23.09.2022. (Aiga VENDELIŅA-ĒĶE)
Iemācījies vispirms saskatīt labo
Arturs Krūzkops, strādājot pie Paka lomas izrādē «Sapnis vasaras naktī», daudz pētījis angļu mitoloģiju un vēsturi, lai saprastu šī mītiskā tēla nozīmi

Iemācījies vispirms saskatīt labo

Jūtīgs un dzīvesgudrs, uzticams režisora sabiedrotais ceļā uz mērķi – tā aktieri Arturu KRŪZKOPU raksturo Nacionālais teātris, ko viņš par savu sauc kopš 2004. gada. Aktiera dosjē arī teikts, ka pēdējo gadu laikā Arturs pārliecinoši iekļuvis savas paaudzes līderos. Vairākkārt saņēmis Spēlmaņu nakts balvas – 2005. gadā kā labākais jaunais skatuves mākslinieks, 2016. un 2017. gadā ieguvis titulu Labākais otrā plāna aktieris par Melnā bruņinieka lomu izrādē Uguns un nakts, Brenci Trīnē un Larsu izrādē Tuvā pilsēta. 2019. gadā saņēmis Harija Liepiņa balvu par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā, teātrī divas reizes viņam piešķirts aktiera Kārļa Sebra ceļojošais gredzens kā sezonas labākajam aktierim. Arturs kopā ar sievu, Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu, audzina četrgadīgu dēliņu, brīvdienu rītos ir dīdžejs radio SWH, mēdz darboties arī projektos ārpus Nacionālā teātra. Aizņemts un noslogots, tomēr laimīgs par to, kā viņa ceļš profesijā veidojies no pirmajiem soļiem uz skatuves Ausekļa Limbažu teātra režisores Intas Kalniņas vadībā. Šovasar Arturs nosvinēja 40. dzimšanas dienu.

– Kāda Tev solās būt šī sezona? 

– Pagaidām rādās, ka mierīga. Spēlēšu esošajās izrādēs, kaut kas jauns nāks arī klāt. Šobrīd strādājam pie izrādes bērniem Pinokio piedzīvojumi, ko iestudē Reinis Suhanovs. Maz esmu spēlējis bērnu izrādēs, un tā ir baigi grūtā lieta – veidot izrādi bērniem. Tas laiks, kad lieli cilvēki uzvilka jocīgus kostīmiņus un sarunājās jocīgās balsīs, ir pagājis. Bērni ir gatavi daudz gudrākām lietām, to redzu arī pēc sava dēla. Bērnu fantāzija ir nenormāli plaša, tāpēc saprast, kā ar viņiem strādāt, ir grūti. Vēl spēlēšu Elmāra Seņkova izrādē, viņš iestudēs Artūra Dīča lugu, bet par to gan vēl neko vairāk nezinu.

– Sanāca šovasar atvilkt elpu, paciemoties dzimtajā pilsētā?

– Jā, mēs ar sievu no daudz kā atteicāmies, jo ir grūti noķert gandarījumu, ja nav laika sev. Mums netālu no Limbažiem ir lauku māja, kur pavadām vasaras. Pļauju zāli, zāģēju, daru visas saimnieciskās lietas. Un man patīk. Tas labi iztīra prātu, jo ir pretstats intelektuāli smalkajam teātra darbam. Priecājos, ka laukos varu nedomāt, kā izskatos, ko velku mugurā, varu staigāt ar zemi aiz nagiem. Kad braucu uz veikalu vai benzīntanku, tāds arī esmu – darba drēbēs, netīrs. Limbažos gan pārsvarā tikai ieskrienu, ilgi neuzkavējos, un, ja sanāk satikt skolasbiedrus, tad tas vairāk ir Kā tev iet? – Labi! līmenī. 

– Piedalījies arī Valmieras vasaras teātra festivāla izrādē Uzvara ir mirklis par futbolu. 

