15.09.2023. (Linda TAURIŅA)
Ir jādara nedaudz vairāk par to, ko vari
Limbažnieks Aldis Bērziņš demonstrē vingrinājumu, ko izpildot, ieguva 1. vietu Zemessardzes vasaras sporta spēlēs. Armijas bumbas raušanā viņa rezultāts bija 314 reižuLindas TAURIŅAS foto

Ir jādara nedaudz vairāk par to, ko vari

Zemessardzes 27. kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas ­vecākais zemessargs Aldis BĒRZIŅŠ šovasar veiksmīgi startēja 31. Zemessardzes vasaras sporta spēlēs. Viņa panākumi armijas bumbas raušanā pārsteidza pašu un citus. Limbažnieks guva pārliecinošu uzvaru vecuma grupā 40+. To, ka vienība ar Aldi lepojas, apliecināja tās komandieris kaprālis Juris Dārziņš. Zinot, cik nopietni Aldis gatavojās sacensībām, viņš uzskata, ka šis stāsts varētu būt interesants arī citiem. 

Aldis precizē, ka vingrinājums bumbu raušana spēlēs, kurās sacenšas arī Zemessardzes vienību spēkavīri, iekļauts trešo gadu. – Mans pirmais sasniegums bija 236 reizes, otrais 279. Domāju, cik ilgi palikšu ārpus trijnieka, man jādabū vismaz trešā vieta, – teic zemessargs. Nopietnākus treniņus uzsācis ziemā, bet tikai nedēļu pirms sacensībām sasniedzis 300 reizes. Nācies vēl mazliet pamainīt pieeju. Tad sacensībās 16 kg smaga bumba pacelta jau 314 reižu 10 minūtēs. Izbrīnītie komandas biedri lēsa, ka viņa celšanas ātrums bija aptuveni divas reizes sekundē, pārņemot bumbu no vienas rokas otrā. 

Vingrinājums izaicina gan fiziski, gan morāli. Lai to veiktu, vispirms jārūda āda. Aldis rāda plaukstas, uz kurām uzaugusi diezgan bieza kārta. Cimdus izmantot nedrīkst. Var vilkt tikai saites, kas aizsargā apakšdelmu. – Kad cel, bumba krīt pāri plaukstai, – viņš skaidro. Sportists saņem spēcīgu sitienu pa apakšdelmu. To varot noberzt līdz asinīm. – Es bumbu augšā pagriežu, tad sitiena nav. Citi to nezina, ­– atklāj zemessargs. Šāda tehnika gan jātrenē. 

Lai gan ar sportu limbažnieks nodarbojas kopš bērnības, spēkavīra potenciālu viņā saskatīja kādreizējais Kaujas atbalsta rotas komandieris Gints Ķepiņš. Viņš motivēja nopietnāk pievērsties šim vingrinājumam un ne tikai. Sporta spēlēs Aldis ir sacenties dažādās disciplīnās, rezultāti pārsvarā ļāva ieņemt 4.–6. vietu. Tomēr sacensības viņu allaž rosināja līdz nākamajai vasarai piestrādāt, lai uzlabotu rezultātu tajā disciplīnā, kur tas bijis vājāks. – Pērn uzvarēja lietuvietis, kurš pacēla svaru bumbu 313 reižu. Viņa rezultātu uzrakstīju uz lapiņas. Līdzko bija jāpārvar lūzuma punkts – celt vai necelt, paskatījos uz šo skaitli. Vienmēr jādara nedaudz vairāk par to, ko vari, – saka sarunbiedrs. Gandarījums, kas sajūtams, kad izdodas sevi pārvarēt, ir piepūles vērts. Labi arī, ja treniņos var ar kādu sacensties. Limbažnieka regulārs kompanjons tajos ir Zemessardzes 27. bataljona 2. rotas virsseržants Jurģis Baumeisters. – Viņš ir jaunāks, ātrāks. Tas ir ļoti labi, – vērtē Aldis. 

Ir jāsporto, arī, domājot par veselību, ne tikai par sevi, bet arī tuvākajiem, kuriem viņš grib būt blakus. Aldim ir pieaugušas meitas Inga un Sandra. Turklāt Inga nupat limbažnieku iecēla vectēva godā, pirmā mazmeitiņa Enija nāca pasaulē jūlijā. Tomēr viņa spēja parādīt varēšanu sportā šobrīd visvairāk noder, audzinot dēlu Rūdolfu, kuram ir 13 gadu. Aldim pašam ir jau 56, varētu sākt aizbildināties, ka viņš nopelnījis dīkāku dzīvi, bet kā, nerādot piemēru, motivēsi dēlu būt fiziski aktīvam? – Tas nav viegli, viņam gribas “pasēdēt” telefonā, – atzīst sarunbiedrs. Ar dēlu, kurš ir airētājs, trenējas arī kopā. Protams, ar prātu un mēru, jo jājūt robeža, jāsaprot, kurā brīdī jaunietis var darīt vairāk, bet kur jāapstājas. – Es viņam saku: “Braukšu no sporta spēlēm mājās ar medaļu. Nezinu, ar kādu, bet būs! Un ja es varu, vari arī tu!”. Jautāju, kā viņš, būdams vietējais, jutīsies, kad uz sporta sacensībām atbrauks un uzvarēs igauņi? Jābūt vismaz trijniekā, – stāsta sportiskais tēvs. 

Arī Aldi pašu ir iedvesmojis citu piemērs. – 23 gadus vairs nepīpēju, esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, – viņš apstiprina. Savulaik ar apbrīnu skatījies uz kaimiņu, kurš šo pareizo lēmumu bija pieņēmis jau pirms 10 gadiem, bet pašam tas šķitis neiespējami. Tāpat kā ziemā doties līdzi kaimiņienei Ainai Meijai uz ezeru peldēties āliņģī. Kad beidzot saņēmies pievienoties roņiem, sapratis, ka cilvēki, kuri saka – ar ko saslimi, ar to jāārstējas, runā pareizi. Viņš rūdoties gandrīz atbrīvojies no hroniskas ausu kaites. 

Domāt par fizisko formu viņu mudināja arī novērojumi, kā kolēģus ietekmē sēdošs darbs. Arī pats jau to sajutis. It kā paradoksāli, bet ir runa par darbu mežā. Forvardera operatoriem, kļūstot vecākiem, ir lielas problēmas ar kājām. – Tāpēc vingrinājumus taisīju, pārvarot sevi. Biju piekusis, nāca miegs, bet pārtraukumā uzvilku sporta tērpu, izskrēju. Uz mežu limbažnieks ņēmis līdzi arī aprīkojumu spēka vingrinājumiem. Tagad gan šo nodarbi pārtraucis, strādā Zemessardzē par apsargu un piedāvā malkas skaldīšanas pakalpojumu ar iekārtu, kas uzbūvēta paša rokām.

Zemessardzē Aldis pieteicās 2006. gadā. – Redzēju vīrus ar ieročiem rokā, formastērpos. Domāju, ka arī tā gribu, – viņš atminas. Ilgi nav varējis saņemties spert šo soli, bet pēc tam prātoja, kāpēc nav nācis agrāk. – Tur ir tas, kā nav mājās un ikdienas darbā, – draugi, informācija, pildot dienesta pienākumus, daudz mācies. Nav noslēpums, ka tagad daudzus stāties Zemessardzē mudinājis karš Ukrainā. Aldis uz visu skatās pozitīvi. – Viens nav karotājs. Vajag, lai mūsu būtu vairāk, – spriež limbažnieks. Ilggadējo zemessargu loma šajā situācijā ir atbalstīt komandieri, daloties pieredzē. To viņi arī labprāt dara. 

Sarunbiedrs uzsver, ka tas, kāda Limbažu vienība ir šobrīd, ir liels tās komandiera J. Dārziņa nopelns. Rotā uzturēt mīnmetēju apkalpes nav viegls uzdevums. Lai tās būtu, ir nopietni jāstrādā – gan jāmācās, gan jāpraktizējas. To Aldis izbaudījis, būdams mīnmetēju apkalpes komandieris. Viņaprāt, zemessargi sev uzticētos uzdevumus spēj veikt labā līmenī. Svarīgi, ka Limbažu vienībā šobrīd darbojas motivētie, ieinteresētie, tie, kuri regulāri apmeklē mācības, ziedojot brīvo laiku. – Ģimenes to ne vienmēr grib. Kad sieva jautā, kāpēc man to vajag, es viņai prasu: “Ja sāksies karš, kurš aizstāvēs valsti?” Alda skatījumā tie, kuri brīvajā laikā bauda dīku dzīvi, to noteikti nedarīs. Viņam uz mūžu palikuši prātā kāda pieredzējuša vīra reiz teiktie vārdi: – Ir jāsaliek kopā divi vārdi – gribēt un varēt. Tad arī izdodas iecerētais. Tiklīdz viena nav, diemžēl nav arī rezultāta. 

Jautāts, vai viņš sporta spēlēs armijas bumbas raušanas disciplīnā startēs arī nākamgad, sarunbiedrs atbild apstiprinoši. Vispirms gan viņam jāsagatavojas Pasaules čempionātam svarbumbu raušanā Rēzeknē, kas notiks decembrī. Tajās piedalīties Aldi pamudinājis Zemessardzes 54. Studentu bataljona virsseržants Uldis Veliks. Viņš pats ir gan spēkavīrs, gan aktīvs sacensību rīkotājs. – Vai šajā vecumā to varu un kā izdosies, rādīs laiks, – spriež limbažnieks. Aldim būs jārauj 24 kg smaga bumba. Lai viņš varētu pretendēt uz kādu no medaļām, vēlamais rezultāts ir 240 reižu 12 minūtēs. Šobrīd ticis līdz 160. Vēlēsim viņam veiksmi un apņēmību! 

Lindas TAURIŅAS teksts un foto

P.S. Mūsu tīmekļvietnē un profilā kanālā YouTube varat noskatīties video, kurā redzams, kā Aldis veic vingrinājumus ar svaru bumbu.

Aptauja

No jūlija neatdalāmie plastmasas pudeļu un tetrapaku korķi ES valstīs obligāti. Ko par to domājat?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks