Ar mīlestību mūzikā no sešu gadu vecuma
Nākamgad apritēs 40 gadu, kopš Ineta JAVIČA Limbažu mūzikas skolā pasniedz klavierspēli. Šogad 14. maijā pedagoģe atzīmēja apaļu jubileju, kas tika nosvinēta īpašā koncertā novada pašvaldības administratīvās ēkas zālē. Dalībnieku vidū bija uzrunātie absolventi, esošie audzēkņi un kolēģi. – Dažs nebija spēlējis gadiem, bet ar entuziasmu atsaucās un lūdza, lai atsūtu notis. Koncerts izdevās lielisks, un par to esmu ļoti priecīga, – iespaidos dalās I. Javiča. Viena no viņas pirmajām audzēknēm Baiba Liepiņa dzīvo Meksikā. Tomēr tas neliedza skolotājai atsūtīt videosveicienu, kur audzēkne spēlē pedagoģes mācīto Friderika Šopēna Noktirni.
Svētki pēc svētkiem
Ar gaviļnieci uz svinīgas, bet satraucošas nots tiekamies viņas darba kabinetā. Ir sarunbiedres vārdadiena, kurā notiek arī jauno audzēkņu uzņemšana Limbažu Mūzikas un mākslas skolā. Kopā ar kolēģiem apēsta kūka un iedzerta kafija, kā jau skolotājiem tas ierasts. Izrādās, ka vārdadienu viņa īpaši neatzīmē. Bet pie sava vārda tikusi, pateicoties mammai. – Viņa bija izdomājusi citu vārdu, bet tad autoostā dzirdēja, kā mazu meitenīti sauc: “Ineta, nāc šurp”, un tas viņai iekritis prātā.
Tieši vecākiem ir īpaša loma meitenes personības izveidē. Viņi atvasē centās ieaudzināt patstāvību un neatlaidību, lai pa spēkam būtu ikviena iecere. – Vecāki mani vienmēr atbalstīja un novērtēja manu vēlmi izglītoties. Un kā jau katrs vēlas saviem bērniem, – lai man būtu labāka dzīve nekā viņiem. Iedvesmojoties no vecākiem, tika audzinātas arī pašas atvases, uzsvaru liekot uz to, lai nekas nepaliktu nepadarīts līdz galam. Savukārt Inetas muzikālā ceļa izvēlē vislielākā loma pieder vecmāmiņai. – Viņai bija ļoti skaista balss… – vērtē limbažniece. Agrā bērnībā abas mēdza vienoties mūzikā – meitene pēc dzirdes uz mazām klavierītēm spēlēja vecmāmiņas dziedātās dziesmas.
Inetai ir patiess prieks un gandarījums, ka meitas ieguvušas labu izglītību un turpina gūt panākumus pašu izvēlētajā profesionālajā ceļā, pat ja tas nav saistīts ar mūziku. Meita Kerija strādā par klientu analītiķi finanšu institūciju apkalpošanas nodaļā, bet Monta ir mārketinga projektu vadītāja. Viņas mūzikas skolā apguvušas klavieru un vijoles spēli, tomēr izraudzījušās ar mūziku nesaistītu darbu. Agrāk trijotne aktīvi kopā muzicējusi, bet nu tas izdodas arvien retāk. – Lai nodarbotos ar mūziku, spēlētu prasmīgi, tas jādara visu laiku. Vijole ir vijole. Ja to paņem rokās pēc gadiem, vairs nav tas, – zina pedagoģe. Kopīgi ar meitām izdodas uzspēlēt Ziemassvētkos, ko vienmēr pavada ģimenes lokā. Līgo svin kopā ar draugiem, braucot uz laukiem. – Jauki būt visiem kopā tādā bariņā, – teic Ineta. Visgaidītākie notikumi gada griezumā ir mazbērnu jubilejas, tās atzīmē vienmēr.
Ar klasesbiedru Eino, kurš vēlāk kļuva par dzīvesdraugu, abi mācījās kopā astoņus gadus. Kad pusaudze sāka mācību gaitas Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, abu ceļi pašķīrās. – Mūzikas vidusskolā bija jāiestājas jau pēc 8. klases, bet viņš turpināja mācības Limbažos. Mēs ilgi netikāmies, – viņa atminas. Tomēr liktenis abus saveda kopā. – Pēcāk ieskatījāmies viens otrā un ļoti jauni arī apprecējāmies. Pērn pāris nosvinēja rubīna kāzas jeb 40 gadu kopābūšanu vīra un sievas statusā.
Negribētu dzīvot ārpus Limbažiem
Inetas atvases ar bērniem mitinās galvaspilsētā, taču ir gaidīti ciemiņi vecāku ģimenes ligzdā Limbažos. – Viņiem te ļoti patīk, kas ir labi, jo man Rīga pie sirds neiet, – stāsta sarunbiedre, kura Limbažos augstu vērtē mieru. – Kad aizbraucu uz Rīgu, mani pārņem tāds stress! Esmu piekususi, neko nedarot. Man žēl, ka tik ilgs laiks jāpavada tikai ceļā, – viņa atzīstas. Turklāt Limbažu pilsētas piedāvājums bērnu attīstībai ir plašs. – Viņi no mazotnes var iet uz mūzikas, mākslas un sporta skolu, Bērnu un jauniešu centru, kultūras namu. Rīgā tā nav. Tur vecākiem atvases ir jāizvadā. Strādājot tas nemaz nav iespējams.
Būt nostāk no iemīļotās pilsētas sanācis vien studiju laikos. Pēc Limbažu mūzikas skolas absolvēšanas mācības Ineta turpināja Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā. – Tur bija lieliski. Ja nedzīvotu Limbažos, tā noteikti būtu nākamā pilsēta, kur gribētu uzturēties. Cēsis ir tik maziņas un mīļas. Tas pats klusums. Varbūt tur ir kaut kas vairāk nekā Limbažos, piemēram, koncertzāle, kuras mums nav, tomēr ceļi atveda uz mājām. Mācoties mūzikas vidusskolā, apgūta arī metodika. – Uzreiz pēc mācību iestādes absolvēšanas sāku strādāt, jo negribēju būt izpildmāksliniece. Tajā laikā Konservatorijā vēl nebija klavieru pedagoģijas nodaļas. Gaidīju, kad atvērsies. Kad tas notika, man bija tāda pieredze, ka to vairs nevajadzēja.
Pēcāk mācību ceļš turpinājās Liepājā, kur divus gadus, studējot neklātienē, apgūta pedagoģija. – Vairāki skolotāji turp devāmies kopā. Likums paredzēja, ka visiem jābūt augstākajai pedagoģiskajai izglītībai. Sarunbiedrei arī Liepājā ļoti paticis. – Laikam visur, kur es mācos, man patīk, – viņa smej.
Klavierspēles pasniegšanas pirmsākumā aptuveni pirms 40 gadiem Ineta vadīja sieviešu un bērnu vokālos ansambļus, spēlēja pavadījumu deju kolektīvam, kā arī bija viena no kapelas dibinātājām Ozolaines klubā. – Tur bija ļoti attīstīta kultūra. Vēlāk pārnācām uz Limbažu kultūras namu un darbojāmies tur kā kapela. Ilgi spēlējam dažādos pasākumos Krimuldā, Cēsīs, Valmierā, Vaidavā – visur, dančos, ballēs, Jaungadā. Tas bija Atmodas laikā, kad uzplauka latviskais gars un kapelu darbība bija ļoti populāra.
