28.01.2022. (Laila PAEGLE)
Galvenā uz skatuves ir mana mūzika, nevis es pats
Alojietis Gatis Gaugers kopš mazotnes bijis saistīts ar mūziku

Galvenā uz skatuves ir mana mūzika, nevis es pats

Alojas Ausekļa vidusskolas skolēniem, arī pedagogiem nesen bija iespēja tikties ar novadnieku, mūziķi Gati GAUGERU. Tikšanās gan norisinājās tagad tik ierastajā tiešsaistē. Jau pagājušajā mācību gadā alojieši šādā formātā uzsāka sarunu ciklu ar savas skolas absolventiem. Kaut šobrīd izglītības iestādēs darbs lielākoties notiek klātienē, apjausts, ka moderno tehnoloģiju iespējas lieti noder, dažādojot ne tikai mācību stundas, bet arī satiekoties un aprunājoties ar ļaudīm, kuri atrodas citviet. 

Sākot tikšanos, kas bija gaidīta kopš pērnā gada, Alojas Ausekļa vidusskolas direktores vietniece Ineta Lopenova tā kā pajokoja, ka uzvārds Gaugers šaipusē ir itin dzirdēts. Skolēni uzreiz atcerējās, ka pagājušajā gadā viņi šajā sarunu ciklā tikās ar Latvijas armijas Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri, pulkvedi Sandri Gaugeru (jāpiebilst, ka viņš ir Gata brālēns). Savukārt citi vispirms nosauca Gata māmiņu, mūzikas skolotāju Marutu Gaugeri. Savukārt pats tāsdienas viesis, aicināts iepazīstināt ar sevi, uzsvēra, ka ir alojietis. – Kaut sen jau dzīvoju Rīgā, Aloja ir manas mājas. Šobrīd gan nesanāk atbraukt tik bieži, kā gribētos, taču vienmēr ir prieks šeit atgriezties. Vēl raksturojot sevi, Gatis pārjautāja: – Kas es esmu? Cenšos būt labs tētis, labs vīrs, labs dēls. Un nodarbojos ar mūziku.

I. Lopenova pirms pasākuma bija ieteikusi skolēniem internetā pameklēt ierakstus, kur skan G. Gaugera mūzika. Pašai īpaši sirdī bija iekritis viņa kopīgais projekts ar otru alojieti, aktieri Lauri Dzelzīti. – Ar Lauri esam pazīstami jau ļoti, ļoti sen. Savulaik pat spēlējām kopā orķestrī: es – flautu, viņš, liekas, trompeti. Atkal sastapāmies pēc daudziem gadiem kādā korporatīvā pasākumā, kurā es muzicēju, bet Lauris bija sarīkojuma vadītājs. Vārds pa vārdam sākām runāties, līdz nospriedām, ka varbūt vajadzētu kaut ko kopīgu radīt, – atcerējās komponists. Sākotnēji bijusi ideja, ka Lauris izpildīs Gata dziesmas. Tomēr vienojušies, ka aktieris runās Ojāra Vācieša dzeju, bet Gata mūzika radīs atbilstošu noskaņu, būs kā pavadījums. – Varbūt nākotnē vēl kaut ko radīsim ar Lauri, kaut gan tagad viss nolikts uz pauzes un mūziķi gaida labākus laikus. Skolēni viesim taujāja, kā vispār pašreizējā situācija jūtas mūziķi. – Katrs pārdzīvo citādāk, bet viegli nav nevienam. Daļa mūziku nolikuši malā un – baidos, ka vairs neatgriezīsies. Es cenšos distancēties no negācijām, bet galvenais – nepazaudēt sevi. Biju laikus sev sarūpējis “drošības spilvenu”, kas man ļauj to visu vieglāk pārdzīvot. 

