Dāvis Zunde – mūsu spēlētājs Pasaules čempionāta 17. komandā
Pasaules čempionātā hokejā piedalījās arī mūsu novadnieks – liepupietis Dāvis ZUNDE. Viņš spēlēja septiņpadsmitajā komandā, kuras sastāvā bija 16 galvenie un 16 līnijtiesneši. Dāvis tajā bija viens no diviem Latvijas pārstāvjiem (kopā ar kolēģi, galveno tiesnesi Ansi Ansonu). Šis viņam kā līnijtiesnesim bija trešais pasaules čempionāts. Tajā izdevās spert vēl vienu pakāpienu augstāk pa karjeras kāpnēm – tiesāt ne tikai septiņu grupu turnīra spēli, bet arī ceturtdaļfināla maču, kurā Vācija mērojās spēkiem ar Šveici. Dāvis pēc čempionāta jutās patīkami noguris, bet neizpalika gandarījums par paveikto un piedzīvoto. Čempionātā valdīja pozitīvas emocijas un īstena svētku sajūta. Radās iespaids, ka rīkotāji bijuši uzdevumu augstumos gan Tamperē, gan Rīgā, un ne tikai mūsu izlases panākumi, bet arī tas veido patīkamu pēcgaršu.
Dāvja ceļš uz čempionātu sākās ar Starptautiskās hokeja federācijas janvārī publiskoto paplašināto sarakstu, kurā bija uzskaitīti tie tiesneši, kurus varētu aicināt strādāt čempionātā. Katra sniegums un spējas ļoti rūpīgi izvērtētas. Atlasi izturējušie aptuveni mēnesi pirms lielā notikuma saņēma uzaicinājumus.
Latvijas līnijtiesnesis lielāko čempionāta daļu pavadīja Tamperē. Turp viņš devās trīs dienas pirms turnīra sākuma, lai piedalītos apmācībā. Šogad semināros īpaša uzmanība pievērsta psiholoģiskajai sagatavotībai. Tāpat kā sportistiem, arī tiesnešiem izaicinājums ir spēles laikā savus uzdevumus veikt tikpat labi kā treniņos. Ja arēnā ir desmit un vairāk tūkstošu fanu, kuri uzskata, ka situāciju izprot labāk nekā tiesnesis, spiediens ir tik milzīgs, ka to var arī neizturēt. – Spriedzes situācijās gadās kļūdas. Būtisks jautājums ir – kā turpināt darbu, ja tev šķiet, ka neizdarīji to, ko tobrīd vajadzēja, – skaidro Dāvis. Tiesnesis nedrīkst sākt prātot, kas notika, viņam jāskatās tikai uz priekšu, uz nākamo epizodi, jābūt te un tagad. – Neviens nav robots, kļūdas gadās visiem, arī man tās ir bijušas un būs. Bet svarīgi, kā tu ar tām sadzīvo, cik bieži kļūmes gadās, – skaidro sarunbiedrs.
Katru uz čempionātu aicināto tiesnesi ļoti rūpīgi izvērtē. Būtiski nav tikai tas, vai viņš pamana lielās pamatlietas, acīmredzamus noteikumu pārkāpumus (piemēram, fiksē aizmugures stāvokli u.tml.). Augstākajā līmenī uzmanība tiek pievērsta komunikācijai ar spēlētājiem un treneriem, reakcijai dažādās situācijās, spējai izturēt spriedzi utt. Tiek vērtēta arī, teiksim, slidošana. Formastērpā ir iestrādāts čips, kas vāc statistiku par viņa darbu, fiksējot, cik daudz un kādā ātrumā treneris slido. Tāpēc ne tikai spēlēt, bet arī tiesāt hokeja čempionātu tiek vien labākie, turklāt iespēja tiesāt ceturtdaļfinālu ir īpašs pagodinājums, kas motivē turpināt augt un attīstīt profesionalitāti.
