"Gleznošana" ar stiklu
Dodoties ciemos pie Ilze APINES uz viņas un vīra Ritvara mājām Augstrozē, šķiet, ka esmu nonākusi pie pasaku namiņa. Skaista koka ēka ar verandu, kur nesteidzīgi baudīt tēju vai kafiju, apkārt mežs un klusums. Arī saimnieki novērtē šo omulību. Pērn I. Apine, kuras sirdsdarbs un aizraušanās ir vitrāžu darināšana, sāka piedāvāt izbraukuma meistarklases, bet šovasar papildus tām interesentiem organizē nodarbības arī savās mājās. Dalībniekiem te ļoti patīk. Meistare soli pa solim tuvojas savam mērķim – darbnīcas izveidei –, lai tajā strādātu gan pati, gan šo mākslu ierādītu citiem. Ceļā uz sapņa piepildījumu viņa ieguvusi arī Limbažu novada pašvaldības atbalstu.
Omulība meža ielokā
Apiņu ģimenes māja atrodas triju kādreizējo rajonu (Limbažu, Cēsu un Valmieras) krustpunktā. Pretim iznāk pati saimniece Ilze, viņai pa priekšu četrkājains un priekpilns kunkulis – ģimenes mīlule Tara, kura saimniekiem signalizē par visu, kas ārpus ikdienišķā. – Drošībai viņa dažreiz rej arī uz mākoņiem, – par kucēna atbildīgumu smaidot teic saimniece. Torīt lietus mijās ar sauli, mēs sēdējām mājīgā verandā, uz galda kūpēja saimnieku vākto liepziedu tēja, ko papildināja namatēva pirmais izsviestais medus.
Ilze un Ritvars ir valmierieši, bet abiem šaipusē daudz radu, turklāt netālu atrodas sarunbiedres vīra vecmammas dzimtas māja. Viņš īpašumu iegādājās pirms pārdesmit gadiem. – Tobrīd īsti nesapratu, kādēļ Ritvars vēlas savu lauku māju. Bet viņš mani lēnām pieradināja. Šobrīd pat nevaru iedomāties dzīvot pilsētā. Daba man vienmēr bijusi svarīga, un šeit to ļoti jūtu. Pirmajā gadā pēc atgriešanās no Islandes te ļoti izdzīvoju un iemīlēju visus četrus gadalaikus. Jāteic, tas bija viens no skaistākajiem laikiem manā mūžā, – stāsta sarunbiedre. Pēc pasaules pieredzes iegūšanas, padzīvojot ASV, Lielbritānijā un Islandē, viņa vēl vairāk izbauda to, kas ir šeit. Vieta un apkārtne skaista, un arī pagasta vadība šejieni, kaut Apiņi dzīvo pietiekami nomaļus, nav atstājusi novārtā – gan ziemā tiek iztīrīts ceļš, gan sezonā izpļautas ceļmalas. – Cepuri nost Umurgas pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāja priekšā! Jūtama īsta saimnieka domāšana. Kā iedzīvotāji jūtam viņa rūpes, – vērtē Ilze.
Uz ārzemēm Apiņi devās, kad Latvijas ekonomiskā krīze ļoti sāpīgi skāra arī viņus. Vispirms bija pāris gadu Amerikā, kam sekoja daži mēneši Anglijā, bet visilgāk – gandrīz 10 gadu – viņi pavadīja Islandē. – Devāmies ar mērķi tur nebūt ilgāk par 10 gadiem. Vēl Latvijā būdami, atradām abiem tur darbu. Strādājām par pārvaldniekiem skaistā viesu namā Reikjavīkā. Nevienu Islandē nepazinām. Tolaik tur bija vēl ļoti maz latviešu. Vēlāk Ilze strādājusi par skolotāja palīgu, pagarinātās grupas bērniem vadot dažādas radošas un ar mākslu saistītas aktivitātes, vēlāk darbojusies savā profesijā – par grāmatvedi. Līdzīgi kā latvieši arī islandieši uzreiz neatvērsies iebraucējiem, taču turienieši ir ļoti sirsnīgi. Dzīves līmenis, salīdzinot ar Latviju, tur ir stipri augstāks. Ledāju dēļ gaiss Islandē ir ļoti spirdzinošs – no svaiguma pat varot apreibt. Valsts izceļas arī ar savu plašumu, jo koku praktiski nav. Arī mums pierasto caurvēju turienieši nepazīst. – Katrai vietai ir savs skaistums. Dzīvojot tur kā vietējais, ne tūrists, daudz labāk iepazīsti sadzīvisko pusi. Pirms aptuveni trim gadiem abi ar vīru atgriezās dzimtajā valstī. Viņu jaunākā meita, satikusi mīlestību, palika tur.
Alkas pēc mākslas kopš bērnības
Māksla un radošums Ilzi saistīja kopš bērnības. Sarunbiedre gan bijusi ļoti kautrīgs bērns un par viņas aicinājumu zīmēt nav zinājusi pat mamma. Meitēns to darījis paslepus un palēnām attīstīja savu talantu. Vienubrīd gribējusi iet mākslas skolā, taču mamma atrunājusi, jo mazā jau apmeklējusi vairākus ārpusskolas pulciņus un vēl viena aizraušanās būtu pārāk liela slodze. Vēlākos gados viņa tomēr iestājusies mākslas skolā, taču ilgi tur nepalikusi. – Šķiet, bija neērti, ka citi bērni jau daudz ko mācēja, saprata, ko pasniedzēji no viņiem prasa. Man kā kautrīgam bērnam pietrūka uzmundrinājuma, mierinājuma vārdu, piemēram: “Lai arī tev iet lēnāk, viss izdosies”, – Ilze atzīst.
Tomēr viņas ikdienu visu laiku caurvijušas māksla un radošās nodarbes. Arī kopā ar abām meitām mērķtiecīgi darījusi visu ko radošu, mudinot bērnus veidot rotājumus, dāvaniņas u.c. – Ticēju, ka neatkarīgi no tā, kādu ceļu viņas vēlāk izvēlēsies, tas viņas attīstīs un dos brīvības sajūtu. Pati vienmēr apguvusi kādu jaunu mākslas izpausmes veidu, piemēram, dekupāžu, trauku apgleznošanu, filcēšanu… – Tikko kaut kas jauns parādījās, steidzos to pamēģināt. Vienubrīd domāju – kad es beidzot apstāšos, kad atradīšu to savu. Apjautu, ka īpaši pievelk zīmēšana. Meklēju, kur apgūt gleznošanu. Tolaik nebija tādu speciālu pulciņu vai kursu. I. Apine uzzinājusi, ka mākslinieks Einārs Kvilis Kristīgajā akadēmijā Jūrmalā vada nodarbības eļļas glezniecībā. Tā pa sestdienām no Valmieras devusies uz tām. – Man patika. Ik pa brīdim meklēju jaunus māksliniekus, no kuriem mācīties. Aizrāvusies tik ļoti, ka apsvērusi iespēju iziet sagatavošanās kursus un iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Taču, ņemot vērā dzīvi Valmierā un to, ka ģimenē aug divi mazi bērni, iecerei nācies atmest ar roku. Taču tad finansiālu apsvērumu dēļ ģimene aizbraukusi uz Ameriku, kur gluži nejauši Ilzes ceļu pārskrēja stikla vitrāžas.
Vitrāžas Ilzi nobūra
Ilzei par darbošanos ar šo mākslas veidu pat domas nav bijis. – Taču ļoti labi atceros pirmo “sastapšanos”. Vienvakar ar jaunāko meitiņu istabā, šķiet, skatījāmies televizoru. Paralēli kaut ko meklēju savā pirmajā datorā. Vienubrīd ekrānā parādījās stikla vitrāžas bilde. Sākumā pat neattapu, uz ko skatos, bet tā mani vienkārši nobūra. Manī sāka urdīties dzinulis uzzināt un saprast vairāk, – pirmajos iespaidos dalās vitrāžu meistare. Sākusi meklēt visu iespējamo informāciju par šo amatniecības veidu un stiliem. Vienubrīd gan bažījusies, vai nebūs par sarežģītu, kā nekā jādarbojas ar stiklu, lodāmuru… Tomēr vēlme to apgūt ņēma virsroku. Atgriežoties Latvijā, sākās teju grūtākais – atrast meistaru, kurš sarunbiedrei būtu gatavs ierādīt stikla vitrāžu darināšanas pamatus. Sazinājās ar darbnīcām, meistariem, par kuriem varēja atrast jelkādu informāciju, taču visur viņai atteikts. – Kad man bija palicis pēdējais telefona numurs, pie sevis nodomāju – ja arī tas atteiks, tātad šī vēlme jāaizmirst. Uz zvanu atbildēja meitene, kura tieši bija mācījusies Mākslas akadēmijas stiklinieku nodaļā. Viņa piekrita! Pie viņas Ilze darināja savu pirmo vitrāžiņu no zaļa un sarkanīga parasta (ir arī speciālie) stikla gabaliņiem. – Man bija svarīgi saprast tehniku. Pēc tam jau pati darbojos. Arī vēlāk, apgūstot arvien jaunas tehnikas, I. Apine mācījās no meistariem, vērojot viņus darbā. Ilze zina, ka tieši šis ir labākais veids, kā meistariem nodot amata gudrības mācekļiem.