– Pēc festivāla ar šo izrādi braucām uz vairākām pilsētām un, iespējams, turpināsim arī nākamvasar. Festivālu Valmiera ir uztaisījusi burvīgu, tur ir super lietas lieliem un maziem. Jāteic gan, ka tur redzēju maz limbažnieku, lai gan 40 kilometru taču nav nekāds lielais brauciens… Tiešām iesaku braukt uz visām trim dienām, iet uz katru izrādi.

– Teātrī gan droši vien neredzi, vai limbažnieki ir atbraukuši?

– Reizēm uzzinu, ja saņemu puķes, kartīti. Kāda mana skolotāja, klasesbiedri. Vai arī pēc tam atsūta ziņu, ka bijuši. Tas vienmēr ir forši. Puķu pasniegšanas tradīcija gan ir mazinājusies. Bet tas arī saprotams, jo biļete vien jau cik maksā, vēl līdz teātrim jāatbrauc, starpbrīdī kafiju gribas iedzert. Ziedus vispār vairāk pasniedz aktrisēm. Sievai diezgan regulāri pēc izrādēm dāvina, un, protams, tas ir patīkami. Var gan just, ka vairs nav autobusu braucienu uz teātri, to kovids ir sabojājis. Kādreiz varēja just – o, limbažnieku buss ir bijis. 

– Jācer, ka šī būs normāla sezona pēc diviem ierobežojumu gadiem. Kā pārdzīvoji to laiku?

– Smagi un grūti. Tieši tajā ziņā, ka nekas nebija jādara, jo ir pierasts visu laiku darboties. Bija psiholoģiski dīvaini tikt galā ar novilkto rokasbremzi. Un pēc tam ir otra galējība, jo pierodi nedarīt, tādēļ grūti atsākt. Viss bija arī ļoti saraustīti – it kā darām, un, kad ieskrienamies, atkal veram ciet. Skatītājiem arī bija grūti. Zinu cilvēkus, kas piecas reizes gatavojās nākt uz izrādi, ko pēdējā brīdī tomēr atcēla. Sekas tam jūtamas joprojām, to saka visi pasākumu rīkotāji, mūziķi. Cilvēki biļetes pērk pēdējā brīdī, jo baidās, ka var atcelt. Un tas šai nozarei ir traki, jo neko nevar skaidri saplānot. Būs skatītāji vai nebūs? Es nesen biju uz Shipsi koncertu, kurš skatītājiem teica: – Paldies, ka atnācāt! Jo vēl nedēļu pirms koncerta viņš bija panikā, zāle rādījās pustukša, un tikai pēdējās trīs dienās visu izpirka. 

Gan jau, ka ar laiku tas atkal nostabilizēsies. Taču tagad priekšā ir ziema, visus biedē ar apkures, gāzes, elektrības cenām. Ko tas mums atkal nozīmēs? Iespējams, nāksies spēlēt pustukšām zālēm vai arī retāk būs izrādes. 

– Jums jau ir pieredze spēlēt pustukšai zālei, jo ierobežojumu dēļ varējāt uzņemt krietni mazāk skatītāju. 

– Jā, pie tā bija jāpierod. Uz skatuves ļoti jūtam zāles enerģiju, un pēkšņi tās tīri fiziski nav, skatītāju ir pat trīsreiz mazāk. Pēc tam runāju ar cilvēkiem, kuriem tas arī šķitis dīvaini. It kā gribas smieties, bet ir tāda ļoti atkailinoša sajūta – ap tevi neviena nav, un kā tad tu viens pats smiesies. Visiem grūti. 

Notika jau arī labas lietas. Ar Elmāru Seņkovu iestudējām tīmekļa izrādi Irānas konference, kas labi novērtēta. Bet kopumā bija traģiski. Panika, ka kaut kas jādara, ka darbs nedrīkst apstāties. Tomēr sapratām, ka teātris ir dzīvā māksla un nav vērts imitēt darbu tikai tāpēc, lai tas būtu.

