Draugi un domubiedri – sportā, farmācijā un politikā
Kad farmācijas žurnāls Materia Medica piedāvāja intervēt limbažniekus Agri BRIEDI un Aigaru ENIŅU par viņu vaļasprieku – sportu, arī darba gaitām, piekritu nedomājot. Bija skaidrs, ka saruna izvērtīsies saistoša. Turklāt abiem draugiem ir īpaša loma Latvijas farmācijas nozarē. Aigars bija Latvijas Farmaceitu biedrības pirmais prezidents, kurš vadīja organizāciju 15 gadu kopš tās dibināšanas 1994. gadā. Savukārt Agris ir Farmācijas muzeja, kas atrodas Rīgā, Vāgnera ielā, izveidotājs un ilggadējs vadītājs. Tagad Aigars ir medicīniskais pārstāvis zāļu ražotāju kompānijā Olainfarm. Agri ar farmāciju gan vairs nesaista aktīvs darbs, bet iepriekš paveiktais, atmiņas…
Pēc tikšanās sapratu, ka daudz kas no intervijas – īpaši par sportošanu Limbažos – noteikti būs interesants arī Ausekļa lasītājiem.
– Abi esat limbažnieki un skolasbiedri?
Aigars: – Es gan mēdzu jokot, ka Limbažos esmu ieceļotājs. Dzimis Piltenē, savukārt pēc tam, kad tēvu pārcēla darbā uz Latgali, dzīvojām Černojā pie Rāznas ezera. Kad sāku mācīties 3. klasē, atceļojām uz Limbažiem, apmetāmies Ozolainē. Tagad dzīvoju Ogrē, bet visu brīvo laiku pavadu vecāku mājās Tūjā un sirdī joprojām jūtos limbažnieks.
Agris: – Abi esam beiguši Limbažu 1. vidusskolu: es – 1973. gadā, bet Aigars – divus gadus vēlāk. Kopā arī trenējāmies Limbažu sporta skolā.
– Kā sākās aizraušanās ar sportu?
Aigars: – Mēs Ozolainē bijām tāda kustīgu zēnu kompānija, kas parasti brīvdienās kā no rīta izgāja ārā, lai spēlētu bumbu sporta laukumā, tā tikai vakara tumsā atgriezās mājās. Interesanti, ka tagad, kad spēlēju basketbolu Limbažu veterānu komandā, tajā esam pieci kādreizējie Ozolaines puikas. Bet skolā interesi par sportu vispirms radīja skolotāja Biruta Mihelsone.
Agris: – Manam tēvam sports bija sirdslieta. Savukārt sporta skolā abiem ar Aigaru treneris bija Agris Zakulis. Kad viņš, jauns pedagogs, pats izcils soļotājs, sāka strādāt Limbažos, tiešām spēja audzēkņus aizraut. Joprojām atceros, kā no rītiem pulksten 7 viņš ar vēl dažiem aktīvistiem skrēja krosu pa Rīgas ielu garām manai mājai. Es stāvēju pie vārtiņiem, lai viņiem pievienotos. Agris Zakulis, tāpat sporta skolas pirmais direktors Jāzeps Višķers audzēkņiem bija gluži kā tēvi, kuri veidoja mūs arī kā cilvēkus. Gan viņi vieglatlētiem, gan Limbažu airētāju treneris Elmārs Līcis sportistiem vienmēr uzsvēra – ja dara, tad ar 100% atdevi, lai būtu vislabākie.
– Ar kādu sporta veidu nodarbojāties?
Agris: – Bijām vieglatlēti, skrējām vidējās distances – 400 m, 800 m, arī 1500 m un 3000 m. Taču treniņos iesildoties spēlējām arī basketbolu.
– Kādi bija rezultāti?
Agris: – Tagad jau varētu skaļi lepoties, ka izcili, taču, arī nopietni runājot, jāatzīst – bija vērā ņemami sasniegumi. Startējām gan Latvijas, gan PSRS mēroga sacensībās, izcīnījām medaļas. Aigars bija Latvijas, arī sporta biedrības Vārpa, es – Vārpas, tāpat Latvijas junioru izlasē. Pavasaros braucām uz treniņnometnēm dienvidos – vietās, kur tagad vairs nenokļūt, – Rietumukrainā, Sočos, Naļčikā Kaukāza pakājē…
Aigars: – Ja statistikā paskatās mūsu rezultātus, abi esam Latvijas visu laiku labāko vieglatlētu pirmajā vai otrajā simtniekā. Jāatgādina, ka savus rekordus uzstādījām pirms apmēram 45 gadiem. Paskatījos pēdējo gadu sacensību rezultātus. Joprojām mēs būtu pirmajā piecniekā! Nē, negribu sacīt, ka bijām izcili skrējēji, vienkārši pašreizējais vidējais līmenis ir diezgan zems.