Aizbraukusi uz Islandi, I. Apine turpināja nostiprināt savas prasmes vitrāžu mākslā, gan mācoties no turienes meistariem, gan tiešsaistes kursos. Sarunbiedrei patika, kā turienes māksliniekiem, rokdarbniekiem un amatniekiem veidojās sava komūna. Islandē raksturīgas t.s. mākslinieku mājas – lieli nami, kur telpas sadalītas pa darba vietām un līdzās strādā dažādu jomu radošie ļaudis. – Var iepazīties ar citiem māksliniekiem, sadraudzēties. Tur bija ierasts rīkot atvērto durvju dienas, kad cilvēkus no malas aicināja apmeklēt, notika tirdziņi, izstādes. Tas ir liels pluss, jo māksliniekam nav jādomā, kā sevi pierādīt un ar sevi iepazīstināt, kā darbus pārdot.
Atgriežoties Latvijā, pirmie vitrāžu pasūtījumi bijuši no draugiem. Vienubrīd I. Apines draudzene, gleznotāja Ilse Krūkle rosinājusi abām veidot kopīgu izstādi Nacionālajā botāniskajā dārzā. Drīz vien Ilzei zvanīja no Limbažu novada pašvaldības aģentūras LAUTA, aicinot savus meistardarbus izrādīt Burtnieku kvartālā Limbažos. – Jau pirms izstādes Salaspilī varēju savus darbus parādīt Limbažos. Tik ļoti skaisti sanāca, ka man radās iespēja veikumu vispirms izrādīt savā novadā, – veiksmīgajai sakritībai ir pateicīga māksliniece. Līdz ar izstādi Limbažos sarīkota arī viņas pirmā vitrāžu gatavošanas meistarklase. – Vitrāža ir dārgs produkts, jo tajā ieguldīts ļoti liels darbs, arī izejmateriāli ir dārgi. Bet tā var stāvēt gadu simtiem. Vitrāža, tāpat kā glezna, ir mākslas darbs, kas paliek mantojumā nākamajām paaudzēm, – uzsver to darinātāja. Starp citu, vitrāža pat tās darinātājam pilnībā atklājas tikai tad, kad gatava. Proti, tās skaistumu, motīvu un stikla toņu salikumu var novērtēt, kad tā salikta, salodēta un pacelta pret gaismu.
Sapnis par savu darbnīcu
Pagājušais gads I. Apinei sākās gan ar savām izstādēm, gan izbraukuma meistarklašu organizēšanu. Palēnām pieteicās arī jauni pasūtījuma darbi. Tā Ilzei radās ideja par savu darbnīcu, kurā gan pati varētu strādāt, gan uzņemt interesentus.
Aicinot veidot izstādi Limbažos, Ilzei ieteikts pretendēt uz tobrīd izsludināto pašvaldības atbalstu jaunajiem uzņēmējiem. Pēc apdomāšanās sarunbiedre sapratusi, ka būtu vērtīgi šo iespēju izmantot, lai varētu sagādāt nepieciešamos darbarīkus (to sarūpēšana pašas spēkiem prasītu vairākus gadus), kā arī nojumi meistarklašu rīkošanai. Viņa piedalījās konkursa Atbalsts komercdarbības uzsākšanai Limbažu novadā 2023. gadā otrajā kārtā un ieguva 5000 eiro atbalstu. Projekta pirmo daļu (stikla griežamo instrumentu sagādi) augstroziete realizējusi un atskaites pašvaldībai iesniegusi. Mūsu sarunas brīdī meistare gaidīja, kad pašvaldība pārskaitīs atlikušo atbalsta summu nojumei. Kamēr tās vēl nebija, atsaucoties cilvēku interesei, Ilze šovasar sāka piedāvāt āra meistardarbnīcas pie dārzā izveidotā lielā darbgalda. Tur strādāt ļoti patīk gan pašai, gan dalībniekiem. Veicies, ka nodarbību dienās laikapstākļi vienmēr bijuši ideāli. Tās rīkojot, viņa vēl taustās, lūkojot labākos brīžus sev un citiem, lai nerastos rutīna. Tamdēļ meistardarbnīcu plāna mēnešiem uz priekšu nav. – Novērtēju cilvēku interesi, – nodarbību dalībniekiem ir pateicīga vitrāžu meistare, kura vietnē Facebook.com izveidojusi savu lapu Glass by Ilze.
Doma par savu atsevišķu kārtīgu darbnīcu Ilzi sāka urdīt kopš rudens. Vīram gan par to netika neko sacījusi. Taču vienudien Ritvars, gluži kā nojauzdams, kas sievas sirdī deg, teicis: – Zini, mums jāceļ darbnīca. Un sācis gādāt materiālus. Ilze priecīga stāsta, ka drīz viņš ķersies pie darba. – Šobrīd sanāk soli pa solītim iet uz savu lielo mērķi – darbnīcu. Ļoti tādu vēlos. Man ir tik daudz plānu un ideju, ko cilvēkiem piedāvāt un kas viņiem varētu patikt, – nākotnes ainu uzbur I. Apine.
Līga LIEPIŅA
Ilzes APINES albuma foto
