
Dzīve kā pasaka – ar oāzi un zelta fondu, priekiem un skumjām, darbu…
Rīt savu 90. jubileju svinēs limbažniece, bērnudārza Kāpēcītis pirmā vadītāja Monika JANITENA. – Es esmu Latgales meitene. Kad piedzimu, kalendārā 4. maijā bija ierakstītas Monikas. Un brālis Jānis izvēlējās man vārdu, kas bija dzimšanas dienas datumā. Padomju laikā gan Moniku vārdadienu pārcēla uz rudeni. Taču nu pašas jubileja svinama kopā ar Latvijas neatkarības atjaunošanas gadskārtu. – Joprojām atceros 1990. gada pavasari, kad pieņēma Neatkarības deklarāciju. Pie manis todien ciemos bija atnākušas pārējās ansambļa dāmas, un mēs kādas četras piecas stundas laimīgas dziedājām – savai Latvijai… Skanēja visa māja.
Monikas kundze ir fantastiska stāstniece – aizrautīga, zinoša, katru emocionālo epizodi pavada enerģiski žesti un līganas roku kustības gluži kā dejojot. – Tāda nu es no dabas esmu, – viņa teic par sevi. Tiekamies gaviļnieces 5. stāva dzīvoklī, pa kura logiem ik rītu paveras citādāks skats uz pilsētu un tālumā starp ēkām var ieraudzīt pat Lielezeru. Jau sarunas sākumā jubilāre ierosina iztikt bez jūsošanas un uzrunas kundze. Bet par galdā likto cienastu piebilst, ka tā savulaik mācījis tēvs – lai katrs ciemiņš justos gaidīts.
No Latgales uz Igati
Atceroties savu bērnību, kas aizritēja kara gados, Monika tomēr runā ar gaišu smaidu: – Bijām pieci bērni, tagad gan esmu vienīgā palikusi. Visiem vajadzēja strādāt, tēvs prasīja, lai ik darbiņš būtu paveikts kārtīgi. Sestdienās sakopām sētu, ceļu, vakarā gājām pirtī, bet svētdienās – uz baznīcu. Bijām ticīga ģimene, taču Dieva vārdu nelietojām katra teikuma galā. Tā, manuprāt, ir zaimošana, – gluži strikti noteic sarunbiedre. Ģimenē visiem paticis dziedāt, muzicēt, svētkus svinēt.
Monikas liktenī īpaša bija brāļa Antona gādība. Viņš bija mūziķis, tomēr Konservatorija palika nepabeigta. Kad brāli aizsūtīja darbā Valmieras puses orķestros un skolā, viņš jaunāko māsu paņēma pie sevis. – Valmierā pabeidzu Pedagoģisko skolu un pati izvēlējos pirmo darbavietu – Igates bērnunamu Saulkrastu rajonā, – atceras skolotāja. Izvēle nebija nejauša – licies, tas ir itin tuvu Rīgai, kur meitene pēc noklausīšanās tika uzaicināta uz Operas kori. Pirmo alošanos par galvaspilsētas tuvumu abas ar skolasbiedreni apjautušas, jau 1952. gada 15. augustā ierodoties Saulkrastu rajona Izglītības nodaļā, lai sāktu darbu bērnunamā. Tas neatradās Saulkrastos, bet Igatē, kas meitenēm bija gluži sveša vieta. Apsteidzot notikumus, jāteic, ka izbraukāt no turienes uz Balto namu Rīgā tomēr bija neiespējami. Pat savā pirmajā darbadienā no Saulkrastiem uz Igati braukušas, balsojot mašīnas. – Taču tā acīmredzot vajadzēja notikt, ka nokļuvu šai pusē. Stāstot par darbu bērnunamā, Monika atzīst, ka tolaik tur bijis brīnišķīgs kolektīvs. – Man dzīvē vispār ļoti veicies ar lieliskiem cilvēkiem, ko satieku.
Igatē jaunā audzinātāja sastapa arī mūža mīlestību, apprecējās, piedzima dēls Juris un meita Marita. – Vīrs jau bija sācis strādāt Limbažu «Lauktehnikā», kad arī man piedāvāja audzinātājas vietu pilsētas 1. bērnudārzā. Pēc gada no darba aizgāja tā vadītāja un Izglītības nodaļā teica – man būšot jāaizstāj. Sacīju, ka no vadīšanas nezinu ne “bū”, ne “bē”, tomēr, ja vajag – darīšu. Teju pirmais darbiņš bijis sagādāt dēļus, lai laukumā mazajiem ierīkotu rotaļu vietu. Kad pilsētā sāka celt jaunu bērnudārzu, Izglītības nodaļā atkal pateikts: – Būsi tur vadītāja. Tobrīd topošajam namam bija vien plikas sienas. Gājusi uz nodaļu, braukusi uz ministriju Rīgā, kārtojusi, gādājusi, līdz celtne pabeigta.
No Kāpēcīša pirmās dienas
1964. gada 4. aprīlī 1. bērnudārza vecākās grupiņas audzēkņi gājienā devās uz jauno Kāpēcīša namu un ieturēja tur pirmās pusdienas. – Palēnām ar vecāku atbalstu, šefu palīdzību gādājām un iekārtojām māju, pagalmu, – atceras sarunbiedre un atkal steidz slavēt gan atsaucīgos audzēkņu vecākus, gan uzņēmumus. Un jo īpaši bērnudārza kolektīvu – savu zelta fondu, kā viņus vienmēr godājusi vadītāja. – No tām jaunajām, smukajām meitenēm, ko savulaik pieņēmu darbā, piecas strādā joprojām. Ar īpašu cieņu vadītāja runā par sava laika metodiķi Alevtinu Ņikiforovu. – Tādus cilvēkus ar zeltu būtu jāapber. Viņa perfekti pārzināja metodisko darbu, audzināšanas jomu, es varēju gādāt par saimniecisko, organizatorisko pusi. Tagad gluži neticami liekas, kā milzu maisos no Igaunijas vai Rīgas veikala Bērnu pasaule vestas rotaļlietas, gādāti materiāli āra nojumēm, meklēti mākslas darbi telpām. – Visu to darījām, lai bērniem būtu labāk, lai vide, kurā viņi aug, būtu skaista.
Stāstot par gadsimta ceturksni – 25 gadiem, kas aizritēja, vadot Kāpēcīti, sarunbiedre uzsver principus, ko allaž ievērojusi. – Man neviens neuzdrīkstējās pienest klačas, nepieļāvu, ka kāds tiktu aprunāts. Pati “dārziņā” zināju katru stūrīti, visu rītos un vakaros izstaigāju, apskatīju. Un vēl – man kolektīvā nebija draugu, nebija mīļāku un mazāk mīļu darbinieku. Turklāt maza kontrolīte vajadzīga pat vislabākajam speciālistam, taču jāatceras – visi varam kļūdīties. Centos būt taisnīga un atklāta, – teic bijusī vadītāja. Par Kāpēcīti viņa interesējas joprojām. – Taču neuzplijos, neeju ciemos neaicināta. Par katru no sava amata pēctečiem – Sandru Dergaču, Ritu Galiņu un Jāni Bumburu – viņai sakāmi labi vārdi. Bijis prieks šopavasar, kad piezvanījusi tagadējā vadītāja Neila Martinsone un ielūgusi atnākt 4. aprīlī, kad dārziņam apritēja 59 gadi. Abām bijis daudz runājama. – Nākampavasar lielajā jubilejā gribētu «Kāpēcītim» uzdāvināt rozā hortenziju…
Desmit gadi Amerikā
No pašas izlolotā bērnudārza Monika aizgāja – kā pati saka – uz dienu, tikko bija sasniegts tobrīd noteiktais pensijas vecums 55 gadi. Bijušās kolēģes joprojām reizēm pārmetot, ka varējusi jau gan vēl strādāt un strādāt. – Taču es aizgāju no darba, lai kopā ar vīru sāktu iekopt viņa atgūto dzimtas īpašumu Igates «Jāņkalnus». Dēls jau iepriekš bija ieminējies, ka gribētu celt māju. Un tad, kad Latvija atguva neatkarību, tikām pie savas zemes, meža. Plikām rokām sākām to vietu veidot, nebija nekādas tehnikas. Atceros, kā vīrs aizkustinājumā raudāja, atradis veco ozola robežstabu…
Šobrīd Monika šo vietu sauc par savu zelta oāzi, slavē dēla un vedeklas paveikto. Dzīvoklī pie sienas fotoattēli, kur redzamas Jāņkalnu dīķa ūdensrozes, rudzupuķu lauks… Taču saimniekošanas sākums izvērtās ļoti smags. Negaidot mūžībā aizgāja vīrs. – Man tobrīd likās – kāda vispār kaut kam vairs jēga? Un tad – paldies, Dievam! – paspīdējusi iespēja doties strādāt uz… Ameriku. Otrā pasaules malā prom no visa, kas diendienā atgādināja par zaudēto. – Amerikas laiks mani paglāba no sajukšanas prātā, turklāt varēju materiāli palīdzēt bērniem, mazbērniem. Dēls gan vēlāk atzinies, ka brīdī, kad vedis māti uz lidostu, bijis pārliecināts – pēc dažām dienām viņa būs mājās, neizturēs svešumā, turklāt aizbraukusi bez angļu valodas zināšanām. Izturēja un atgriezās vien pēc vairāk nekā desmit gadiem. Sākumā dzīvoja Ņūdžersijā, tad Ņujorkā, aprūpēja jaunu, augstskolu beigušu latviešu kungu, kuram pārslodze bija radījusi garīgās veselības problēmas. – Gājām uz Botānisko, arī Zooloģisko dārzu, apmeklējām operu. Man daudz kas tur patika, taču dzīvot un palikt pavisam – nē, tā nav mana zeme. Atceroties laiku Amerikā, Monika nosmej, ka romānu varētu par to uzrakstīt. Mazbērni reizēm skubinot, lai ķeras pie sava dzīves stāsta. – Varbūt vajadzētu, lai jaunajiem paliek atmiņas, bet nevaru saņemties. Jaunie – tie ir abi bērni, septiņi mazbērni un nu jau 12 mazmazbērni, no kuriem vecākajai 23 gadi. – Man ir ļoti labs dēls, arī meita, bet to esmu iemācījusies no saviem vecākiem – nejaukties pieaugušo bērnu dzīvē, nemēģināt dot padomus. Kādus padomus es varētu sniegt Jurim, kurš pēc horoskopa ir Lauva? Viņš ir «Jāņkalnu» saimnieks. Tagad gan Jurim ar abiem dēliem bizness ir Islandē. Tur devusies arī Maritas meita Baiba ar savu ģimeni. Esmu pie viņiem vairākkārt bijusi.
Dziesma dziedina dvēseli
Gan priecīgos, gan skumjos brīžos gaviļniece dzied un ir pārliecināta – dziesma dziedina dvēseli. – Bērnībā dziedāju baznīcas korī, arī Aglonas ģimnāzijā. Sākot strādāt Limbažos, mani uzaicināja pievienoties kultūras nama sieviešu vokālajam ansamblim, iestājos arī jauktajā korī «Pūt, vējiņi». Arnolds Skride bija lielisks diriģents, – atceras Monika, kura tagad ir senioru kora Atvasara dalībniece. – Es ļoti gribu šovasar vēlreiz iet lielajā Dziesmu svētku gājienā un būt kopkorī Mežaparka estrādē. Dzirdēt, kā dzied Latvijas jaunie ļaudis, izjust to kopību – tā ir kolosāla sajūta. Apzinos, ka šie varētu man būt pēdējie lielie svētki… Skatoties uz Moniku, var acu priekšā uzburt ainu, cik stalta un starojoša viņa soļos gājienā. Dzirdot vārdus par eleganci un aristokrātisko staltumu, viņa vien skanīgi smejas. – Arī manas bijušās audzēknes atzinušās, ka, ieraugot mani nākam pretī, uzreiz izslejas staltāk. Bet es tā vienmēr eju, tāda esmu. Un kāda gan Latgales meitenei aristokrātija?!
Īpaši sarunbiedre iedegas, kad runā par Latviju. Arī par trimdas tautiešiem viņai savs viedoklis. Nē, nē, par cilvēkiem, ar kuriem sastapusies, strādājot Amerikā, tikai pozitīvu vien varot teikt, kaut situācijas bijušas dažādas. Tagad par vienu otru notikumu var pasmaidīt. – Rūdolfa kungs, pie kura strādāju sākumā, pirmajā laikā mēdza cītīgi pārbaudīt pirkumu čekus un reizēm šur tur mājās dolāri bija nomesti. Skaidri viņam pateicu: “Nemetiet, es to esmu ievērojusi, neņemšu. Vairāk mani pārbaudīt nevajag.” Kad saimnieks, runājot par Latviju, gluži kā apsaukājot mūszemīti, lietojis vārdu krievi, lūgusi, lai viņš atvēl laiku atklātai sarunai. – Stāstīju, kā pati esmu strādājusi, ko darījusi, un pajautāju: “Kur jūs, Amerikas latvieši, brauktu, ja mēs šo zemi nebūtu kopuši, aprūpējuši?” Tomēr dzīvesgudrajai skolotājai sirds sāp, kāpēc neatkarības gados Latvijā pie teikšanas tik bieži tiek negodīgi cilvēki. – Skatos «Kārtības rulli», «Preses klubu», reizēm nevaru vien nobrīnīties, kādas dumjības politiķi runā. Tāpat nesaprotu, kā tas var būt – bērnudārza audzinātājai vajag augstāko izglītību, bet deputātam nevajag. Taču par skolotājiem piekrītu – tur jābūt labākajiem, vajadzētu konkursu un, protams, adekvātas algas par viņu darbu. Ir teiciens, ka arhitektu kļūdas apstāda ar efejām, ārstu neveiksmes aprok zemē, bet skolotāju kļūdas nelaimīgas klīst pa visu pasauli. Ja nebūs izglītības, kas mēs būsim? Tumsoņas. Man ļoti, ļoti gribētos, lai Latvijā būtu vairāk personību, nevis pūlis, ko var viegli uzpirkt, apmānīt. Godīgumu un taisnīgumu vairāk vajag…
Brīdi dedzīgi runājušas par ministriem un Valsts prezidentiem, tomēr atgriežamies pie pašas namamātes svētku dienas. – Sākumā savējiem teicu, ka nevajag nekādu jampadraci. Negribu svinības kafejnīcā, kur apkārt sveši cilvēki, savukārt dzīvoklī pārāk šauri, kaut te bijuši visi 30 «Kāpēcīša» darbinieki un mums bija labi. Varbūt sanākt Igatē, kas ļoti tuva, – pirmā darbavieta, tik skaista mīlestība. Joprojām man vīra pietrūkst… Kādus pārsteigumus tuvinieki jubilārei rīt būs sagādājuši, viņa nezina, bet gatava piedzīvojumiem un arī priekam, esot kopā ar savējiem. – Reizēm domāju, ka mana dzīve ir gluži kā pasaka…
Daudz laimes dzimšanas dienā!
Lailas PAEGLES teksts un foto