Uz skolu ar prieku
Atceroties bērnības laiku, Inetai visvairāk paticis tieši skolā. – Reizēm bērni par skolu izsakās negatīvi. Man bija skola, mūzikas skola un deju kolektīvs «Varavīksne». Liela slodze, bet viss patika, – atklāj sarunbiedre, kurai skolā labi padevās arī matemātika, fizika un vēsture, vienubrīd pat domājusi kļūt pat par juristi… Gaitas mūzikas skolā Ineta uzsāka sešu gadu vecumā. Nevienā brīdī nav bijis šaubu, ka varētu būt citādāk. Jau kopš bērnības viņa zināja, ka kļūs par pedagoģi, turklāt tieši mūzikas skolā. – Skolotāja Olga Ābele ievirzīja mani. Viņai izdevās ar mani sastrādāties tā, ka man patika. Kad biju maza, domāju, ka šajā profesijā nebūs agri jāceļas, jo mūzikas skolā nodarbības vienmēr ir pēcpusdienā... Tas bija bērna prāts, – smej Ineta. Stājoties mūzikas skolā, meitene nolēma apgūt tieši klavierspēli, tomēr tālaika direktors Edgars Elksnītis rosinājis spēlēt vijoli. – Man laikam piemita tai atbilstoša dzirde, bet es to negribēju. Izvēli nav nācies nožēlot ne mirkli. – Daudz esmu mācījusies no savas klavieru skolotājas Cēsīs Benitas Zvīgules. Mums vēl arvien ir tuvas un sirsnīgas attiecības. Viņa piedalījās arī manā jubilejas koncertā – spēlēja gan solo, gan kopā ar mani.
Tuvās attiecībās ar audzēkņiem
Absolventiem pēc skolas beigšanas tiek pāršķirta jauna dzīves lappuse, un iepriekš piedzīvotais nereti tiek piemirsts. Tomēr Inetai izveidojusies spēcīga saikne pat ar tiem, kuri skolas solā pēdējo reizi sēdēja pirms pāris gadu desmitiem. – Viena no manām pirmajām audzēknēm, kura tagad dzīvo Anglijā, pērnvasar pie manis bija ciemos. Lepni stāstīja, ka nopirkusi baltas klavieres un atsāks spēlēt. Paņēma dotās notis un uzspēlējām kopā uz manām klavierēm. Patīkami, ka ir tik jaukas attiecības arī pēc daudziem gadiem! – ar gandarījumu atzīst sarunbiedre, kura priecājas par bijušo audzēkņu sasniegumiem jebkurā profesijā. – Sevišķi gribu izcelt Reini Tomiņu, kuram biju gan klavierskolotāja, gan koncertmeistare dažādos konkursos un koncertos. Priecājos, ka viņš izvēlējies mūziķa profesiju.
Pedagoģe ir pateicīga ikvienam vecākam, kurš atvases sūta mūzikas skolā. – Jau izsenis nodarboties ar mūziku bijis inteliģenti. Tagad, mobilo ierīču laikmetā, tas ir sevišķi noderīgi. Bērni, kuri mācās mūzikas skolā, veido pamatu citiem kolektīviem, ansambļiem, ko reizēm nemaz tā nenovērtē. Viens no atskaites punktiem, kas vislabāk ataino audzēkņu ieguldījumu, ir koncerti, kuru skatītājos varētu būt arī plašāks loks apmeklētāju. – Sanāk bērnu ģimenes locekļi, skolotāji, bet pie tā arī mēs paliekam. Ko varam sagaidīt no iedzīvotājiem attiecībā uz koncertu apmeklējumu, ja pat ar privātiem ielūgumiem uz tiem neierodas pašvaldības pārstāvji? Bērniem tas ir grūts darbs, kas prasa novērtējumu, – sašutusi pauž Ineta. Viņa uzskata, ka, mūsdienās būtiski mainījusies cilvēku saskarsme. – Agrāk komunikācijai bija lielāka loma. Cilvēki sanāca kopā, lai atzīmētu jubilejas, kāzas, kristības, bet tagad… Katrs ir tik aizņemts ar sevi, kļūst pašpietiekams. Ja savstarpēji sazinās, tad sociālajos tīklos vai ar īsziņu starpniecību. Protams, interneta ienākšanai dzīvē ir arī svarīga loma, jo ir jaunas iespējas, bez kurām reizēm nevar iedomāties ikdienas gaitas, – viņa salīdzina, tomēr uzskata, ka attālinātai komunikācijai ir krietni mazāka vērtība nekā dzīvajām sarunām. Bet pirms digitālā laikmeta pasaule bija neizmērojami liela!
Viņa priecājas, ka klavierspēles pedagoģes darbs kvalitatīvi ir izdarāms tikai tiešā saskarsmē ar audzēkni, veltot viņam nedalītu uzmanību. Tas vērtējams augstu, atceroties pandēmijas laiku, kad darba pienākumi bija jāveic tikai attālināti. Un Ineta neatlaidīgi cer, ka aizvien būs bērni, kuri vēlēsies mācīties mūziku, tāpēc viņas un pārējo pedagogu misija – zinātkāros tajā ievadīt – nebeigsies.
Darbā sarunbiedri visvairāk iepriecina tieši smagais ieguldījums, kas neapšaubāmi atmaksājas. – Kad redzu, ka bērnam izdodas, kas var būt labāks par to! Un viņi tā izaug! Ilgus gadus ar pirmklasniekiem braucam uz jauno pianistu konkursu «Debija» Rīgā. Šogad devītklasniece man saka: “Skolotāj, atcerieties, es arī tur biju!” Viss iet tādā kā aplī, mainās tikai audzēkņi, – viņa secina. Lielākā daļa skolojamo vēlas mācīties, tomēr pa reizei kāds nodarbības apmeklē vairāk vecāku, nevis personīgās intereses vadīts.
Klavierspēli sagatavošanās klasē pie I. Javičas šogad apguva trīs audzēkņi, kuri mācības skolā turpinās. – Mēs pieņemam arī tos, kuriem vēl nav tas vecums, lai ietu skolā, bet sagatavošanas klasē. Pērnajā gadā Inetas audzēkņu pulkam pievienojās meitenīte, kuras vecums ir vien četrarpus gadu.
Rūpīgi plānots brīvais laiks
– Dzīve ir kļuvusi mierīgāka. Nav lielas steigas – skriešanas pa vairākiem darbiem vienlaikus. Varu vairāk laika veltīt sev un ģimenei – meitām un mazbērniem, kurus ciemos gaidu brīvlaikos un svētkos, – Ineta atklāj. Neraugoties uz darba ikdienu, viņa pagūst izbrīvēt laiku arī hobijiem. Viens no tiem ir adīšana. Tiesa gan, pandēmijas laikā ar to nodarboties izdevies biežāk. Jau gadu attālinātajās nodarbībās kopā ar četrām kolēģēm aktīvi tiek apgūta itāļu valoda, jo mūzikā tā ir plaši sastopama. Gribējies mesties kādā izaicinājumā, tālab arī bijusi šāda izvēle. – Vajag darīt ko jaunu. Katrs skaņdarbs ir jaunums, bet tas ir darbs, kas nav salīdzināms ar hobiju, – viņa vēsta. Sarunbiedres sapnis ir aizceļot uz Itāliju, kur varētu likt lietā iegūtās zināšanas. Ceļošanai laiku var atrast, tomēr ne tik daudz, cik vēlētos. – Brīvais laiks ir, bet tas efektīvi jāplāno. Vajadzību ir tik daudz, ka katru gadu ceļot nesanāk. Tomēr ir izdevies aizbraukt kopā ar meitu uz Kipru un Ēģipti. – Lai gan vairāk tur pieskatīju mazbērnus… – pasmej sarunbiedre. Ar vīru divatā būts Izraēlā, Sicīlijā un Horvātijā. Vasarā Ineta laiku pavada dārzā. Viņai patīk audzēt ziedus un košumkrūmus. – Tie, kuri pie manis atnāk, jūsmo, ka Limbažos nekur tik lielu rododendru neesot!
Fanija ROMEIKO
Foto no Inetas Javičas albuma
