03.05.2024. (Līga LIEPIŅA)
Ķirbižniece Sanita kamanu suņu sportā sasniegusi savu šībrīža maksimumu
Ķirbižniece Sanita Vīksne ar saviem Aļaskas malamutiem, sasniedzot Norvēģijas «Finnmarkslopet» 600 km garo sacensību finišu, ...

Ķirbižniece Sanita kamanu suņu sportā sasniegusi savu šībrīža maksimumu

Nesen ķirbižniece Sanita Vīksne, Aļaskas malamutu audzētavas SVII Daragars saimniece saņēma pārsteiguma sūtījumu no Norvēģijas. Tajā bija pamatīga akmens plāksne jeb personalizēts diploms, kas apliecina, ka Sanita līdz galam mērojusi marta sākumā notikušās prestižās kamanu suņu sacensības Finnmarkslopet, kas ir vienas no garākajām Eiropā. S. Vīksnes un viņas astoņu četrkājaino komandas biedru sniegums šajās sacensībās ir vēsturisks gan viņai pašai, gan Latvijai un Baltijai. Viņa ir pirmā, kura finišējusi 600 km garajā distancē, un piektā sportiste, kura vairāk nekā 40 gadu laikā, kopš Norvēģijas ziemeļos notiek šādas sacīkstes, to paveikusi ar tīršķirnes Aļaskas malamutiem. Patlaban Sanita lolo jaunus plānus gan par sacensībām, gan saimniecības attīstīšanu.

Pierādīt, ka Aļaskas malamuti var

Sarunai par aizvadītajām sacensībām un nākotnes iecerēm tiekamies Sanitas un viņas vīra Miķeļa saimniecībā Viļķenes pagasta Ķirbižos. Kopā ar suņu bariņu dodamies nelielā pastaigā pa pļavu līdz tuvīnajai Vitrupei. Šāds maršruts te ierasts, īpaši vasarā, lai suņi var ne tikai izkustēties, bet arī veldzēties upes ūdenī. Aptuveni deviņus hektārus lielā pļava, izrādās, ir viens no lielākajiem privātajiem dabiskajiem un bioloģiski vērtīgajiem zālājiem Vidzemē. – Paši par to priecājamies. Man patīk bioloģiskā saimniekošana. Zinu, ka pļava mums apkārt tīra, un ir arī, kur ar suņiem paskrieties, – teic Sanita.

… un mājās Viļķenes pagastā

acensības Finnmarkslopet Sanita sāka ar astoņiem malamutiem (Bingo, Ikars, Hāgens, Džīna, Edīte, Honza, Orkāns un Gendelis), bet noslēdza ar pieciem. Finišu komanda sasniedza pēc piecām dienām un nepilnām divām stundām. Tas, kā skaidro Sanita, ir ļoti labs rezultāts arī krietni ātrākajiem Sibīrijas haskijiem. Kamanu suņu sportā malamutus bieži vien neuzskata par konkurentiem, jo tie esot pārāk lēni. S. Vīksne vēlas pierādīt, ka viņas suņi ir spējīgi līdzvērtīgi sacensties. Tas viņai arī izdevies. – Gatavojāmies distancei bez domas, ka tagad gūšu vēsturisku panākumu. Man bija svarīgi vienkārši noiet. Daudzi par mani smīkņāja un gaidīja, ka izgāzīšos, bet citi atbalstīja. Gan smīkņātāji, gan atbalstītāji mani ļoti stimulēja. 

Kādas bija sajūtas, sasniedzot galapunktu? – Biju gandarīta, ka to izdarīju, bet laikam tik nogurusi, ka nebija spēju emociju. Tikai skatījos, kā citi lēkā, fotogrāfi bildē. Pie sevis domāju, ka vajadzētu tomēr pasmaidīt, pamāt, pacelt īkšķi uz augšu, – tābrīža pārdomās dalās Sanita. Tikai vēlāk, kad noskatījusies organizatoru izveidoto video par sevi, izlasījusi komentāru tūkstošus, apjautusi, cik tas, ko viņa paveica, bija svarīgi. – Sapratu, ka esmu ne tikai sev, bet arī Latvijai kaut ko izdarījusi. Protams, esmu priecīga. 600 km garajā Finnmarkslopet startēja arī divas igaunietes, no kurām finišu sasniedza viena, galapunktā iebraucot pēc Sanitas. No 68 komandām līdz galam tika 35. Sacensības ir smagas – gan veterinārārsti pēc pārbaudēm kontrolpunktos varēja liegt suņiem veselības sarežģījumu dēļ turpināt startēt, gan pats sportists var salūzt īsi pirms beigām. – Kamēr Sanitu neredzēju finiša koridorā, nevarēju rast mieru, – atklāj M. Vīksne.

Personalizētais akmens diploms par finiša sasniegšanu 600 km garajās sacensībās

Starp citu, pirms Norvēģijas brauciena Sanita janvāra beigās startēja arī 300 km garajā kamanu suņu sacensību distancē Šediváčkův Long Čehijas kalnos. Pasākums gan tā otrajā dienā tika atcelts, jo nokusa sniegs. Pirmoreiz šajā distancē Sanita ar saviem malamutiem piedalījās 2022. gadā un izcīnīja 3. vietu, kļūdama par pirmo un vienīgo Latvijas kamanu suņu sportistu, kurš ticis līdz finišam šāda garuma sacensībās. Viņa apdomā tajās startēt arī nākamgad. 

Kvalitāte gan vaislas darbā, gan skriešanā

Kad sportiste bija finišējusi Finnmarks­lopet 600 km garajā distancē, gan Norvēģijas sacensību rīkotāji, gan vēlāk citi sportisti mudinājuši, ka nākamgad viņai jāstartē garākajā 1200 km distancē. Jāpaiet gan vēl dažiem gadiem, lai Sanita varētu izveidot šai distancei nepieciešamo 14 suņu komandu. Lai arī viņa rūpējas par divdesmit malamutiem (audzētavai SVII Daragars ir pieci gadi), jau astoņus suņus bijis grūti izraudzīties. Svarīgi, lai dzīvnieki ir ne tikai mierīgi, paklausīgi un spēcīgi, bet tiem jābūt līdzīgam izturības līmenim un ātrumam. Savukārt līderim jābūt vēl labākam – tam jāspēj iet pat tad, kad citi pieguruši. – Ja līderis ceļas un iet, tad arī pārējie tā dara. Tur atkal visas kārtis ir manās rokās – vai sapratīšu, kurā brīdī jāatpūšas, lai vājākie neizsmeltu spēkus. Visu laiku jābūt līdzsvaram – nedrīkst ne suņi, ne pati pārpūlēties, – uzsver Sanita, stāstot, ka Norvēģijas sacensību laikā kopumā gulējusi vien astoņas stundas. Pati sarunbiedre brīnās, kā to varējusi, ņemot vērā savu ikdienas režīmu, kad desmitos vakarā jau krīt garšļaukus. Vīrs gan iestarpina – tiklīdz sieva dodas izbraukumos ar suņiem, tā enerģija viņai uzreiz rodas. – Pagaidām esmu sasniegusi savu maksimumu. Ar astoņu suņu komandu neko garāku vairs nevaru mērot. Norvēģijas 1200 km ar četrpadsmit suņiem ir mans nākamais mērķis, bet pēc tam “augstākais plauktiņš” ir 1600 km garās sacensības ASV. Nekā garāka vairāk nav, – skaidro S. Vīksne.