– Šķiet, ka neesi no tiem, kas filmējas. Vismaz pēdējā laikā.

– Man filmēšanās ne īpaši patīk, šķiet par lēnu 10 reizes atkārtot vienu un to pašu. Ir sajūta, ka sastingstu. Pēdējos gados apzināti atsakos no piedāvājumiem filmēties seriālos. Pirmkārt, nepārliecina kvalitāte, otrkārt, gribas darīt to, kas pašam ir interesanti un ar jēgu. Pirms vairākiem gadiem filmējos vienam vācu seriālam, tas bija forši. Šovasar nofilmējos pie režisora Pētera Krilova dokumentālā spēlfilmā un sapratu, ka tā varētu filmēties. Režisors meklē atbildes, vai Kārlis Ulmanis nodeva vai nenodeva valsti, vai tiem cilvēkiem toreiz bija cita izvēle. Līdz ar to arī man tas bija izzinošs process, un tā filmēšanā parasti pietrūkst. Seriālos vispār iedod tikai konkrēto materiālu, ko filmējam. Es gribu izlasīt visu, saprast, ar ko man beigsies loma, bet tas vēl nav pat uzrakstīts. 

Taču ir arī otra puse. Ja neesi seriālos, brīžiem liekas, ka vispār neesi aktieris. Bijām ar Uzvara ir mirklis Gulbenē. Izrādē spēlē arī mans draugs Kristians Kareļins, un tagad zinu, kāpēc viņam skrien klāt visi bērni. Jo seriālā Viņas melo labāk viņš tēlo automehāniķi Kostju. Gulbenē viņš ir populārs. Tomēr seriālu popularitāte ir tāda apšaubāma. Kad Kristians ar tik daudziem fotografējās, prasīju, vai kāds viņu pēc tam arī ietago Instagramā, piemēram. Viņš atbildēja, ka nē. Nu, pareizi, neviens jau nezina, kā viņu sauc! Tādu Kostju sociālajos tīklos nevar atrast. Kad pirms 10 gadiem nedaudz biju Ugunsgrēkā, ar ko man arī beidzās tā seriālu padarīšana, piedzīvoju ko līdzīgu. Kad tev lūdz autogrāfu uz saņurcītas tramvaja biļetes, bet tu saproti, ka viņam neinteresē, kas esi. Vienkārši čalis no televizora. Tas traucē arī teātrī. Vari spēlēt, ko gribi, bet visi uz tevi skatās kā uz Kostju, kas nezin kāpēc runā citādāk nekā seriālā.

Pērn Spēlmaņu naktī kopā ar sievu, Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu, viņai saņemot Skatuves naglu par Raiņa lomu izrādē Smiļģis

– Tavs darbs teātrī ir novērtēts. Kāda sajūta, saņemot balvas?

– To novēlu piedzīvot katram. Tāda sajūta aktierim ir nepieciešama, lai iegūtu pārliecību par paveikto. Pat ja pašam šķiet, ka viss, ko dari, ir forši un pareizi, vienā brīdī sāc domāt, kāpēc tas nav novērtēts ar balvu. Sāc šaubīties, un tas uzliek slogu visam. Zinu pēc savas sievas, kura vairākas reizes bijusi nominēta, bet nebija apbalvota. Un tā ir tāda neizskaidrojama sajūta, kas pazūd tad, kad to balvu beidzot dabū. Beigās saproti, ka tas nemaz nebija tik svarīgi. Taču ir labi, ka tas vairs nenomoka. 

– Vai apbalvotās lomas arī Tev pašam šķita tās labākās?

– Nē! Nu, varbūt par Trīni un Tuvo pilsētu. Taču ir arī licies, ka par kādu lomu jau nu noteikti jābūt balvai, bet nav. Vai otrādi. Taču teātra cilvēki – vecie, gudrie – ir teikuši, ka lomas, par kurām tev pašam liekas, ka vajadzēja kaut kam būt, sagatavo tai nākamajai – apbalvotajai lomai. Jo pašam šķiet, ka atzinība pienākas par grūti nākušo. Piemēram, nospēlēju Dostojevska kņazu Miškinu un nākamā loma bija Raiņa Melnais bruņinieks. Pēc Miškina to nospēlēt bija tāpat kā nožāvāties. Bet ja nebūtu tās grūtās lomas, varbūt arī bruņinieks nebūtu tāds, kā bija. Kādā brīdī esmu par to domājis un mazliet arī pārdzīvojis. Ka esi plosījies, strādājis pa 14 stundām dienā, negulējis, bet viss, ko tev pasaka: – Jā, bija riktīgi forši. Toties pašam liekas, ka vajadzēja būt kam vairāk. 

– Tas tomēr ir ļoti subjektīvi. 

– Protams, objektīvs tur nav nekas. Man pašam kolēģu darbos kaut kas var nepatikt, taču jāsaprot – tas ir profesionāli slikti izdarīts vai vienkārši man tā šķiet. Tas ir tāpat kā dzirdēt kvalitatīvu tehno mūziku. Tas nav mans mūzikas stils un lēkāt es pie tā negribu. Tāpat ir teātrī. Ir jau, protams, reti gadījumi, kad patīk visiem, bet galvenais ir neķert kreņķi par to, ko nevar iz­mērīt. 

Un ir jāmeklē labais. To man ilgi sieva mācīja. Es aizeju uz izrādi un saprotu – sūds! Tad viņa man ieteica arī šādā gadījumā sākt ar labo. Kaut vai pamanīt, ka galvenajai aktrisei ir glīta frizūra. Un, ja prasa, kā patika izrāde, nesākt ar to, ka viss bija slikti, bet teikt: – Tu ļoti labi izskatījies, tā un tā vieta man patika, arī tas bija izdevies. Cilvēks veras vaļā no labajiem vārdiem un pēc tam ir gatavs uzklausīt arī kritiku. Tā ir lieta, ko nevar uzreiz iemācīties, bet ir jācenšas. Un tad arī pašam top vieglāk. Mēs pārāk maz sakām to labo. Bieži vien nodomājam, bet nepasakām. Man prieks, ja atraksta, pasaka, ka bija forša izrāde. Tāpēc arī pats cenšos to darīt, aizsūtīt ziņu, pateikties. Tagad, kad ir sociālie tīkli, to izdarīt ir daudz vienkāršāk. 

– Ko Tu gribi izdarīt teātrī savos nākamajos 40 gados?

– Ir sajūta, ka varu vēl dziļāk iet iekšā profesijā. Manuprāt, dažas lietas joprojām daru pēc sajūtām. Protams, man ir pieredze, tomēr šķiet, ka daudz ko vēl neesmu sapratis līdz galam. Jo akadēmija iemāca kaut kādus pamatelementus, bet pa īstam strādāt sāc tikai teātrī. Atnāk jaunie kolēģi no augstskolas, un skatītāji neapmierināti, ka viņus izrādē vispār nevar dzirdēt. Bet kā lai viņus dzird, ja līdz šim runas nodarbības notikušas 5x10 metrus lielā zālītē! Re pēkšņi – lielā skatuve. Tā kā tikai teātrī var apgūt profesiju. 

Mani interesē ielīst dziļāk, darīt kaut ko trakāku. Ilgu laiku šķita, ka loma jāuztaisa kaut kā pareizi. Nu esmu sapratis, ka nav tāda pareizi, bet ir svarīgi, lai pašam būtu interesanti. Lai varētu vienu izrādi nospēlēt 20, 30, 50 un vairāk reižu. To, kā uztaisīt labi, pieklājīgi, lai visiem patīk, es varu izskaitļot, bet man tas nav interesanti. Mēģināšu neiet tikai iestaigāto taciņu, bet izsist sevi ārā. 

Aiga VENDELIŅA-ĒĶE
Artura KRŪZKOPA albuma foto

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks