16.02.2024. (Edmunds IMŠA)
Laima Skrīvele. Māksliniece, kas labi šauj
Laima atzīst, ka fotogrāfija ir intīms processSandras ŪDRES foto

Laima Skrīvele. Māksliniece, kas labi šauj

Limbažu Mūzikas un mākslas skolas pasniedzējas Laimas SKRĪVELES lielā mīlestība ir fotomāksla, un viņa ir gatava jebkuriem dzīves izaicinājumiem. 

– Kā nonācāt Limbažu Mūzikas un mākslas skolā?

– Esmu īsta limbažniece, te mācījos līdz 9. klasei, pabeidzu arī mākslas skolu. Mamma atceras, ka mana interese par mākslu sākās, kad es kā mazs bērns varēju noturēt rokā zīmuli. Pēc 9. klases aizgāju mācīties uz Jaņa Rozentāla Mākslas skolu Rīgā. Tas bija ļoti paredzams ceļš, jo māksla ļoti interesēja. Tur bija jāmācās četri gadi. Pirmie divi gadi paiet, apgūstot akadēmisko māk­slu, trešajā var izvēlēties novirzienu. Tad sākās mana lielā mīlestība pret mākslas foto. Tas bija labs lēmums, jo man bija gan ļoti labi pedagogi, gan tehniskās iespējas un fotostudija. 2020. gadā es pabeidzu skolu ar diplomu fotodizainā. Sākotnēji bija doma stāties Mākslas akadēmijā, bet veselības apsvērumu dēļ tas nenotika. Tad kādu dienu man piezvanīja Limbažu Mūzikas un mākslas skolas direktore Indra Laura Lazdiņa un vaicāja, vai es vēlētos būt skolotāja. Man bija 20 gadu, nekad nebija bijusi doma nodarboties ar pedagoģiju. Biju gribējusi būt dizainere, aktrise vai fotogrāfe, bet skolotāja darbs bija kaut kas pilnīgi jauns. Tomēr piekritu un pēc pāris mēnešiem tieši kovida laikā sāku strādāt. Mācības notika attālināti, pirmās stundas bija zūmā, pusgadu neredzēju ne savus jaunos kolēģus, ne skolas telpu. Un pašai par brīnumu man ļoti iepatikās! Pirmajā pusgadā man audzēkņi bija tikai līdz 3. klasei. Nākamajā gadā atcēla ierobežojumus, un klātienes pieredze jau bija citādāka.

Reizumis skola piedāvā arī privātstundas, strādājam ar pieaugušo grupām, kurās mācās cilvēki vai studenti, kuri vēlas stāties kaut kur tālāk. Tā pieaug mana pieredze. Es par to priecājos, jo abi mani vecāki arī ir pedagogi: tētis gan ir armijas, Zemessardzes cilvēks. Mamma ir bioloģijas skolotāja, es esmu vienīgais mākslinieks. Tiesa, arī mammas māsa glezno. 2022. gadā iestājos Mākslas akadēmijā, studēju mākslas pedagoģiju. Bet mana ģimene ir praktiska un latviska. 

– Kā jūtaties ārzemēs un ārpus Limbažiem?

– Man patīk ceļot, bet ne ilgstoši, parasti ir gana ar vienu nedēļu. Nekad nav bijusi doma dzīvot ārzemēs. Ceļojumos ļoti patīk cilvēki, komunikācija, kultūra, bet es vienmēr gribu atgriezties atpakaļ.

– Jums pie sirds pieauguši Limbaži vai visa Latvija?

– Limbaži man ir ļoti tuvi. Bet vismīļākā vieta ir mani lauki Augstrozē, kur ir manas mammas vecāki, bija tēva vecāki. Tur ir tāds absolūts miers – lauku mājas, tīrumi, dīķi, meži, kur var baudīt un fotografēt miglainus saullēktus… Šajā vietā es vienmēr vēlos būt. Nekur pasaulē nav tik skaisti kā Augstrozē.

– Fotogrāfija pārveidoja glezniecību, jo mainījās iemūžināšanas paņēmieni. Tagad fotografē gandrīz visi. Tas ir labi vai slikti?

– Ir milzīgs fotopiesātinājums. Agrākie milzīgie aparāti, kur lika diskus, filmiņas, papīra fotogrāfijas, bija nopietns process. Tad radās fotogrāfija – viena un īpaša. Tagad var gluži vienkārši ar telefonu. Visi fotografē, bet tā nav māksla, lielākā daļa cilvēku izmanto to kā dokumentācijas rīku, bet tas nepadara šos attēlus par mākslu. Māksla ir formāts un platforma, kurā var izstāstīt savu pasaules redzējumu, emocionālo stāvokli. Kamēr fotogrāfija ir tikai datorā vai telefonā, tas ir viens. Es savus foto drukāju uz laba fotopapīra, uzlieku uz īpašas pamatnes, bet faili ir nenormāla ilūzija. Tās bildes var pazust. Labās fotogrāfijas var skatīties, manuprāt, tikai lielā formātā.

– Jūs fotogrāfijā interesē cilvēku izpēte, psiholoģiskais portrets un sirreālisms. Cik lielā mērā foto var izpaust cilvēka psiholoģisko portretu?

– Tas ir ļoti intīms process. Var uzņemt portretu, kas runās ne tikai vizuālā valodā, bet arī dziļi dvēseliski. Cilvēku var kādā brīdi uzņemt īstu, kad viņš necenšas būt skaistāks vai labāks, neko neslēpjot. Tad tā ir dvēsele, gars, nevis prāta konteksts.

– Vai vēlaties pārveidot realitāti?

– Es neizmantoju fotomontāžas. Ir iespēja veidot fotogrāfijas, kur pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā nav realitāte, bet es neko neesmu montējusi. Tā ir ideja, kadrējums, māka īpaši fiksēt ikdienišķas lietas. Mani iedvesmoja slavenie fotogrāfi Rodnijs Smits un Arno Rafaels Minkinens, viņu mākslā ļoti izpaužas sirreālisms bez montāžas. Viņi it kā fotografē ikdienā redzamas lietas, bet fiksācijas brīdis rada maģijas sajūtu. Tā ir realitāte no cita skatpunkta, tas mani fascinē. Varu uz šādiem attēliem skatīties ļoti ilgi, tie it kā ievelk, tāpēc mani tas iedvesmoja pašai kaut ko tādu mēģināt.

– Esat spēlējusi teātri. Jūsu kolēģi aktieri apgalvo, ka “Laima sevi ir atklājusi arī uz skatuves, viņas spēli caurstrāvo pamatīga mātišķa mīlestība”. Jums bija mātišķas lomas?

– Skolas teātrī Limbažos man piešķīra romantiskas, arī mātišķas lomas. Piemēram, tēloju mammu bērnu izrādēs. Es arī cilvēkiem asociējos ar mammu, draugu lokā un ģimenē man ir mātišķs raksturs – vēlos par visiem parūpēties, lai visiem viss ir labi. Tā izpaužos uz skatuves. Man gan patīk iejusties arī tādos tēlos, kas ir pretēji manai būtībai. Pēdējā loma studentu īsfilmā bija meitene pēc dzēruma, tāda ļoti nekārtīga, ar galvassāpēm. Tāda neesmu, un ir interesanti uzburt šādu personu. Vairāk gan bijušas manam raksturam piemērotas lomas.

– Māksla ir misija vai izklaide, par ko cilvēki maksā?

– Māksla ir plaša, to nevar nodalīt, katrā profesijā cilvēks izpaužas. Viņš var radīt kaut ko patiesi skaistu un nozīmīgu. Ikviens atkarībā no vērtībām un interesēm mākslā var atrast sev piemēroto, tas pārveido un attīsta personību. Māksla man bijusi lielākā skolotāja dzīvē, studiju biedri apkārt rada mākslu, tas mani it kā iekšēji pabaro, tā ir liela sevis izzināšana. Mūsdienās, kad ļoti populāra ir modernā māksla, daudzi vaicā – kāpēc šis skaitās māksla? Jo daudzi raugās uz renesanses vecmeistariem un atzīst, ka viņu darbi ir skaisti. Bet mākslas funkcija nav būt skaistai. Tās funkcija ir laikmeta atspoguļojums. Piemēram, teātris ir sabiedrības spogulis. Ja ir kaut kas grafisks vai kaut kas neglīts, tad mākslinieki izpauž to, kas notiek. Reizēm darbi ir performatīvi, kairinot sabiedrības uztveri,

– Ar mākslu var nopelnīt dzīvei?

– Es pelnu. Šobrīd galvenais finansiālais balsts ir skolotājas darbs, reizēm uzņemos privātas fotosesijas.

– Mākslinieki, īpaši topošie, reizēm ļaujas bohēmai. Šis dzīvesveids ir tāds mazliet vaļīgs un neierobežots...

– Manā teātra kolektīvā – studijā Kāpnes – tas izpaudās, arī akadēmijā ik pa laikam to redzu un piedzīvoju. Bet tas nedefinē mākslinieku, ir dažādi stāvokļi, stadijas, tas var būt plūstoši. Man tāds režīms neder, es atbildīgi attiecos pret savu darbu.

– Pedagogs grieķiski nozīmē personu, kas pavada uz skolu. Kas ir skolotājs, ko viņš dod citiem?

– Tas ir cilvēks, kurš var virzīt sevi un citus. Piemēram, es no agras bērnības piedalījos Jaunsardzē, jo mans tētis bija komandieris. Būt jaunsargu instruktoram ir mana pirmā pedagoģiskā pieredze. Vienu brīdi apsvēru, ka gribētu apgūt militāro sfēru. Ļoti patika disciplīna, vienotība, komandas darbs, arī baiļu pārvarēšana. Iemācījos izmantot iekšējo spēku, pārvarot grūtības. Un tas ļoti noder manā profesijā. Proti, jebkurai lietai pedagoģijā – vai tā ir māksla, sports, fizika – ir jābūt struktūrai. Jābūt disciplīnai un virzienam, lai bērni varētu mācīties un attīstīties. Skolotājs ir cilvēks, kuram ir dota platforma, lai palīdzētu attīstīties, saprast sevi. Reizēm esmu arī audzinātāja, jo ir bērni, kuriem vecāki nav iemācījuši ētikas un morāles normas, tad jāmēģina viņus pagriezt pareizajā virzienā. Es nevaru virzīt, bet varu dot instrumentus, kā būvēt savu dzīvi.

– Jūs teicāt, ka ar iekšējo spēku var pārvarēt grūtības. Varat minēt konkrētu piemēru?

– Jaunsardzē esmu piedalījusies izdzīvošanas nometnē. Nepilnu nedēļu mežā, ekstrēmos apstākļos. Minimāla pārtika, ekipējums, bez telts. Protams, tika mācīts, kā iekurināt ugunskuru, kā noķert dzīvnieku, kā peldēt. Biju ārā no komforta zonas. Bet mēs dzīvē bieži tiekam izmesti no komforta zonas! Ar laiku ievēroju, ka man ir vieglāk atrisināt situāciju nekā citiem. Arī bailes pārvarēt ir vieglāk. Agrāk ļoti baidījos no augstuma, tālab speciāli braucu uz alpīnistu nometnēm, lai tiktu ar to galā. Ja ir izaicinoša situācija dzīvē, tad māka pārvarēt apjukumu palīdz to uzveikt.

– Vai ģeopolitiskos satricinājumus un kaut kur notiekošos karus uztverat mierīgāk nekā citi cilvēki?

– Man par daudz ko sāp sirds. Par Ukrainu, citām norisēm... Taču, ja kaut kas Latvijā notiktu, piemēram, mobilizācija, es esmu tam gatava, protu rīkoties ar ieroci, labi šauju, neesmu tikai vienkārši māksliniece.

– Kad varētu sagaidīt jūsu foto personālizstādi?

– Materiāls top. Domājams, ka tuvākā gada laikā tā varētu būt gatava. Tas man ir liels sapnis, es par to ļoti priecāšos.

Edmunds IMŠA
Sandras ŪDRES foto

Aptauja

Vai jums ir veicies loterijās?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks