
Fizioterapeite Baiba māca rast labsajūtu kustībās
Strādājot pie datora, ilgas stundas vadot kājās aiz letes vai kāda darbagalda un veicot vēl dažādus citus fiziski vieglākus vai smagākus darbus, vakarā muskuļos jūtams stīvums. Domājams, pazīstama situācija ne vienam vien darbarūķim. Vienveidīgas kustības, kas visu laiku atkārtojas, un mazkustīgs dzīvesveids, ko diemžēl tikai pastiprinājis attālinātais darbs, ir ne vien enerģijas zagļi, bet ar laiku var radīt veselības problēmas. Kāpēc tā un ko katrs varam darīt sevis labā, sarunā ar fizioterapeiti Baibu BALCERI, kura ar ģimeni nesen kļuva par salacgrīviešiem un te arī atvēra savu pirmo fizioterapijas kabinetu.
Pārcelšanos uz Salacgrīvu iekustināja… pandēmija
Baiba ar ģimeni – vīru Jāni, bērniem Dārtu, Laimu un Augustu – uz skaisto piejūras pilsētu pārcēlās 2020. gada aprīlī, mēnesi pēc pandēmijas sākuma. Izvēle par labu Salacgrīvai nebija nejauša. Tur dzīvoja Jāņa vectēvs, piedzimusi un skolā gājusi viņa mamma, kuru dzīves ceļš aizveda uz Saldus rajonu, kur, starp citu, uzaudzis arī Jānis. Pirms kāda laika te pārņēmuši dzimtas īpašumu un sākuši atjaunot māju, lai būtu vieta, kur pavadīt brīvdienas. Tobrīd nebijuši gatavi pārvākties pavisam, jo šķitis pārāk tālu no galvaspilsētas. Pandēmija aizpērnā gada sākumā devusi izšķirošo grūdienu, jo nav gribējuši palikt tikai dzīvokļos. Mēneša laikā vīrs ļoti ātri pabeidza māju un ģimene pārcēlās šurp. Nu jau te iedzīvojušies un jūtas labi. Priecē, ka gan vīrs, gan pati brīvi var plānot savu darbu.
B. Balcere Vidzemes ielā 4 atvēra savu pirmo fizioterapijas kabinetu. Kopš 30. decembra tā ir ārstniecības iestāde-fizioterapeita kabinets. Ceļš līdz tam bijis ļoti grūts un birokrātisks, vienubrīd Baibai šķitis, ka nekas neizdodas. Devusies runāt ar pašvaldības vadītāju Dagni Straubergu, kurš procesam ļāva notikt raitāk. – Tas ir mazpilsētas pluss – ja kaut ko vēlies, jāiet un jārunā, – viņa novērtē. Nu viņas pakalpojumus var izmantot arī tie, kuriem veselības apdrošināšana apmaksā šīs procedūras. Turklāt viņai ir arī krioterapijas aparāts, kādu Latvijā esot varbūt tikai desmit. Sajūtot dzestrā gaisa pūsmu uz spranda, šķiet, ka savilkumu atvieglo daudz mazu adatiņu.
Stāstot, kā nolēmusi studēt fizioterapiju, Baiba atzīstas, ka ceļš bijis visai netipisks. Tieši nesen ģimenē bija ienācis dēliņš. Domājot par laiku, kad bērni paaugsies, Baiba sapratusi, ka nevēlas atgriezties iepriekšējā darbā. Viņa beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, kur gan bakalaura programmā, gan vēlāk arī maģistrantūrā apguva kultūras teoriju, ar ko darbs gan īsti nebija saistīts. Tad sarunbiedres meitai atklātas veselības problēmas, kamdēļ vajadzējis apmeklēt fizioterapeitu. Tas bija pamudinājums pašai sākt fizioterapijas studijas Rīgas Stradiņa universitātē. – Šķita, ka tā varēšu viņai palīdzēt. Tolaik vēl nesapratu, ka savus tuviniekus ārstēt ir neiespējami.
Ilgtermiņa ieguldījums sevī
B. Balcere strādā ar dažāda vecuma klientiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Biežāk pie fizioterapeita vēršas pēc dažādām traumām vai, kad cilvēks izjūt sāpes, pret kurām vairs nelīdz ne tabletes, ne blokādes. Retais nāk profilaktiski. Salacgrīviete teic, ka pierastākais priekšstats par fizioterapeitu ir kā par speciālistu, kas vingrina. Tā gluži nav. Ja klients ierodas jau ar kādām noteiktām diagnozēm, Baiba vispirms tās izskaidro, jo ne visas radīs sliktākas sajūtas. Ja cilvēks atnāk, jau sāpju mocīts, viņa sāk ar mīksto audu, locītavu pastiepšanu, kas atvieglo minētās sajūtas. Un tikai vēlāk viņa māca pareizu kustību stereotipu, vingrinājumus (nejaukt ar tiem, kādus veic sporta zālē), kas koncentrējas uz t.s. problēmvietu.
– Speciālista mērķis ir cilvēku pašu mudināt uz domām, ka jāatrod sava aktivitāte un ikdienā tai jāizbrīvē laiks. Jebkuras aktivitātes paātrina asinsriti, dod papildu enerģiju, ražo šūnās mitohondrijus jeb šūnu spēkstacijas un arī laimes hormonus, kas neliek tik izteikti just sāpju impulsus, – skaidro sarunbiedre. Pirmais solis būtu ikdienā vismaz 10–15 minūtes atlicināt kādai fiziskai aktivitātei, kas paaugstina ierasto ikdienas pulsu, kurā jūti, ka sirds sitas ātrāk, sāc svīst, kļūsti sārts. Tā ir aerobā slodze, kas ir ieguldījums visā ķermeņa sistēmā, arī asinsritē (asinsvadi top elastīgāki), elpošanā. Fizioterapeite skaidro – ir pierādīts, ka aerobās slodzes laikā mazinās gan visi stresa hormoni, gan iekaisuma faktori organismā.
Raksturīgākās ir problēmas tieši mazkustības vai vienveidīgu kustību dēļ. Kad cilvēks nekustas, muskuļi kļūst stīvi, tie netiek apasiņoti, tamdēļ top ļoti novājināti, šūnām nepietiek skābekļa. Līdz ar to rodas nogurums pašā cilvēkā. B. Balcere novērojusi – daudzi, atnākuši no darba, jūtas noguruši un vairāk neko negrib, tāpat neredz laiku jebkādām aktivitātēm. Arī brīvdienās ne, jo tad gaida mājasdarbi. Cilvēki paliek dzīvokļos, skatās televīziju. Tā viņus izklaidē, rada labsajūtu. – Vienkāršāk ir paņemt to, kas dod īslaicīgu, ātru iegūstamu baudu. Cilvēki nav gatavi ilgstošajam ieguldījumam sevī. Bieži, atnākot pie fizioterapeita, viņi gaida, lai risinājums būtu tūlītējs. Ir ļoti grūti pieņemt, ka tas nenotiek tik ātri, ir jāpaiet laikam, jo nervu sistēmai jāspēj noreaģēt uz muskuļu darbu. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums sevī, un rezultātus – to, ka ir vairāk enerģijas, – sāksi redzēt varbūt pēc mēneša, bet varbūt tikai pēc pieciem gadiem. Ir jābūt pacietīgiem.
Prioritāšu cilvēku dzīvē ir daudz, bet laiks mūsdienās šķiet visdārgākais. Taču ir jāprot izvirzīt sevi kā prioritāti un tomēr atrast laiku pašam. Baiba piekrīt – tukšie saukļi kā Atrodi laiku sev, kļūsti laimīgs! var saskumdināt un nokaitināt, jo cilvēks, iespējams, to neprot izdarīt vai tas neizdodas. Tādēļ viņa iesaka sākt ar mazumiņu, atrast aktivitāti, kas patīk un iepriecina. No pieredzes Baiba zina – sievietei ģimenē, kurā ir bērni, īpaši, ja tie mazi, ļoti grūti sakārtot visu tā, lai būtu laiks sev. – Šovasar esmu cēlusies arī pulksten četros no rīta, lai pirms darba paskrietu. Zināju, ka pa dienu nevarēšu atlicināt laiku, bet pēc tam vairs nebūs enerģijas. Tādēļ vajadzēja to enerģiju uzkrāt, veltīt laiku sev.
Iedrošina, daloties ar pašas pieredzi
– Esmu daudz prātojusi, kā motivēt cilvēkus domāt par sevi, kustēties. Nav universāla paņēmiena, kā to darīt. Vienam tas varbūt notiek caur paša sāpēm, citam pietiek redzēt, ka draugs sācis kaut ko darīt. Vēl kādam palīdz tas, ka dalos savā pieredzē. Pašas fizioterapeites ģimenē fiziskās aktivitātes ir ierastas. Vēl Rīgā dzīvojot, regulāri braukuši ar velo, skrituļojuši, tāpat vienmēr devušies pastaigās. Būt aktīvi viņi turpina arī Salacgrīvā.
Baibai tuva ir skriešana. To darīt viņa sāka pēc otrās meitiņas piedzimšanas, bet īpaši aizrāvās tieši pēc dēla nākšanas pasaulē. – Sāku ar 200 metriem, tad puskilometru. Pamazām kāpināju gan attālumu, gan ātrumu. Skriešana man patika ne jau tādēļ, ka tā palīdz labi novājēt, kā pieņemts uzskatīt, bet gan tādēļ, ka jutu – tās laikā man rodas enerģija. Būdama trīs mazu bērnu mamma, kurā sakrājas liela spriedze, skrienot varējusi no tās atbrīvoties, uz mirkli izrauties no ikdienas. Jau 10 gadu neatkarīgi no gadalaika Baiba vairākas reizes nedēļā skrien. Ja to nedara, tad mājās stundu vingro. Pērn viņa Tallinā noskrēja savu pirmo maratonu – ne rezultāta, bet procesa dēļ. Tas arī izdevās. Pēc maratona nebijis ne noguruma, ne muskuļu sāpju. Salacgrīviete ļaujas arī jauniem izaicinājumiem, jo tie sniedz gandarījumu un neļauj emocionāli, garīgi novecot. Tā šovasar kopā ar meitu mācījušās braukt ar longbordu, bet ar vīru apguvuši supošanu.
B. Balcere arī atgādina par mērenību. Iekams pievērsties kādām iepriekš nedarītām, neapgūtām, ja tā varētu sacīt, sarežģītām aktivitātēm vai spēka vingrojumiem, labāk lieku reizi pakonsultēties ar speciālistu, šajā gadījumā fizioterapeitu. Tāpat ir nodarbes, kas veicamas piemērotā vecumā. – Ir bijuši vairāki jauni cilvēki, kuri dzīvē vēl nav skrējuši pusmaratonu, bet vēlas noskriet maratonu. Bet 18 gados viņi joprojām vēl ir bērni, un šāda slodze nav tam vecumam paredzēta. Viens ir tas, ka nav tam trenējušies, bet otrs – skrienot maratonu, viņi bojā vēl nenobriedušus kaulus, locītavas. Tas var atstāt ietekmi uz visu mūžu, – aizdomāties rosina fizioterapeite B. Balcere.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto