
Izturība un neatlaidība palīdz, kuģojot un skrienot ultramaratonus
Mazā piejūras pilsētiņa Ainaži pēc četriem gadiem svinēs apaļu jubileju – būs pagājuši 100 gadi, kopš iegūtas pilsētas tiesības. Vēstures fakti liecina, ka 1926. gada 7. jūlijā tur sākās jauni laiki – apdzīvotās vietas vadību uzņēmās bijušais kalpa zēns, vēlākais Ainažu jūrskolas absolvents, kapteinis Jānis Asars. Pilsētā tika būvēti nami, sabiedriskā dzīve uzņēma jaunus apgriezienus un dzīvība kūsāja. Mēdz teikt, ka Ainaži ir Latvijas jūrniecības šūpulis. Šobrīd vēsturisko mantojumu glabā Ainažu jūrskolas muzejs – te atrodami stāsti par stiprajiem un drosmīgajiem jūras braucējiem, fotogrāfijas, jūrskolnieku diplomi un citi ar jūrniecības vēsturi saistīti materiāli.
Viens no mūsdienu jūras vilkiem, bijušais ainažnieks Ivars BRAUNS laiku līdz pilsētas simtgadei nolēma iezīmēt ar garo distanču skrējieniem. Pirmais no tiem, solo ultramaratons Ainaži – Lilaste jau pieveikts un plāni tiek kalti nākamajiem pasākumiem. – 12. jūnijā, mammas Ijas vārda dienā, uzsāku garo distanču sēriju, lai popularizētu savu dzimto pilsētu Ainažus. Manu vecāku dzimtas šajā pusē dzīvo jau septiņās paaudzēs, aptuveni 300 gadus. Šis skrējiens bija par senču ilgo ceļu kāpās… Un te, mazajā Ainažu pilsētiņā, sācies arī mans ceļš. Lepojos, ka esmu latvietis, ainažnieks, jūrnieks un tālāk nesu savas dzimtas gēnus, – teic Ivars.
No mazajiem Ainažiem līdz pasaules plašumiem
Pirms vairāk nekā 25 gadiem viņš devās uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Jūras akadēmijā, iegūtu jūrnieka izglītību un tālbraucēja kapteiņa diplomu. Mērķis sasniegts un nu jau daudzus gadus Ivars kuģo pa tālajiem pasaules ūdeņiem. – Strādāju ārzemju kompānijā par kapteiņa vecāko palīgu uz naftas supertankkuģa. Prom no mājām esmu līdz pat četriem mēnešiem un, atgriežoties Latvijā, kopā ar ģimeni sanāk trīsarpus mēneši. Tāds klejotāja darbs un nemitīga ceļošana… Pagājušajā reisā lidoju uz Ameriku, tad bija Dubaja, Singapūra, Austrālija un citas valstis. Darbs man patīk, jo jūtu, ka esmu savā vietā un neko citu nevarētu darīt, – pārliecinoši teic ainažnieks. Jūra viņu vilinājusi jau no mazām dienām un 1. klasē skaidri zinājis, ka ies tēva pēdās, kurš zvejojis gan tepat Baltijas jūrā, gan arī Atlantijas okeānā.
Pēc Ainažu pamatskolas pabeigšanas Ivars devās uz Salacgrīvas jūrniecības koledžu un tad sekoja Jūras akadēmija. – Tūlīt pēc studijām devos jūrā, ieguvu pieredzi un no trešā stūrmaņa esmu nonācis līdz vecākajam kuģa kapteiņa palīgam. Jāturpina strādāt un pilnveidoties, lai kļūtu par kuģa kapteini. Kā saka, slikts ir tas karavīrs, kurš negrib būt par ģenerāli. Tas prasa laiku un nebūt nav tik rožaini, kā varbūt izskatās no malas. Bet īsts jūrnieks nekad neapstāsies. Pa vējam iet jau viegli, bet pretvējā jāmāk piebremzēt, nogaidīt un ceļu turpināt tad, kad laika apstākļi kļuvuši labvēlīgāki, – pilns apņēmības saka Ivars. Jūrā viņš nobraucis 22 gadus un pats atzīst, ka līdz pusei pa karjeras kāpnēm jau uzkāpis. Kuģošana pa plašajiem ūdeņiem viņam kļuvusi par dzīvesveid. Ilgstoši esot uz sauszemes, iekšā sāk mosties nemiera gars un vēlme doties ceļā. – Sanāk, ka jūrā esmu vairāk nekā mājās un manai sieviņai Ilzei jāsamierinās, ka ar daudzām ikdienas lietām pašai jātiek galā. Varu tikai piezvanīt un atbalstīt morāli, bet prombūtnes laikā reāli palīdzēt nevaru. Tāpat ir ar svētkiem un dzimšanas dienām. Vai tie būtu Ziemassvētki, Jāņi vai citas ģimenes svinības, kopā sanākam tad, kad esmu uz vietas, – stāsta jūrnieks.
Dzīve uz kuģa – disciplīna un neatlaidīgs darbs
Ivars teic, ka kuģis ir kā liela māja, kur vienam par otru jārūpējas un jāievēro disciplīna. Tāpat kā armijā, tur ir sava kārtība, noteikumi un 24 stundu darbs. – Tā nav nekāda medusmaize, jo strādā, guli un celies turpat kopā ar citiem apkalpes locekļiem. Dari to, kas tev jādara, un atpūties, kad tev atļauj. Esam no dažādām valstīm un kopā strādājam kā viena komanda. Tur nebūs tā, ka kāds strādās, bet cits tajā pašā laikā neko nedarīs, – atklāj jūras braucējs.
Apkalpē uz kuģa viņš ir vienīgais latvietis un kopīga valoda jāatrod ar komandas biedriem no dažādām valstīm – filipīniešiem, indiešiem, horvātiem, itāļiem, angļiem un citu zemju jūrniekiem. – Katram mums ir sava kultūra, dzīves uztvere, reliģija, tradīcijas, bet uz kuģa visi mēs esam Dieva cilvēki. Tur nav pareizā vai nepareizā piederība. Pie viena galda sēžam kopā ar musulmaņiem, kuri ēd veģetāro ēdienu, bet es turpat blakus ar savām cūkgaļas kotletēm. Nevienam tas nesagādā problēmas, jo viens otru respektējam un esam kā liela ģimene. Protams, tā ir laika gaitā iegūtā pieredze, prasme pieņemt un pieslīpēties, – stāsta Ivars.
Pārbaudījums esot bijis pandēmijas laiks, 2020. gadā reiss ievilcies līdz pat sešiem mēnešiem. Jūrā viņš devies janvāra sākumā, bet atgriezies vien uz Jāņiem. – Visgrūtākā bija neziņa… Cik ilgi tas viss turpināsies – pusgadu, gadu – to neviens nevarēja paredzēt. Situācija bija nesaprotama un nepatīkama. Darbi neapstājās, bet no kuģa nokāpt nevarējām. Piebraucām pie termināļa, pieslēdzāmies, atdevām kravu un devāmies tālāk, – atminas jūrnieks.
Ierobežojošā vide uz kuģa radījusi spriedzi, jo katram ir savs raksturs un ieradumi. Tādā ziņā noderīga esot sporta zāle, kuru kuģa apkalpes locekļi var apmeklēt brīvajā laikā. – Tā ir kā garīgais terapeits, jo citādi jau atliek tikai darbs. Katram no mums ir vajadzīgs brīdis, kad varam atslēgties. Beigu beigās neesam taču bioroboti. Fiziskās aktivitātes un uz austiņām uzliktā mūzika – tā ir sajūta, ka vismaz uz laiku esmu prom no darba, – atzīst Ivars.
Viss sākās ar skrējienu Stirnu bukā
Skriešana kļuvusi par Ivara hobiju jau no 2016. gada, kad labs draugs ieminējies par taku skrējienu Stirnu buks. Iesākumā bijusi doma uz 5 km garo distanci pierunāt meitu Elizabeti. – Tā kā sprinteris biju jau pamatskolā, tad nolēmu parādīt piemēru. Neskatoties uz ilgo pārtraukumu, sapratu, ka izturība man saglabājusies un varu vairāk un labāk. Tā jau saka, ka apetīte rodas ēdot. Sāku skriet garākas distances – pusmaratonu, maratonu un nonācu līdz ultramaratonam, – par aizraušanos ar skriešanu stāsta Ivars. Pirms diviem gadiem viņš pieveicis skrējiensoļojumu Rīga–Valmiera (107 km), noskrieta Kuršu kāpa Lietuvā (70 km) un purva maratons Igaunijā (43 km).
Ugunskristības izturētas arī pirmajā kalnu taku skrējienā Itālijas Alpos, kuru viņš veltījis meitas Elizabetes 20. dzimšanas dienai. 43 km garajā distancē no 300 dalībniekiem Ivars palicis 90. vietā. Kā pats komentējis sociālās vietnes facebook profilā, no Riekstukalna vāveres izaudzis līdz Alpu vilkam. – Skriet 10 km pret kalnu nebūt nebija viegli, bet, sasniedzot kārtējo kontrolpunktu, sajutu, kā adrenalīns izskrien cauri un pilns enerģijas atkal varēju turpināt, – par pieredzi Itālijā teic ultramaratonists. Viņš atzīst, ka garos gabalus vairāk jāskrien ar galvu nevis ar kājām un tiem ir vajadzīga nopietna sagatavošanās.
Doma par skrējienu no Ainažiem līdz Jūras Akadēmijai Daugavgrīvā viņam galvā esot bijusi jau gadus divus gadus. Ņemot vērā attālumu – 133 km, ultramaratonam Ivars sācis gatavoties laikus. – Šoreiz skrējienu simboliski sasaistīju ar vēstures notikumiem – gribēju iezīmēt Ainažu simto jubileju un 1996. gadā uzsāktās studijas Rīgā. Vēlējos parādīt, ka stāsti par stiprajiem piejūras vidzemniekiem nav tikai vēsture, bet izturīgi cilvēki no tās puses nāk arī šodien. Kā spilgts piemērs tam ir Ainažu jūrskolā izveidotā izstāde «Mūsdienu jūras vilki», kurā izlasāms arī mans jūras stāsts. Pats saku, ka laikam jau esmu tik sens, ka mani izstāda muzejā, – smejoties joko Ivars.
Skrējienu uz Rīgu viņš uzsāka agrā rīta stundā, kad no Ainažu jūrskolas muzeja ultramaratonists devās galvaspilsētas virzienā. Ivaru atbalstīja un ar velosipēdu ceļā pavadīja paziņa Linda Loce, kura ir aktīva sportiste un aikido trenere. – Skrējienam izvēlējos gan šoseju, gan arī piejūras ceļus, un laiku pa laikam apstājos, lai atgūtu spēkus un enerģiju. Jāatzīst, ka pirmos kilometrus noskrēju pārāk ātri un, tuvojoties ultramaratona noslēgumam, nācās pieņemt lēmumu skrējienu pārtraukt ātrāk nekā plānots. Par gala punktu izvēlējos Lilasti un uzskatu, ka arī 95 km ir pietiekami labs rezultāts. Solo skrējienam ir pavisam cita specifika un psiholoģiski tas ir daudz grūtāk, – atzīst Ivars.
Par godu dzimtajai pilsētai noskrietas aptuveni 11 stundas un vakarā sešos viņš jau bija Lilastē. Ar dienas notikumiem, emocijām un iespaidiem sociālajā vietnē facebook dalījās Linda Loce. – Dieviņš nav mazais bērns, ne velti zīmes sūta, atliek tikai nolasīt. Ar pirmajām lietus lāsēm kāpjam vilcienā un tad jau Rīgā, vedot Jūras vilku uz mājām, – nu riktīgs vasaras gāziens. Kāds neapskaužams tomēr finiša kaifs sēdēt siltā autiņā, nevis malt vasaras gāziena dubļus…. Lai nu kā, nupat arī Ivars Brauns piekrīt, ka tika pieņemts labākais mirkļa lēmums, tāpēc svinam dzīvi, – skrējiena noslēgumu komentēja ultramaratona atbalstītāja.
Ar sasniegto rezultātu skrējējs ir gana apmierināts un pamazām esot jāsāk gatavoties turpmākajām aktivitātēm. Rudenī viņš iecerējis pieveikt 118 km garo distanci, lai atzīmētu mazbānīša Ainaži–Smiltene atklāšanu, kas notikusi tieši pirms 100 gadiem.
Garo gabalu skriešana Ivaram ir izaicinājums, izturības pārbaude, un psiholoģiski tā norūda cilvēku dažādām dzīves situācijām arī ikdienā. Sagatavoties garajām distancēm viņam palīdz trenere, kura izstrādā skriešanas plānu, un liela uzmanība jāpievērš arī diētai un atpūtai. – Esot uz kuģa, regulāri skrienu sporta zālē, bet, atgriežoties sauszemē, prieku sagādā Gaujas nacionālā parka takas. Pirms sešiem gadiem no dzīves Rīgā pārcēlos uz Siguldu, vieta ir ne tikai ļoti skaista, bet arī piemērota treniņiem. Esmu izbraucis visu pasauli, taču jāteic, ka Latvija ir Dieva zeme – zaļojoša, sakopta, tīra. Ļoti ceru, ka tās skaistums un neatkārtojamība saglabāsies arī nākotnē, – sarunas noslēgumā uzsver Ivars. Iespējams, pēc pavadītā laika tālajās jūrās un okeānos viņš atkal atgriezīsies dzimtajā Ainažu pusē, kur gadu desmitiem dzīvojuši un stiprus dzimtas pamatus veidojuši viņa senči.
Ivita RENCE
Foto no Ivara BRAUNA albuma