenieci un Sandru Kumpiņu (tagad strādā Siguldas slimnīcā), kuras Lienei ir kā darba mammas un bijušas klāt visā viņas apmācību procesā. Tāpat viņa atzīmē Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas vadītāju Gintu Lapiņu, kurš vienmēr viņu atbalstījis un palīdzējis brīžos, kad nepieciešams.
Jaunā ārste, vēršoties pie sieviešu auditorijas, atgādina lietas, kas nereti piemirstas. Pie ginekologa vajadzētu doties reizi gadā, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā, un nepārtraukt to darīt, kad iestājusies menopauze. Sievietes mēdz būt ļoti pacietīgas un izturīgas, tādēļ L. Jurka piekodina negaidīt mēnešiem ilgi, ja parādījušās kādas sūdzības. Ne vienmēr viss atrisinās pats no sevis. Tāpat viņa atgādina sievietēm izmantot iespēju reizi trīs gados veikt valsts apmaksātu dzemdes kakla vēža skrīningu, bet, sasniedzot 50 gadu vecumu, reizi divos gados arī valsts apmaksātu krūšu vēža skrīningu jeb izmeklējumu ar mamogrāfijas metodi. Tāpat jāturpina pašām reizi mēnesī iztaustīt savas krūtis, jo biežāk krūts vēzi atklāj pacientes pašas vai viņu dzīvesbiedri. Savukārt vīriešiem L. Jurka iesaka savas sievietes vairāk pamudināt sūdzību gadījumā doties pie ārsta un šo gājienu neatlikt. Piedzīvoti gadījumi, kad sievieti ar ilgstošu un smagu menstruālo asiņošanu pie ārsta atved tieši dzīvesbiedrs. Un labi, ka tā. Ginekoloģi gandarī, ka paciente un viņas dzīvesbiedrs ir kā komanda. – Ir patīkami redzēt, ka otrs cilvēks ir tiešām atbalstošs un klātesošs arī grūtniecības laikā un dzemdību procesā, – teic mediķe. Liene bijusi klāt arī mazuļu nākšanā pasaulē. Ja grūtniecība un dzemdības ir fizioloģiskas, tās pieņem vecmāte, bet, kad radušies sarežģījumi, piemēram, jāveic ķeizargrieziens, klāt ir ārste.
Enerģiju un spēku jaunam darba cēlienam L. Jurka gūst pastaigās dabā. Tā tas bijis allaž. – Atceros, kā arī agrāk, ja bija kādi kreņķi, piemēram, saistībā ar skolu, paņēmu tēva medību suni un gājām garās pastaigās. Sunim patika izkustēties, man – izvēdināt galvu. Atgriezos mājās, jau jūtoties kā cits cilvēks. Iepriekš, kad studiju dēļ grafiks bija saspringtāks, šādām aktivitātēm laika neatlika, bet ar šo gadu ārste apņēmusies biežāk doties uz dažādiem pasākumiem. Pirmie, kam biļetes sarūpētas, gaidāmi jau tuvākajos mēnešos.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