Nesen Sanitas malamutu pulkā sagaidīts papildinājums – Tiramisu atskrējuši četri kucēni. Saimniece cer, ka visi būs sportisti. Savus suņus viņa jau no agra vecuma audzina stingri un liek daudz kustēties. Kucēni tiek radināti ēst barā un nerūkt cits uz citu, tādējādi tie nav agresīvi. M. Vīksne zina stāstīt, ka parasti malamutu puikas viens ar otru nespēj sadzīvot, var sākties kautiņi. Norvēģijā citi sportisti Sanitu apbrīnojuši, ka viņa vienā komandā spējusi salikt pat četrus puikas. – Vissvarīgākais ir suņa raksturs, tad veselība, kam seko darbaspējas un paklausība, un tikai tad eksterjers, – skaidro S. Vīksne. Par skaistajiem malamutiem sacensībās viņa dzirdējusi ļoti labas atsauksmes. – Maniem suņiem tik tiešām ir labi rezultāti gan šķirnes suņu izstādēs, gan sacensībās. Tas ir svarīgi. Vēlos kvalitāti gan skriešanā, gan vaislas darbā, tāpēc man sokas lēnām un diezgan pasmagi, – atzīst SVII Daragars saimniece. Audzētavas un vaislas darbs Latvijā tiek stingri regulēts un kontrolēts. Lai izvietotu šķirnes izstādēs un dažādās sacensībās nopelnītos kausus, pie sienas istabā pielikti pat vairāki plaukti.     

Saimniecības attīstīšana

Arī Vīksnu sētā nu sākusies pavasara darbu sezona. Zaļo augļu kociņi un krūmi. Kāposti, redīsi, burkāni sasēti, dīgst tomāti un degunus laukā sprauc piparmētras, sastādītas arī kumelītes. Sanita vāc pašas audzētās zālītes un gatavo tirgošanai tējas. Pagaršotā šokolādes piparmētru tēja tiešām stipra un laba. Saimnieki sākuši audzēt arī dējējvistas un dažas paipalas, lai būtu olas. Sākotnēji tas darīts pašu ģimenes vajadzībām, bet nu tās tirgo arī citiem. Tāpat viņi audzē un pārdod broileru cāļus, kam barību Sanita gatavo pati. Arī saviem suņiem saimniece dod dabisku barību, piemēram, kaulus, dzīvnieku iekšas vai taukus. – Ir milzīga atšķirība starp to, ko var suns, kas ēd dabīgi, un ko spēj tāds, kas ēd sintētisko barību. Sacensībās to ļoti labi var novērot, – stāsta ķirbižniece. 

Saimniece darina arī dažādus adījumus no savu suņu vilnas. Interese par tiem gan neesot liela. Taču tieši šādi adījumi viņai palīdzējuši saglabāt siltumu, startējot sacīkstēs Norvēģijas ziemeļos. Izrādās, šādai vilnai ir pat trīsreiz lielāka mitruma uzsūkšanas spēja nekā aitu vilnai, tādēļ tā ilgāk saglabā sausumu. Viņas vīrs ir ļoti labs elektriķis, taču klientu vēl nav tik daudz. – Kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk, bet darām. Ja nekā nedarīsim, nekas uz priekšu arī neies. Sanita atzīst, ka reizēm nolaižas rokas, jo darāmā un vajadzību daudz, bet visam nepietiek ne laika, ne līdzekļu. Lai turpinātu gatavoties un īstenotu tālāku sacensību mērķus, nepieciešamas finanses. Sportiste ir pateicīga visiem atbalstītājiem, tostarp Limbažu novada pašvaldībai, kas piešķīra finansējumu dalībai sacensībās. – Vistas, paipalas, olas un tējas ir tas, ko šobrīd vajadzētu nostādīt uz kājām, tad es varētu ķerties klāt saviem sapņiem – audzēt bites un zivis, – iecerēs dalās M. Vīksne. Rudenī būs 11 gadu, kopš S. Vīksne no Rīgas pārcēlusies uz Viļķenes pagastu. Abiem saimniekošana šeit patīk un atpakaļ uz galvaspilsētu negribētu doties.

Līga LIEPIŅA
Autores un Sanitas VĪKSNES albuma foto

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks