
Laime ir radīt un dot
Mākslinieces Ilonas VUŠKĀNES krāšņās peonijas, kas uzziedējušas viņas radītajās gleznās, limbažnieki, iespējams, pamanīja pērnvasar Burtnieku kvartālā, kad tur norisinājās Peoniju svētki. Pirms tam viņas darbu izstāde bija iekārtota arī multifunkcionālajā Skultes centrā. Kad aicinu salacgrīvieti uz sarunu, izrādās, viņa ne tikai glezno, bet nodarbojas ar vēl neskaitāmām radošām lietām, kas rada laimes mirkļus gan pašai, gan citiem.
Vectēva rozes un vecvecmāmiņas tējas
Ilona dzimusi un mācījusies Rīgā, taču jau bērnībā daudz laika pavadījusi Salacgrīvā, jo šeit dzīvoja viņas vecvecāki. Vectēvs, rīdzinieks, ieprecējās Salacgrīvā un strādāja par kuģa kapteini. Pēc došanās pensijā viņš sāka audzēt rozes, izveidoja pasakaini skaistu dārzu. Savukārt vecvecmamma bijusi savā ziņā dziedniece un izcila zāļu tēju pazinēja. – Viņa ļoti mīlēja ziedus, uzskatot, ka katram pļavas augam ir savas ārstnieciskās īpašības. Joprojām atceros, ka vecmammas mājās uz plīts vienmēr vārījās tējas. Viņa nekad nav lietojusi medikamentus un nodzīvoja līdz simt gadu vecumam! Esmu mantojusi viņas dziednieces garu un dullumu, – smejas māksliniece. Sarunbiedre lēš, ka tieši tāpēc viņa ļoti mīl ziedus, bieži tos liek vāzē un arī glezno.
Pirms 15 gadiem Ilona Salacgrīvā iegādājusies vecu māju, vēlāk uzcēlusi jaunu, bet pastāvīgi te kopā ar diviem jaunākajiem bērniem dzīvo pēdējos divus gadus.
No zīmēšanas līdz nekustamajiem īpašumiem
Vaicāta par mākslinieces dotībām, Ilona stāsta, ka zīmēt paticis jau agri bērnībā. Mamma to pamanīja, tālab veda meitu uz dažādām mākslas nodarbībām un plenēriem. Māksliniece gleznošanu apguvusi arī Latvijas Mākslas akadēmijā – vispirms sagatavošanas kursos, pēc tam studējusi. Tiesa, studijas nācās pamest. – Ar pirmo vīru apprecējos 17 gadu vecumā! Diemžēl neveiksmīgi, – neslēpj sarunbiedre un piebilst, ka nebaidās runāt arī par sarežģītām attiecībām un savu pieredzi izmantot, palīdzot citiem. Viņa uzskata, ka katram dzīves laikā sastaptajam cilvēkam ir nozīme.
Lai arī Ilona izglītojusies vairākās mācību iestādēs, viņa atzīst, ka vienmēr vairāk interesējusi pašai sava pasaule nevis akadēmiskā izglītība. Māksliniece uzsver, ka visi līdzšinējie darbi bijuši saistīti ar mākslu. Viņa strādājusi interjera dizaina jomā, savulaik Rīgā vadījusi apģērbu veikaliņu, filmējusies un fotografējusies reklāmām, darbojusies nekustamo īpašumu jomā. – Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvu bakalaura grādu ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbībā, jo tolaik man bija sapnis Tobāgo salā izveidot bungalo tipa viesnīcu, kur varētu rīkot pasākumus, piemēram, kāzas. Par to rakstīju pat bakalaura darbu, – par vienu no savām radošajām idejām aizrautīgi stāsta sarunbiedre, kura vienmēr esot atvērta dažādām iespējām, pat ja tās šķiet trakas. – Varu pēkšņi izlemt braukt uz Parīzi, iekāpt mašīnā un – aiziet!
Vēl Ilona apguvusi masāžas prasmes, Vācijā ieguvusi starptautisko diplomu un šīs zināšanas izmanto arī pašreiz. Viņa uzsver, ka masāža ir dabiska ķermeņa vajadzība un ikvienam rīts būtu jāsāk kaut ar vienkāršu pēdu masāžu un plaukstu berzēšanu.
– Ja sirds ir mākslā, tad nemitīgi gribas darboties radoši, lai arī kāda joma tā būtu. Gribu radīt kaut ko aiz sevis paliekošu un dot citiem, – secina māksliniece.
Jūra un mežs, ko nevar ierāmēt
Runājot par gleznošanu, māksliniece atklāj, ka, pieejot pie audekla, nemaz nezina, ko gleznos. Viss tiekot attēlots, iedvesmojoties no ikdienā redzētā un piedzīvotā, tostarp dabas un ceļojumiem. Gleznas tikpat kā netop pēc iepriekš veidotām kompozīcijām vai fotogrāfijām. – Kad gleznoju, pievēršos tam pilnībā. Pēc padarītā jūtos piekususi, bet vienlaikus ļoti piepildīta.
Agrāk māksliniece labprāt zīmējusi portretus, bet nu viņas gleznās bieži plaukst rozes, peonijas, lavandas un citi ziedi košās krāsās. Ierasts, ka viena no iecienītākajām ainavām, ko gleznotāji mēdz attēlot gleznās, ir jūra. Taču Ilona bilst, ka tā ir tikai pāris viņas darbos. – Man jūra ir vieta, kur doties meditēt un smelties spēku. Plašums, ko negribu ielikt rāmī. Tāpat ir ar mežu – man ļoti patīk tur būt, jo daba dziedina. Bet gleznās to veidoju reti, – pamato sarunbiedre.
Māksliniece novērojusi, ka Latvijā, atšķirībā no citām valstīm, cilvēki bieži mēdz kaulēties par mākslas darbu cenu, uzskatot, ka tā ir pārāk liela. – Žēl, ka mākslinieku darbs bieži netiek novērtēts. Bet ticu, ka manas gleznas nonāk tieši tur, kur tām jānonāk, un man svarīgi, kurās mājās tās būs.
Jāpiebilst, ka savus darbus Ilona nereti papildina ar pašas rakstītām dzejas rindām, viņai patīk arī veidot no māla, gatavot ziepes, vīt adventes vainagus no dabas veltēm, no vecām lietām radīt jaunas un vēl, un vēl…
Gandrīz kā itāļu ģimenīte
Liela Ilonas bagātība ir pieci bērni un trīs mazbērni. Vecākās atvases jau devušās savā dzīvē – viens no dēliem dzīvo Vācijā un vada viesnīcu, otrs saimnieko savā lauku īpašumā, bet meita dzīvo Parīzē, ir talantīga pianiste un džeza dziedātāja. Savukārt jaunākie dzīvo kopā ar Ilonu – meita mācās tālmācībā 12. klasē, bet astoņgadīgais dēls Salacgrīvas vidusskolā. – Arī visi bērni mantojuši mākslinieciskus gēnus. Man pašai nekad nav patikuši standarti un nebaidos eksperimentēt, tāpēc vienmēr bijis svarīgi, lai arī viņi varētu brīvi izpausties, nevis dzīvot rāmītī. Bērni ir mani labākie draugi, atklāti runājam par visu, – pauž salacgrīviete un piebilst, ka ir diezgan temperamentīga mamma. – Kad visi sabraucam vienkopus, esam kā dulla itāļu ģimenīte! – smejas Ilona. Sirsnīga kopābūšana ir nenovērtējama, bet ilgstoši gan tādā burzmā ir grūti, jo gleznošanai vajag mieru un klusumu.
Jautāta, kā bērnu audzināšanu iespējams savienot ar visiem darbiem, Ilona atsmej, ka bērni bieži devušies līdzi arī ne vienā vien ceļojumā un tas nekādi nav mazinājis radošo darbošanos. Lai arī pasaule diktē savus noteikumus un tiem pretoties ne vienmēr ir viegli, māksliniece sevi salīdzina ar brīvu putnu, kuru neviens nevar ierobežot un noturēt. Viņa visu dara, ieklausoties savā sirdsbalsī.
Aigas EVERTOVSKAS teksts un foto
P.S. Vairāk attēlu – Ausekļa mājaslapas sadaļā Galerijas.