Izturību, šoferīte!
Ilgus gadus ierasts, ka pie lielo pasažieru autobusu stūres sēž vīrieši. Tā tas jau izsenis bija vērojams arī Ainažos, kur katrs šoferis ir visiem labi pazīstams. Pat sociologi ir novērojuši, ka starp visām autovadītāju tiesību kategorijām autobusu vadītāji ir tā sadaļa, kurā visizteiktāk manāma dzimumu atšķirība! Bet nesen lielu pārsteigumu daudziem pasažieriem izraisīja autobusu stūrējoša dāma. Izrādās, ka AS CATA Ainažu filiālē par autobusa šoferi jau vairākus mēnešus strādā Zita ZIEDIŅA.
Viņa sevi par ainažnieci vēl neuzskata, jo visu laiku atrodas divās vietās – gan Rīgā, gan Ainažos, bet mūspusi jau zina sešus gadus. Un, lai gan nesen sākusi strādāt CATA, joprojām dodas uz darbu arī Rīgas lidostas autostāvvietā, kur aizvadīti jau septiņi gadi. Apvienot abus darbus neesot problēmu. – Lidostas darbā ir interesanti. Cilvēki ceļo, pastāsta, kā gājis, ko redzējuši. Ar gadiem šos cilvēkus jau izdodas iepazīt, jo daudzi regulāri ceļo vai lido darba darīšanās.
Zitas dzimtā puse ir Baldone. Pēc skolas beigšanas pirmā darbavieta bija šūšanas fabrikā par šuvēju. Vēlāk strādāja bezalkoholiskā šampanieša cehā. Vēlāk dzīves ceļi aizved uz Rīgu, kur uzsāka strādāt par tramvaja konduktori Rīgas Satiksmē. Tur radās iespēja mācīties par tramvaja vadītāju, ko sarunbiedre labprāt pieņēma, tikai bijis ļoti grūti savienot darbu ar mācībām. Tā nostrādāts 15 gadu. Pēc tam Zita no turienes aizgāja. Nodarbinātības valsts aģentūrā viņai piedāvāja mācīties kaut ko jaunu. – Man no piedāvājumiem īsti nekas nepatika, it īpaši, ja darbavietas bija paredzamas slēgtās telpās, četrās sienās. Es nevarētu strādāt kabinetā, ar papīriem, Tas nav man! Tad pati pamanījusi autobusu šoferu kursu piedāvājumu. Bet vispirms vajadzēja nokārtot vadītāja eksāmenu kravas automobiļu C kategorijā, lai vispār varētu pretendēt uz autobusu (D kategorija). – Man no skolas laikiem bija paniskas bailes no visām šīm lielajām mašīnām, arī autobusiem. Bet tās kaut kā noliku malā un pieteicos uz kursiem, – stāstīja Zita. Kad veiksmīgi nokārtojusi C kategorijas pārbaudījumus, bija iespēja tikt arī pie D kategorijas.
– Pirmajā prakses dienā, kad pa īstam bija jāsēžas autobusam pie stūres, rokas un kājas trīcēja. Teicu instruktoram, ka man bail, nebiju savā ādā. Bet sākot mācīties, tā teikt, bija tāds kā klikšķis un bailes pazuda. Viss ļoti iepatikās. Zita saka paldies arī draugiem, kuri tolaik atbalstīja viņas centienus, ne reizi neteica, lai to nedara, tieši otrādi – iedvesmoja, ka jāturpina. Nākotnes sapnis bija darbs uz tūrisma autobusiem kā otrajam šoferim, kur ir lieliska iespēja ceļot un redzēt pasauli. Tāpēc arī bija vēlme iegūt autobusa šofera tiesības. Bet, lai varētu darboties tūrismā, nepieciešama pieredze.
Pēc attiecīgas vadītāja apliecības iegūšanas uzreiz darbu uz lielajiem autobusiem nesāk, drīzāk apburzās Rīgā, vadot mikroautobusu. Tas arī sniedza labu pieredzi – gan strādājot pie stūres lielpilsētā, gan ar cilvēkiem, jo šoferis ir atbildīgs par visu brauciena laikā notiekošo.
Tātad lielākā dzīves daļa bija pavadīta Rīgā. Ainažu pusē Zita nonāca, kad bija satikusi savu otro pusīti. Sākumā gan braukusi uz igauņu puses piejūru tikai pa brīvdienām, līdz kādā reizē dzīvesbiedrs Edgars ieteicis, lai pamēģina nākt strādāt un iekārtot savu dzīvi prom no Rīgas. – Es uzreiz nepiekritu, jo man ļoti patīk Rīga, nevēlos no turienes iet prom. Man visu laiku vajag kustību un dzīvīgumu, kā mazpilsētā pietrūkst. Turklāt noteikti nevēlos strādāt tikai vienā darbavietā, patīk tās pamainīt. Esmu tik daudzās vietās strādājusi dažādus darbus, ka pat nevaru uz rokas pirkstiem saskaitīt, ko esmu darījusi.
Tā pagāja kāds laiks, līdz Zita tomēr piekrita pamēģināt strādāt CATA. Turklāt sarunbiedre tolaik nemaz nenojauta, ka ieies vēsturē kā pirmā autobusa vadītāja Ainažos. – Man nekad prātā neienāca doma, ka varētu strādāt par autobusa šoferi starppilsētu autobusā. Un, kad beidzot sāku to darīt, iekrita viena no trakākajām ziemām! Bija visi pārbaudījumi, kādi vien var būt!
Pirmajā darba dienā viss šķitis jauns, jo daudzas lietas bija jāiemācās. Toties pasažieri sākumā pauduši pārsteigumu, jo bija pieraduši, ka šajos maršrutos transportlīdzekļus vada tikai vīrieši. Daži arī apjautājušies, kā šādos trakos laikapstākļos var pabraukt, un uzteikuši izturību. – Šeit pasažieri ir pieklājīgi, – nosaka autobusa vadītāja.
Toties Ainažos allaž viņu priecē jūra un tās tuvums. Lai gan Zitai brīvo brīžu nav daudz, tomēr viņa atrod laiku, lai pastaigātos ar sunīti Trevoru, visbiežāk pa pludmali. Vēl Zitai patīk doties uz mežu sēņot. Reizēm arī aizbrauc ciemos pie draugiem vai apmeklē tālākas vietas. Iecienīta ir grāmatu lasīšana, izlasīts esot ļoti daudz. Vasarā, protams, aktuāli ir dārza darbi, puķu dobes. Arī marinēšana, konservēšana, ēst gatavošana un kūku cepšana. No draugiem un paziņām saņemtas tikai labas atsauksmes par viņas gatavotajām garšīgajām kūkām.
Lauras IRMEJAS teksts un foto