Jaunieši viesim arī taujāja, ar kādu pasaulslavenu mūziķi Gatis vēlētos kopā spēlēt. – Ja viņš vēl būtu šaisaulē, tad uzreiz nosauktu Leo­nardu Koenu. Varbūt kaut ko gribētu uzrakstīt tenoram Andrea Bočelli. Skolēni turpināja jautāt, vai tas nozīmē, ka alojietis gribētu kopā ar Bočelli uzstāties uz vienas skatuves. – Drīzāk sacerēt viņam skaņdarbu, nevis uzstāties kopā. Mans mērķis nekad nav bijis, lai redz un dzird mani, bet lai dzird to, ko esmu radījis. Es pats varu nebūt uz skatuves, svarīgāk, lai tur ir mana mūzika. 

Tikšanās dalībnieki lūdza ciemiņu arī pastāstīt, kā sākās viņa aizraušanās. – Varbūt tas man ir ielikts jau šūpulī, bet kopš bērnības esmu saistīts ar mūziku. Tiesa, jaunībā bijis posms, kad centies no tā visa aiziet. Traģiskā avārijā gāja bojā grupas biedri, un pēc tam nevēlējies par muzicēšanu neko pat dzirdēt. Tāds kā pagrieziena punkts kļuvusi iepazīšanās ar grupas Dzelzs vilks līderi Juri Kaukuli. – Sapratu, ka nekur no sevis tāpat neaizmukšu. Jau skolas gados mūzikas stundas patikušas visvairāk, kaut gan tuvs bijis arī sports, īpaši futbols. – Sporta skolotāja vairāk virzīja uz fiziskajām aktivitātēm, mamma, protams, uz mūziku un vinnēja. Arī mūzikas pedagogs teica, ka man noteikti jāspēlē flauta, jo padodas. 

Protams, tiekoties ar skolēniem, neizpalika sarunas par ciemiņa skolas gadu nerātnībām. Viņš atcerējās laiku, kad visi jūsmoja par seriālu Verdzene Izaura. Arī Gatis ar klasesbiedriem ļoti vēlējies redzēt kārtējo sēriju. Taču televizors bijis fizikas kabinetā, bet pašiem filmas kārotājiem tajā laikā notikusi ķīmijas stunda. Tad nu pārliecinošās balsīs lūguši, lai skolotāja palasa viņiem priekšā gudrības no grāmatas. Pedagoģe, galvu nepaceldama, tiešām ķērusies pie lasīšanas, bet tikmēr vismaz puse no skolēniem klusītēm aizlavījusies uz kaimiņkabinetu pie Izauras… Kad skolotāja beidzot paskatījusies uz audzēkņiem, pretī vērušās vien apzinīgākās meitenes.

Jau pavisam nopietni skolēni prasīja komponista viedokli, vai jauniem cilvēkiem Alojā ir perspektīva. – Noteikti ir! Idejām, mērķiem un sapņiem taču nav robežu. Turklāt mūsdienu tehnoloģijas padara atvērtu visu pasauli. Jebko var izdarīt jebkur. Es būtu laimīgs, ja Alojas bērni savu nākotni saistītu ar dzimto pilsētu, ja tā augtu un attīstītos. Tās ir jūsu mājas, un mājās viss vienmēr sanāk vislabāk. Taču arī tad, ja dzīve jūs aizved kaut kur citur, atcerieties Aloju, jo tā vienmēr būs vieta, kas mūs gaidīs. 

Lūgts ieteikt jauniešiem, kā rīkoties, izvēloties savu nākotnes profesiju, mūziķis uzsvēra, ka ikvienam ir kāds talants, kāda nodarbe, kas patīk visvairāk. – Ieklausieties sevī un atrodiet savu. Varbūt ne vienmēr jūsu vēlmes sakritīs ar vecāku ieteikumiem. Uzklausiet viņu padomus, pārdomājiet, bet katram jādzīvo sava dzīve un jāveido nākotne.

I. Lopenova, savā un skolēnu vārdā sakot paldies viesim par sarunu, atgādināja, ka alojieši cer šovasar sarīkot skolas salidojumu, kurā ļoti gaidīs arī G. Gaugeru. Varbūt viņš būtu gatavs iesaistīties arī kāda muzikāla pārsteiguma radīšanā? – Noteikti! – skanēja nešaubīga atbilde. 

Laila PAEGLE

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks