Ar lepnumu par kopīgi paveikto
Ciemojoties pie mūspuses piensaimniekiem, ne reizi vien dzirdēti labi vārdi un pateicība par sadarbību, kas izveidojusies ar uzņēmumu Vidzemes veterinārais serviss. Saimniecībās, kas lepojas ar augstražīgiem ganāmpulkiem, atzīst, ka par panākumiem var teikt paldies saviem veterinārārstiem. Viņi ne tikai teicami prot gādāt par dzīvniekiem, bet arī saimniekus mudina neapstāties pie sasniegtā un motivē arvien jauniem mērķiem. Tāpat Vidzemes veterinārā servisa klīnikas Limbažos, Salacgrīvā un Valmierā labi zina visi, kuri tajās strādājošajiem ārstiem uztic rūpes par saviem mājas mīluļiem. Šis gads zīmīgs ar to, ka izdevies īstenot jau labu laiku lolotu ieceri – atvērt jaunu, plašu un mūsdienīgu klīniku Valmierā. Uzņēmuma līdzīpašnieks ir limbažnieks Andris ZĀLĪTIS. Viņš atzīst, ka savā veterinārārsta profesijā nogājis garu, diezgan sarežģītu, tomēr nenoliedzami interesantu ceļu, turklāt joprojām ir, uz ko tiekties.
– Kā jūtaties savā jaunajā uzņēmuma mājvietā Valmierā?
– Domāju, ka labi, visi ir ļoti apmierināti – gan mēs, kas te strādājam, gan mūsu klienti. Māju nopirkām pirms diviem gadiem, kad savu darbību te beidza naktsklubs. Pagāja laiks projektēšanā, pārbūvē, un šogad jūlijā klīnika vēra durvis. Taču priekšvēsture šim stāstam ir garāka. Māja, kurā atrodas Limbažu klīnika, ir mūsu īpašums, līdz ar to vienmēr, cik atļāvušas finanses, esam varējuši brīvi rīkoties ar telpām, paplašinoties un attīstot pakalpojumus. Valmierā tā nebija, lai gan jau kopš 2008. gada esam domājuši par plašām klīnikas telpām arī tur. Nopirkām zemi, projektējām, taču tolaik valstī bija ekonomiskā viļņošanās. Viss apstājās. Pirms dažiem gadiem mēģinājām vēlreiz, piesaistījām amerikāņu konsultantus, bijām izsapņojuši vērienīgu projektu. 2019. gadā vajadzēja sākties celtniecībai, tomēr apstājāmies pie izmaksām. Protams, ko gan nevar izdarīt, tomēr nevēlējāmies riskēt ar uzņēmuma un mūsu darbinieku labklājību. Un tad pārdošanā nonāca šī māja. Kad te ienācu, sapratu, ka ieceres tomēr varēsim īstenot, lai arī mazākos apmēros. Turklāt iekļāvāmies plānotajā budžetā. Līdz ar to arī Valmierā nu varam piedāvāt konkurētspējīgu pakalpojumu. Iekārtotas vairākas izmeklējumu un procedūru telpas, operāciju zāle, stacionārs. Pieejams rentgens, ultrasonogrāfija. Līdz ar jauno klīniku esam izauguši līdz apmēram 35 cilvēku komandai. Līdz šim Valmierā strādāja viens mazo dzīvnieku ārsts bez asistenta, bet nu ir trīs ārsti un trīs asistenti. Esmu ļoti pateicīgs mūsu darbiniekiem, un labs rādītājs ir tas, ka kolektīvs turas stabils, darbinieku mainība ir maza.
– Šī ir profesija, ko Jūs ieteiktu izvēlēties jaunam cilvēkam?
– Jā, noteikti! Turklāt veterinārārstam paveras ļoti plašs darba lauks, jo ir iespējas strādāt privātpraksēs, izglītībā, pētniecībā, valsts dienestā, sabiedrības veselībā, rūpniecībā, pat militārajā dienestā. Tomēr jārēķinās, ka te nav stāsts tikai par to, vai cilvēkam patīk dzīvnieki. Šī ir gan fiziski, gan emocionāli smaga profesija. Kam ir vieglāk – lauksaimniecības dzīvnieku ārstiem vai tiem, kuri strādā ar mīļdzīvniekiem, – grūti spriest. Jo prakses laikā tevi pavada arī neveiksmes, un tam jātiek pāri. Tāpat kā mīlestība pret dzīvniekiem, veterinārārstiem nepieciešama interese par pētniecību un mācīšanos mūža garumā, arī jāspēj satikties, runāt un strādāt ar visdažādākajiem cilvēkiem. Veterinārārstiem var nākties eitanazēt dzīvnieku, kurš ir ļoti slims vai smagi ievainots un nevar izveseļoties. Pēc tam jāprot tikt galā ar īpašnieka bēdām un zaudējumu, un tāpēc viņam jābūt izcilām komunikācijas prasmēm. Tomēr tā ir arī ļoti interesanta profesija, nepārtraukti mainīga, un sevi jānotur augstā zināšanu līmenī.
– Kā pats savulaik nonācāt līdz veterinārmedicīnai?
– Vienmēr esmu gribējis kļūt par dzīvnieku ārstu. Mana sākumskolas klases audzinātāja skolotāja Vilde bija saglabājusi anketu, kur bijām rakstījuši par savām sapņu profesijām. Biju uzrakstījis, ka gribu kļūt par meža dzīvnieku ārstu. Empātija pret dzīvniekiem man vienmēr bijusi ļoti izteikta.
Pēc augstskolas strādāju padomju saimniecībā Limbaži, dzīvoju Ozolainē un centos būt tāds, kādam cilvēkam padomju laikā bija jābūt. Īsti nebiju ar sevi mierā, un, tikko sākās pārmaiņas, uzreiz lauzos no tā visa ārā. 1991. gadā aizbraucu uz Ameriku, pats biju sameklējis iespēju viesoties Minesotas universitātē. Pēc gada nāca piedāvājums braukt mācīties uz Kanādu, un tur es iepazinos ar Egilu Juitinoviču («Vidzemes veterinārā servisa» otrs līdzīpašnieks – aut.), mūs salika dzīvot vienā istabā.
– Cik liktenīgi!
– Jā, tā iepazinu savu biznesa partneri, ar kuru strādājam kopā visus šos gadus. Raugoties uz to laiku, jāsecina, kas tas bija lūzuma punkts, pēc kura viss mainījās. Es zināju, ka pasaulē veterinārārstiem ir privātprakses, arī pats jau 1989. gadā biju atvēris tādu kā praksi Ozolainē, atceros, ka veda pie manis kaķus. Man patika strādāt ar mazajiem dzīvniekiem un, atklāti sakot, ne sevišķi saistīja darbs ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Kanādā guvu iedvesmu, zināšanas, redzējumu, kāda ir veterinārārsta loma un kā veidojas ārsta attiecības ar klientu, kādi ir ētikas pamatprincipi, sapratu, kā būvēt privātpraksi. Tā kā Amerikā un Kanādā galvenais uzsvars bija uz piensaimniecību, arī es tajā nonācu.
Tā bija atklāsme, ka vispirms jāparūpējas, lai klients būtu laimīgs un apmierināts. Tieši tas nodrošinās darbu vetārstam! Paradoksāli, jo, iznākot no augstskolas, likās, ka galvenais mūsu uzdevums ir ārstēt. Bet visus pēdējos 30 gadus es mācos, kā neārstēt, kā uzturēt ganāmpulku veselu, dodot iespēju saimniekam augt un attīstīties. Profilakse vienmēr būs lētāka nekā ārstēšana, jo lielākie izdevumi rodas, ja kaut kas tiek darīts nepareizi, ja dzīvnieki slimo. Man jāpalīdz saimniekam izprast, kādas ir dzīvnieku vajadzības, un šis ir visām veterinārijas jomām kopīgs, neatkarīgi no tā – esi mazo vai lielo dzīvnieku ārsts. Protams, ir gadījumi, kad vajadzīga ķirurģija, medikamenti, tomēr Kanādas un Amerikas skola mums deva šo skatījumu, ka klients vispirms ir jāizglīto. Ar to mēs 1994. gadā, kad izveidojām savu uzņēmumu, arī sākām.
– Tas, visticamāk, nebija viegli.
– Protams, tas bija grūti arī mūsu līdzcilvēkiem, ģimenēm, jo strādājām 24/7. Līdzekļu nekādu nebija, ieguldījām visu, ko varējām. Tagad, skatoties uz šīm jaunajām klīnikas telpām, varu teikt, ka te tas ir, nu viss nāk atpakaļ. Arī mūsu klienti, kas piensaimniecībā ir vadošie Latvijā un pat Baltijā, ir sasnieguši pasaules līmeni. Es jūtos drošs, jo man ir klients, kurš ir zinošs, ar veselīgu ganāmpulku, viņš ir maksātspējīgs. Līdz ar to arī veterinārārsts, strādājot savā profesijā, var nodrošināt ģimenes iztiku. Tā šī ķēde veidojas.
– Tomēr pirms 30 gadiem droši vien nācās lauzt lauksaimnieku domāšanu, tāpat arī ganāmpulki droši vien bija tādi, kādi nu bija.
– Precīzi! Bija jāsāk viss no nulles, jāiedziļinās ģenētikas nozarē, jo labs bioprodukts Latvijā nebija pieejams. Saimnieki bija jāiedrošina, jārunā ar viņiem tā, lai noticētu. Domāju, ka lielu daļu savas dzīves esmu bijis ne tikai veterinārārsts, bet arī treneris, kas palīdz savai komandai un katrai konkrētai saimniecībai augt. Protams, viss ir atkarīgs no saimnieka, lielākie nopelni ir viņa paša, tomēr arī bez veterinārārsta zināšanām piensaimniecība nevar pastāvēt. Visu laiku jāseko līdzi pasaules tendencēm, pētījumiem, kas tiek veikti. Ir saimniecības, ar kurām esam kopā visus šos gadus. Jau paaudzes ir nomainījušās, tagad strādā iepriekšējo saimnieku bērni.
– Ir vērojams, ka jaunie grib palikt un strādāt laukos?
– Jā, un tas ir sasniegums, ka jaunie saskata perspektīvu šajā darbā. Viņi ir sapratuši, ka tā nav tikai mīcīšanās pa dubļiem vai mūžīga un neveiksmīga cīņa ar nepietiekamiem resursiem. Jaunatne tagad dzīvo pilnīgi citā informācijas telpā, redz, kādas ir iespējas un ko var sasniegt. Viņi ir izauguši labklājībā, ieguvuši izglītību, un tas ir viņu vecāku sasniegums. Jā, šī nozare Latvijā ir sevi pierādījusi, un mēs lepojamies ar saviem klientiem. Tas, protams, ir abpusējs labums, un man prieks arī par to, ka esmu varējis savu profesionālo darbību uzturēt tādā līmenī, ka mūsu uzņēmuma vārds izskan.
– Dažas lielas fermas gan pagājušajā gadā beidza savu darbību.
– Arī tas nav nekas slikts, jo tas ir bizness. Un var beigt dažādi. Ja tas ir ar pluszīmi, ja paliek pāri līdzekļi, lai turpinātu kvalitatīvi dzīvot, tad viss kārtībā. Protams, ja esi 30–40 gadu nomocījies un arī beidz ar parādiem vai bankrotē, tas ir citādi. Taču tad ir jāuzdod jautājums, kāpēc tā noticis. Apstākļi un iespējas visiem bija vienādas, un bija saimnieki, kas spēja sadzirdēt, mainīties un darīt.
– Uz ko vēl iespējams tiekties?
– Piensaimniecībā attīstība ir nepārtraukta. Tajā pašā ģenētikas jomā vien. Ja kādreiz mēs bijām priecīgi un lepojāmies, ka varam apsēklot govi ar pārbaudītu bulli, kura meitas izslaukumu ziņā ir vadošās Amerikā, tad nu jau ir šķirotā sperma, ar ko ir 95% iespējas iegūt tieši telītes. Nākamais lēciens ir gēnu izpētes inženierija, kas ļauj iegūt informāciju ne tikai par izslaukumu, bet arī par dzīvnieka ilgmūžību, veselību, uzņēmību pret slimībām. Iegūstamās informācijas apjoms ir milzīgs, taču jāprot to izmantot, nodrošinot dzīvniekiem kvalitatīvus dzīves apstākļus, gādājot par viņu ēdināšanu, mītņošanu un tamlīdzīgi. Ir jau dzirdēts viedoklis, ka mums Latvijā tos izslaukumus varbūt nemaz nevajag tik lielus. Kāpēc uz to dzīties, govs taču nav mašīna. Uz to atbildu, ka slikti turēts un kopts dzīvnieks nekad neparādīs savu potenciālu. Un ja Vidzemes saimniecībās ir Latvijas līmenī vislielākie izslaukumi, tad tas nozīmē, ka dzīvnieki te jūtas labi un spēj parādīt savu ģenētisko veiktspēju.
– Esat laimīgs par to, ka bērnības vēlme rūpēties par dzīvniekiem ir aizgājusi šādu ceļu?
– Jā, šī ir mana profesija! To, ko plānoju savā profesionālajā dzīvē, esmu sasniedzis. Vienmēr esmu lepojies, ka mēs, Veterinārā servisa komanda, esam līdzvērtīga daļa no pasaules un esam tieši turpat, kur visi, nevis 20–30 gadu iepakaļ. Mums ir ārvalstu sadarbības partneri, braucam uz kongresiem, konferencēm, pārstāvam Latviju. Kolēģos vienmēr izbrīnu raisa tas, ka esam mazi, bet ar tik labiem rezultātiem, turklāt tas sasniegts tik īsā laikā. Esmu gandarīts, ka man bijusi iespēja piedalīties šajā procesā un redzēt izaugsmi no 90. gadu vidus, kad lika pamatus jaunajai piensaimniecībai. Ģimenes sāka no nulles, ar dažām govīm, un tagad viņi ir vadošie piensaimnieki Latvijā visos rādītājos. Varbūt nevaram pagaidām lepoties ar sakārtotu politisko, sabiedrisko dzīvi, infrastruktūru un daudzām citām lietām, bet, ja runājam par piensaimniecību, tad man par Latviju ir ļoti liels lepnums.
Aiga VENDELIŅA-ĒĶE
Andra ZĀLĪŠA albuma foto