Dāvim čempionātam sagatavoties palīdzējis darbs Vācijas augstākajā līgā. Tur šajā sezonā viņš aizvadījis aptuveni 40 spēļu. To laikā varēja pierast arī pie darba dedzīgu fanu pārpildītās manēžās. – Ja 5000 fanu reizē dzied vienu dziesmu, atmosfēra ir vēl trakāka nekā trīsreiz lielākā spēles vietā, – stāsta sarunbiedrs. Dažādu Vācijas reģionu fani nedaudz atšķiras, bet arēnas vienmēr bija pārpildītas neatkarīgi no tā, kā komandai veicās. Turienieši ir lieli lokālpatrioti.
No pasaules čempionāta Dāvim noteikti paliks atmiņā pirmā spēle, ko viņš tiesāja Tamperē – Somija pret Vāciju. – Arēna bija pārpildīta, es minētu, ka spēlei bija kādi 13 000 skatītāju. Pēc tās hokejisti noņēma ķiveres, visi dziedāja himnu. Tas patīkamais saviļņojums paliks atmiņā ilgi, iespējams, pat līdz mūža galam. Tie ir mirkļi, kuru dēļ dzīvo fani un spēlētāji, – vērtē Dāvis. Prieks bijis redzēt arī pārpildītās tribīnes spēlē, kurā sacentās Čehija ar Kanādu Rīgā. Čehu fani dziedāja, lēkāja. Un Vācijas mačā ar Šveici spriedze bija ārkārtīgi augsta. – Treneri un spēlētāji saprata, ka komandai nav atpakaļceļa, katra kļūda var maksāt ar izstāšanos no turnīra, – raksturo sarunbiedrs. Tiesnesim izaicinoša var būt katra spēle neatkarīgi no tā, sacenšas čempionāta līderi vai par pastarītēm uzskatīto valstu izlases. Tieši tās, kas rangu tabulās nav tik augstu, var sagādāt visdažādākos pārsteigumus.
Bet kas bija mūsu izlases panākumu atslēga šajā čempionātā? Dāvis atbild: – Viņi paši to ļoti labi definēja visās intervijās un tas bija labi redzams arī laukumā. Vīri visi bija vienoti, gatavi celties un krist viens par otru, savu “es” noliekot malā. Dažās spēlēs varēja redzēt, ka pretinieku meistarības līmenis, iespējams, ir augstāks, bet tas, ar kādu cīņas sparu un sirdi viņi spēlēja, un atdeve, manuprāt, arī bija galvenais un izšķirošais.
Arī Dāvis ar ģimeni bija starp tiem, kuri mūsu hokejistus sagaidīja Rīgas centrā. – Turp devos tādēļ, ka gribēju, lai dēli redz un piedzīvo pie Brīvības pieminekļa valdošo saviļņojošo kopības sajūtu. Varbūt viņiem būs šādas atmiņas par 2023. gadu hokeja vēsturē, – stāsta liepupietis. Kristoferam vasarā būs pieci gadi, Ralfam trīs. Vai vecākajam būtu īstais laiks sākt trenēties hokejā? Dāvis atzīst, ka mājās ir sprieduši, vai būtu jādod arī dēlam tāda iespēja, ja jau tētim tāda bijusi. Bet viegls šis lēmums nav, zinot, ko tas prasīs. – Tikai tagad, kad pašam ir bērni, saprotu, cik daudz mani vecāki Arta un Andris ieguldīja tajā, lai es varētu trenēties hokejā, – saka sarunbiedrs. Tā viņa skatījumā bija apbrīnas vērta pašaizliedzība un ziedošanās. Bet, viņaprāt, pieci gadi ir optimāls vecums hokeja treniņu uzsākšanai. – Galvenais sākumā nepārforsēt. Lai bērni iet uz treniņiem, gūst prieku un izbauda komandas sajūtu, – viņš spriež un atklāj arī kādu amizantu niansi. – Kad ar Kristoferu mājās ņemam nūjas, lai tāpat pa jokam padauzītu bumbiņu, viņš prasa man svilpi. Gribot kļūt par tiesnesi, nevis spēlētāju, – smej sarunbiedrs.
Linda TAURIŅA
Foto no Dāvja ZUNDES personīgā arhīva
