Ar ozolu saknēm
Ar Vinetu GONČARI tiekamies Ozolmuižā, vienā no dzīvokļiem Šalku mājās, kur atrodas Brīvzemnieku pagasta kopienas centra telpas. Vineta ir centra klientu apkalpošanas speciāliste šajā ciematā. Amata nosaukums gana piņķerīgs, bet sarunbiedri var raksturot arī īsāk – Ozolmuižas patriote. Ciemats, ko kādreiz visā Latvijā pazīstamu padarīja Ozolu lauksaimniecības skola, ir Vinetas dzimtā vieta, kur viņa atgriezusies. Kaut gan nekur tālu nekad nav projām devusies un vienmēr jutusies saistīta ar to.
Bērnības laimes zeme
Runājot par bērnības gadiem ciematā, sarunbiedre aizraujas: – Mums šeit bija pašiem sava republika. Šovasar, kad sapulcējāmies, lai nosvinētu 60. jubileju mājām «Pludmales», atcerējāmies laikus, kad Ozolmuižā dzīvība kūsāt kūsāja. Ar bērna un pusaudža acīm daudz kas licies pašsaprotams. Šķitis, ka tā noteikti ir visur. Tikai vēlāk apjausts, ka tas komandas gars, kāds valdīja lauksaimniecības skolā (vēlāk tā bija arodvidusskola), kuras direktors ilgus gadus bija Vinetas tētis Edvīns Aspers, nav raksturīgs visām darbavietām. Tāpat ciemata sadzīves apstākļi, kādus spēja nodrošināt skola, citviet bija īsta ekstra. Jaunie speciālisti labprāt nāca strādāt uz Ozoliem, jo viņiem tur nodrošināja labiekārtotus dzīvokļus. – Tikai ar gadiem saprotu, ko tētim padomju laika blatu sistēmā maksāja rūpēties par skolu un ciematu, gādāt, lai te būtu labi. Atceros vārdus, ko par tēti pirms dažiem gadiem sacīja Edvīns Kide, cilvēks, kurš balsoja par Latvijas neatkarību. Arodskolu sistēmā bijis teiciens – ja kāds direktors vadībai Rīgā žēlojies, ka kaut ko nevar izdarīt, viņam ieteikts aizbraukt pamācīties strādāt uz Jāņmuižu vai uz Ozoliem pie Aspera, kurš var visu. Šī vieta tiešām bija viņa mūža darbs.
Ar tādu pašu labestību, kā stāstot par bērnību, Vineta atceras skolas gadus. Vispirms Dikļu pamatskolā, tad Valmieras Viestura vidusskolā. – Es jau agri zināju, ka būšu matemātikas skolotāja, jo man ļoti paveicās ar pedagoģēm, vai veikalniece, jo mazotnē patika tēlot pārdevēju. Protams, bērnības rotaļas tur arī palika, bet Vineta, pabeigusi viesturos matemātikas novirziena klasi, 1982. gadā iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Praksē bija savā mīļajā vidusskolā un ļoti, ļoti tur gribēja strādāt arī pēc augstskolas absolvēšanas. Sapnis piepildījās. – Tie pieci gadi, kurus tur pavadīju, ir neaizmirstami. Ar prieku ik rītu gāju uz skolu un pārnācu tikai vēlu vakarā, jo mācības notika divās maiņās. Manuprāt, tur valdīja līdzīga atmosfēra kā Ozolos un vidusskolas direktors Ivars Briedis bija izveidojis lielisku komandu. Tagad Vineta smej, ka toreiz bijusi pārliecināta – no šīs skolas viņu tikai dzīves beigās iznesīs… Taču kāds tur augšā visu pagrieza citādāk.
Liktenīgā Zeļļu balle
1989. gadā Vinetai piedāvāja braukt uz Maskavu, lai gada laikā iegūtu izglītības psihologa kvalifikāciju. Laiks pārdomām bija viena mācību stunda. Skolēni rakstīja kontroldarbu, bet jaunā skolotāja domāja. – Ko es, brīva un neprecēta, varēju zaudēt? Neko. Tikai iegūt. Piekritusi. Rīgā izturējusi konkursu, turklāt Maskava tika aizstāta ar Pēterburgu (toreiz Ļeņingradu). Par to studente bija patiesā sajūsmā. Tētis, kuram pēc darba gadiem Alžīrā bija paziņas daudzviet padomijā, atrada meitai iespēju īrēt istabu pie ebreju kundzītes Ņevas prospektā netālu no universitātes. Atceroties šo gadu, Vineta atzīst, ka pat svarīgāka par lekcijām bija iespēja apmeklēt teātra izrādes, muzejus, baudīt Pēterburgas šarmu. – Atgriezos spārnota. Ar smiekliem sarunbiedre atzīst, ka iepriekš viņai bijis uzskats – skolotājai jābūt dikti pareizai un balles neklājas apmeklēt. Pēterburga iedevusi brīvības sajūtu.
1990. gada vasarā arodvidusskola svinēja 40. jubileju un balli spēlēja grupa Zeļļi, kas Ozolos arī tapusi. Sarīkojumā Vineta satika skolasbiedreni Dainu – viņa uz balli bija ieradusies ar krusttēvu Edmundu, kurš savulaik mācījies Virķēnos. – Saspicēju ausis, jo mani vecāki tur iepazinās. Likās, būs interesanti ar to krusttēvu aprunāties. Sanākusi gan saistoša saruna, gan nodejota visa balle. – Edmunds fantastiski dejoja. Pēc tam viņš no Rīgas centās atbraukt katru nedēļas nogali, lai apciemotu mammu, kura netālu Dikļu pagastā dzīvoja, un kopā ar mani dotos uz balli. Joprojām, ja man ir deguns dūņās, uzlieku «Zeļļu» disku. Toreiz samīlējos Edmundā tā, ka biju gatava visu dzīvē mainīt, lai tikai mēs būtu kopā. Edmunds grasījās no galvaspilsētas pārcelties pie mammas uz dzimtas mājām Saulgožiem, bet Vineta vidusskolā uzrakstīja atlūgumu, kaut bija mācību gada vidus. – Neatceros, vai iepriekš biju tā raudājusi kā toreiz, kad Briedis mani bāra. Biju izmisusi, vai tiešām esmu skolas nodevēja? Zvanīju savai mīļajai skolotājai prasīt padomu. Viņa sacīja – dari tā, kā sirds liek. Arī Brieža dusmas pamazām norimušas un atvadoties nodevējai pat pasniegta pateicība. Tagad Vineta joko, ka Dieviņš nodarījumu tomēr liek atstrādāt. Viņa apņēmusies datorā pārrakstīt sava bijušā direktora, kurš bija arī Augstākās Padomes deputāts vēsturiskajā 1990. gada 4. maijā, dzīvesstāstu. – Mēs viņu pierunājām uzrakstīt atmiņas. Tagad, tās lasot un pārrakstot, daudz ko citādāk saprotu arī sava tēta dzīvē. Un domāju, ka mans pienākums būtu uzrakstīt par viņu, par lauksaimniecības skolu, tās darbiniekiem, satikt tos, kuri vēl ir mūsu vidū, – apņēmīga ir Vineta.
Psiholoģe un Saulgožu saimniece
Taču toreiz, aizgājusi no Valmieras, Vineta sāka strādāt par psiholoģi Ozolu arodvidusskolā un gatavojās kāzām. – Gan jau ciematiņā runāja – redz, direktora meita, bet precēsies ar 17 gadus vecāku šķirteni, kuram ir divi bērni. Taču es tās runas nedzirdēju un biju laimīga. 1991. gada 11. aprīlī Igates pilī nosvinēja kāzas, kurās, protams, spēlēja Zeļļi, bet kūjniekos ieradās vesela komanda no Ozoliem. Tagad kuriozi liekas tas, ka svinību laikā gan ciemiņi, gan jaunais pāris nosēdās pie televizora, lai tikai nepalaistu garām kārtējo sēriju vai nu par vienkāršo Mariju, vai raudošajiem bagātniekiem.
Jaunā ģimene sāka dzīvot Saulgožos, ko vīrs paša rokām pārvērta līdz nepazīšanai, bet Vineta pamazām visu iekopa. 1993. gada rudenī piedzima Inga, bet 1996. gada 1. janvārī Daiga. – Piecus gadus biju pilnas slodzes mamma un māju saimniece. Tagad apzinos, ka tas bija brīnišķīgs laiks, bet toreiz, kad Daigiņai apritēja divi gadi, pateicu – piedod, meitiņ, tev būs jāiet uz bērnudārzu, jo es gribu atsākt strādāt. Turklāt ne tikai strādāt, bet arī studēt. Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu psiholoģijā. Stāstot par savu darba pieredzi, Vineta joko, ka vienkāršāk būs iedot CV, kur viss uzskaitīts. Psihologa slodze skolās bija maza, tāpēc nācās vienlaikus strādāt vairākās. Braukājusi uz Dikļiem, Kauguriem… Īpašs bija laiks, kad uz Ozoliem no Ainažiem pārcēla bērnunamu (oficiālais nosaukums atkal sarežģīts – bērnu ilgstošās sociālās aprūpes centrs Zīles). Vineta tur bija arī direktora vietniece. – Jaunums bija tas, ka izveidojām sociālās korekcijas programmas un sākām tās izmantot audzēkņu rehabilitācijā. Pailgu laiku sarunbiedre bija psiholoģe Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā Dardedze, kur nācās strādāt ar vardarbībā cietušiem bērniem un viņu vecākiem. – Emocionāli tas bija ļoti smagi, jo nepratu īsti distancēties no citu sāpēm un pārdzīvojumiem. Taču to līdzsvaroja ģimene un Saulgoži. Pašas meitas pamatskolā mācījās Ozolmuižā. – Tā sanāca, ka mans tētis parūpējās, lai mazmeitām pirmā skola būtu šeit. Ideja par pamatskolu, ko atvēra 1993. gadā, radās viņam kopā ar toreizējo pagasta priekšnieku Mārtiņu Andersonu. – Tolaik ciematā bija daudz nākamo skolēnu – lielākoties arodskolas pedagogu un darbinieku bērni. Bija gads, kad ciematā piedzima 20 mazuļu, – atgādina Vineta. Pēc pamatskolas beigšanas abas meitas arī devās uz Valmieras Viestura vidusskolu. Inga uz matemātikas novirziena, bet Daiga – teātra klasi. – Biju laimīga, ka atkal varēju justies piederīga viesturiešu saimei, šoreiz kā mamma, – teic Vineta.
Taču rimti laimīgā dzīve sabruka 2013. gada pašā nogalē. – Visas domas jau bija par jaunā gada sagaidīšanu un Daigas gaidāmo 18. jubileju. Pārbraucu no darba Valmierā, jau sapirkusi produktus svinēšanai. Iegāju mājās, Edmunds sēdēja pie televizora, likās, aizsnaudies. Piegāju, lai iedotu buču un pajokotu par gulēšanu, bet viņš bija aizmidzis mūžīgā mierā. Tas bija tāds šoks, ka vispār nesapratu, kas notiek, ko man darīt. Tomēr atguvusies, sazvanījusi feldšeri. Kad viss šādās reizēs darāmais nokārtots, izlēmusi, ka jābrauc pie meitām uz Valmieru pateikt, kas noticis. Jaunkundzes, mammu tik vēlu ieraugot, nosmējušas, ka kontrole ieradusies. – Saņēmos un pateicu, ka tēta vairs nav. Viņas sākumā domāja, ka vectētiņš aizgājis. Daiga raudāja un kliedza, ka netic un neticēs, kamēr nebūs tēti redzējusi. Tik vien spēju kā būt abām blakus. Bet iecerētās ballītes vietā bija jārīko bēres…
Ierastā dzīve mainījās. Šobrīd Saulgoži ir pārdoti. – Lūdzu Dieviņam, lai pircēji ir tādi, kas turpina uzturēt šo māju, ko esmu lolojusi divdesmit gadu. Šovasar ar meitām saņēmāmies tur aizbraukt. Cepuri nost to cilvēku priekšā, kas tur saimnieko! Bet es sajutu, ka beidzot tā emocionālā nabassaite ir pārgriezta. Līdz 2018. gadam Vineta vēl turpināja strādāt kā psiholoģe Kocēnu novada Sociālajā dienestā, līdz saprata – viss, vairāk šo darbu veikt nejaudā. Pāris gadu pamēģināja roku privātajā biznesā, saistītā ar veselīgu dzīvesveidu, pārvarēja savas veselības problēmas un 2021. gada februārī atgriezās Ozolmuižā, tēva celtajās mājās Pakalnos. – Tētim visu mūžu bija sapnis par savu māju, bet īstenot to izdevās tikai vecumdienās. Kad tētis, jau smagi slims, testamentā man novēlēja «Pakalnus», likās, – mīļo tēt, kam man divas mājas, bet acīmredzot viss notiek tā, kā paredzēts. Nu esam atkal kopā ar mammu, varu parūpēties un viņai atlīdzināt par to gādību, ko esmu saņēmusi es un mana ģimene. Inga, kura Rīgas Tehniskajā universitātē studēja loģistiku, un diplomētā pirmsskolas pedagoģe Daiga gan šobrīd strādā zemnieku saimniecībā… Jaunzēlandē. Pieteicās īpašai programmai un uz gadu aizbrauca. Kas būs tālāk? Laiks rādīs. – Reizi nedēļā videozvanā sazināmies, un mana mamma sarunas ar mazmeitām gaida kā dārgu dāvanu.
Varbūt trešā atmoda?
1. novembrī apritēja gads, kopš Vineta ir pašreizējā darbā. Rīko vietējiem tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, pulcē uz radošām nodarbībām, kopā ar interesentiem nūjo, organizē vietējiem bērniem pasākumus, domā par šejienes vēstures izzināšanu un apkopošanu, sapņo, ka taps grāmata par arodskolu un tās cilvēkiem. – Grūti pat iztēloties, cik viņiem bija un ir sāpīgi, ka šeit vairs nav ne arodskolas, ne pamatskolas. Realitāte mainījusies. Taču nākamvasar pamatskolai 30. jubileja, savukārt 2025. gadā – 75 gadi arodskolai. – Varbūt tā ir mana misija savākt atmiņas par šo laiku, – apcerīgi spriež Vineta. Un viņai ir prieks, ka vietējie, no kuriem strādājošajiem gan darbs lielākoties ir Dikļos vai Valmierā, tomēr izjūt piederību šim ciematam. Par to, ka šejieniešiem nav vienalga, kas apkārt notiek, liecina kaut vai fakts, ka pirms pāris gadiem tika savākts 80 parakstu (tā ir apmēram trešdaļa no ciemata iedzīvotājiem) zem vēstules novada domei, jautājot par pils ēkas likteni, kas pēc tam, kad 2020. gadā slēdza pamatskolu, stāvēja tukša.
– Labi, ka pašvaldība uztur telpas, kur cilvēkiem sanākt, algo darbiniekus. Ir doma, ka kopienu centrs turpmāk būs arodskolas ēkā, kur ir arī sporta zāle, – stāsta Vineta. Viņa ļoti, ļoti cer, ka īstenosies visas ieceres, ko par Ozolmuižas pils nākotni lolo biedrība Vienoti mūzikā, veidojot ēkā pasaules latviešu mūzikas krātuvi un centru. – Varbūt tā šai vēsturiskajai vietai būs trešā atmoda. Pirmā bija grāfa laikā, kad pils tapa, otrā, kad Ozolos nodibināja lauksaimniecības skolu. Ļoti lūdzu, lai mums tiktu dota arī trešā. Es tiešām ceru, ka šī vieta atdzims. Citādāka nekā bija iepriekš, jo jābūt reālistiem, pasaule mainās, tomēr laukos atkal būs dzīvība, jaunie veidos ģimenes, dzims bērni…
Laila PAEGLE