– Vai pēc vidusskolas beigšanas nebija vēlēšanās studēt toreizējā Fiziskās kultūras institūtā?
Aigars: – Tāda doma gan nebija nevienu brīdi. Mūs interesēja farmācija un skaidri zinājām – stāsimies Medicīnas institūtā.
Agris: – Mans vectēvs Viktors Šķilters bija farmaceits – no 1928. līdz 1962. gadam mācīja farmācijas ķīmiju, tiesu ķīmiju, analītisko ķīmiju Latvijas Universitātē, arī Medicīnas institūtā. Pirmās brīvvalsts laikā viņam piederēja aptieka Rīgā. Kad pēc kara to atņēma, vectēvs daudz ko pārveda uz mājām Limbažos. Var teikt, es augu starp zāļu pudelītēm un klausoties viņa stāstus. Par manu izvēli studēt farmāciju vectēvs tolaik sacīja: – Ja tu to mācīsies, nekad nebūsi bagāts, bet arī nemirsi badu…
Aigars: – Man savukārt mamma bija farmaceite, strādāja Limbažu aptiekā. Abi ar Agri mēdzām pie viņas iet, ļoti patika aptiekas gaisotne, tāpēc profesijas izvēle bija pašsaprotama.
– Vai turpinājāt sportot arī studiju laikā?
Agris: – Protams. Var teikt, ka bijām vieni no labākajiem vieglatlētiem, kuri studēja Medicīnas institūtā. Visus studiju gadus bijām augstskolas izlasē. Rīgā sākām trenēties pie slavenā Imanta Gaiļa. Viņš vienmēr uzsvēra, ka labprāt strādā ar limbažniekiem, kuri atnāk jau gatavi sportisti, tikai nedaudz jāpieslīpē. Es toreiz jau pēc divu mēnešu treniņiem Rīgā par 4 sekundēm uzlaboju savu rezultātu 1500 m distancē. Jāpiebilst, ka tas joprojām ir Limbažu stadiona rekords – 3:57,0, kaut toreiz skrēju ar parastām naglenēm pa bitumena segumu. Ja saskaitītu visus gadus kopā, mēs ar Aigaru noteikti esam tūkstošiem kilometru noskrējuši.
Aigars: – Studiju laikā 3. kursā pat paņēmu akadēmisko gadu, domājot, ka varēšu vairāk pievērsties sportam – faktiski mēs ar Agri tolaik bijām profesionāli sportisti, tomēr mana vieglatlēta karjera īsti nesanāca, patraucēja traumas, atgriezos institūtā. Un tad nokļuvu vienā grupā ar Agri.
Limbažu senioru basketbola komanda Somijā. No kreisās – Aigars Eniņš, Andris Vāvere, Aivars Kontiņš, Zigmārs Radels, Emīls Troiņikovs, Pēteris Tukums un Jānis Kalnbunde
– Vai atlika laiks sportam arī tad, kad, 1981. gadā pabeiguši augstskolu, sākāt strādāt, iesaistījāties sabiedriskās aktivitātēs?
Agris: – Sportot nebeidzām arī pēc augstskolas. Varbūt vien intensitāte mazinājās. Kādu laiku aktīvi spēlēju basketbolu, līdz – kā mēdz sacīt – uzdeva ceļgali. Pēc tam gan gadus trīs, četrus sanāca pauze, līdz traumatologs Pēteris Studers ieteica, lai pamēģinu riteņbraukšanu. Tagad jau gadus septiņus ar to nodarbojos diezgan nopietni, regulāri trenējos. Gadā nobraucu 10–11 tūkstošus kilometru. Vidēji dienā tātad sanāk 35–37 kilometri. Pat nevaru uzreiz pateikt, cik reizes savā vecuma grupā esmu kļuvis par Latvijas čempionu. Minoties ar velosipēdu, ir arī laiks daudz ko pārdomāt…
Aigars: – Man ir pagrūti sevi piespiest kaut ko darīt vienatnē. Vajag komandu. Kad pirms padsmit gadiem mans Ozolaines laika draugs Aivars Kontiņš uzaicināja spēlēt Limbažu basketbola veterānu komandā, labprāt piekritu. Arī pirms tam gāju pamētāt bumbu, bet tas nebija tik nopietni. Prieks, ka komanda arī šajos laikos turas kopā, trenējamies, esam atsākuši spēles Latvijas maksibasketbola čempionātā. Startējam divās vecuma grupās – 60+ un 65+. Vairākas reizes esam organizējuši arī starptautiskus turnīrus ar Stokholmas un Helsinku basketbola veterāniem. Vēl man patīk pašļūkāt ar kalnu slēpēm, bet to daru ļoti uzmanīgi, saudzējot ceļgalus.
– Kā vērtējat to, ka cilvēki aizraujas ar dažādām fiziskām aktivitātēm?
Agris: – Priecājos par katru, kurš kustas un kuram tas sagādā prieku. Turklāt šīlaika aprīkojumu pat nevar salīdzināt ar to, kad mēs startējām sacensībās. Piemērotu apavu nebija, lietū un salā skrējām vilnas treniņtērpos, kas ar katru kilometru kļuva arvien smagāki un smagāki. Taču uz priekšu dzina aizrautība.
– Ko jums devis sports?
Agris: – Mērķtiecību, apziņu – ja kaut ko dari, tad no sirds ar absolūtu atdevi. Cīņassparu, godīgumu – jebkurā jomā. Bezkompromisa pārliecību, ka visiem jāsāk no vienas starta līnijas, tikai tad ir godīga cīņa. Tādas vērtības man ieliktas arī ģimenē. Tomēr mūsdienu biznesā tas mums ar Aigaru ir traucējis.
– Kā gadu desmitu laikā mainījusies farmācija, aptieku darbs?
Aigars: – Ļoti. Šobrīd Latvijā darbojas 7–8 aptieku ķēdes, taču ir arī vairāk nekā 100 neatkarīgo aptieku, tostarp Limbažu aptieka, ko vada Ilona Rūķe. Manuprāt, viņa ar savu kolektīvu ir viens no paraugiem, kādai jābūt labai aptiekai. Tāpat prieks, ka Ilona ļoti aktīvi darbojas Farmaceitu biedrībā, kas apvieno vairāk nekā 1000 profesionāļu.
Agris: – Es tagad esmu malā stāvošs vērotājs. Farmācija vairs nav tāda, par ko savulaik stāstīja vectēvs, uzsverot, ka katram cilvēkam vajag savu uzticamu padomdevēju – aptiekāru. Arī mēs studējot apguvām citus principus, mācījāmies gatavot zāles, ko tagad reti kurā aptiekā vairs dara.
Mums šobrīd būtu neierasti, taču Aigars vēl nesen strādāja Tūjas aptiekā.
Aigars: – Tā bija Ķeguma aptiekas filiāle, kas faktiski strādāja ar mīnusiem, bet vietējiem bija nepieciešama. Man tie 7–8 gadi, cik ilgi pastāvēja Tūjas filiāle, patika, tā bija iespēja ar katru apmeklētāju aprunāties, uzklausīt.
– Var teikt, ka abi savulaik esat iesaistījušies politikā?
Aigars: – Atmodas laikā jau visi iesaistījāmies Tautas frontē. Vēlāk mūsu pārliecībai vistuvākie bija Tēvzemei un brīvībai/LNNK uzskati. Vairākkārt no viņu saraksta kandidēju Saeimas vēlēšanās, biju ievēlēts Rīgas domē.
Agris: – Man arī ir pozitīvas atmiņas par to laiku. Tagad negaidīti sanāca gadu pastrādāt kā deputātam iepriekšējā Limbažu novada domē no Jaunās konservatīvās partijas. Bija interesanti. Patika, ka domes priekšsēdētāja Zemmera kunga vadībā ritēja konstruktīvs darbs, neskaldot matus, kurš pārstāv kuru partiju, bet domājot, ko izdarīt labu pilsētai un novadam. Ļoti ceru, ka tāpat būs arī turpmāk. Es tā gada laikā gan droši vien visiem apniku ar nebeidzamajiem jautājumiem par Limbažu stadionu un tā rekonstrukciju. Skaidrs, ka Limbaži ar savām ražotnēm nevar izkonkurēt Valmieru, tāpat kultūrā nepārspēsim Cēsis, taču varam būt Ziemeļvidzemes sporta centrs. Mums tam ir visi priekšnoteikumi – lieliska airēšanas bāze, peldbaseins, atjaunota halle, būs sakārtots stadions, tikai tas nedrīkst būt caurstaigājama vieta. Turklāt viss atrodas vienkopus, ļoti tuvu. Lai šeit notiktu treniņnometnes, pietrūkst vien viesnīcas. Būtu lieliski, ja vietējie politiķi šādu virzību atbalstītu.
Laila PAEGLE
