
Ar Latviju un laukiem sirdī jebkurā pasaules vietā
Daudzi mūsu novadnieki ar savu darbu, sasniegumiem, personību iznesuši dzimtās vietas vārdu gan Latvijas, gan pasaules mērogā. Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks–politiskais direktors Andžejs VIĻUMSONS atbild par plaša spektra starptautiskiem jautājumiem, kuru risināšana ieilgst krietni ārpus darba laika. Sarunbiedrs ir vienkāršs, sirsnīgs un patīkams. Strādājot dažādās valstīs, dzimtie Limbaži un lauku mājas Viļķenes pagastā vienmēr viņu saukuši atpakaļ. Citējot Ausekļa kāda raksta varoņa sacīto, ka var limbažnieku izdabūt no Limbažiem, bet Limbažus no limbažnieka nekad, sarunbiedrs smejot teic, ka šis apgalvojums pilnībā atbilst arī viņam. Daba, plašums un iespēja būt ārpus sabiedrības viņam joprojām ir tuva, un to iespējams piepildīt, strādājot savā lauku saimniecībā, uz kurieni dodas katru brīvu brīdi.
– Kā Jūs lasītājam izskaidrotu savu šī brīža darba ikdienu?
– Šis ir grūts jautājums. Kad draugi taujā, lai pastāstu, vienmēr nopūšos. Iepriekš, kad biju vēstnieks Briselē, Eiropas Savienības (ES) Padomes Politiskajā un drošības komitejā, izskaidrot bija vienkāršāk. Šobrīd zināmā mērā esmu reizē vagars un priekšstrādnieks. Mans uzdevums ir nodrošināt, lai ierēdniecība ministrijā pilda to, ko valsts politiskā vadība nolēmusi, notiek atgriezeniskā saite starp vēstniecībām un ministrijas vadību. Manā atbildības jomā ir Latvijas drošības politika – mūsu valsts pārstāvniecība NATO, ES drošības un aizsardzības jautājumi, tāpat atbildu par divpusējām attiecībām starp Latviju un valstīm, kas nav ES dalībvalstis vai kandidātvalstis, proti, ASV, Āzijas, Āfrikas valstis, kā arī valstis uz austrumiem no Latvijas. Manā pārziņā ir arī Latvijas ārējās tirdzniecības politika. Galvenais, ar ko pats un kolēģi jau gadu nodarbojamies, ir visa veida palīdzības (militārās, ekonomiskās, politiskās) sniegšana Ukrainai, kā arī rūpes, lai mūsu valsts būtu drošībā. Darba lauks ir milzīgs un darbadienas sanāk diezgan garas. Starp citu, gan Ārlietu, gan citās ministrijās strādājam daudzi no Limbažiem un kādreizējā Limbažu rajona.
– Kā puisis no Limbažiem nonāca starptautiskajos laukos?
– Nejauši! Vidusskolas sākuma gados īsti nezināju, kur vēlos tālāk mācīties. Man patika un joprojām ir tuvi divi virzieni – lauksaimniecība un vēsture. Zināmā mērā skolotājs Uldis Umulis aizvirzīja starptautisko attiecību virzienā. Viņš stāstīja, ka nupat Latvijas Universitātē atvērta šāda jauna programma un mudināja aizbraukt uzzināt kaut ko vairāk. Un tā 1993. gadā ar vilcienu aizbraucu uz Rīgu, kur iepriekš biju bijis tikai agrā bērnībā kopā ar vecākiem, devos uz atvērtajām dienām universitātē un sapratu, ka mani šī joma saista. Vēlāk nokārtoju iestājeksāmenus un sāku studēt starptautiskās attiecības un politikas zinātni. Vienubrīd studiju laikā strādāju Neatkarīgajā Rīta Avīzē, biju Saeimas korespondents, rakstīju arī par ārpolitikas jautājumiem, bet 1996. gada decembrī sāku strādāt Ārlietu ministrijā. Pēc atgriešanās no darba Latvijas vēstniecībā ASV četrus gadus strādāju arī Aizsardzības ministrijā.
– Kā nu raugāties uz dzimto pilsētu?
– Limbažos ir mazāk iedzīvotāju, nekā tas bija 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Visur pasaulē mazpilsētas izmirst, jo cilvēki dodas tur, kur lielākas algas, vieglāka un ērtāka dzīve. Piemēram, Francijā mazpilsētās trešdaļa māju stāv tukšas un ar aiznaglotiem logiem. Bet ilgi tās tādas nepaliek. Kā to var novērot tajā pašā Francijā, Spānijā, Portugālē, šādas mājas pārpērk britu pensionāri. Proti, no dārgākām valstīm cilvēki pārceļas dzīvot uz vietām, kur mazāki nodokļi, lētāka dzīve. Domāju, ka tad, kad būs pabeigts Rail Baltica, krietni mainīsies dzīve arī Vidzemē – Limbaži, piejūra uzplauks. Citu valstu piemērs rāda, ka tā notiek. Ja no Salacgrīvas līdz Rīgai ar vilcienu varēs nokļūt apmēram 40 minūtēs, pieļauju, ka daudzi vairs negribēs dzīvot galvaspilsētā. Tā vietā viņi pārcelsies uz mazpilsētu, kur viņu bērni arī apmeklēs skolu, bet paši ar vilcienu braukās uz darbu Rīgā.
Agrāk man, protams, nešķita, ka Limbaži ir maza pilsēta. Bet tieši tādas man patīk, tām ir liels šarms. Ir diezgan daudz darīts, lai dzīve Limbažos būtu ērta. Protams, vienmēr vajadzēs kaut ko vēl, piemēram, vairāk remontēt ceļus. Es teiktu, ka šī ir sporta galvaspilsēta. No šejienes nākuši daudzi augstas klases sportisti dažādos sporta veidos. Vasarās te apmeklēju, ko vien iespējams, piemēram, nelielus klasiskās mūzikas koncertus Burtnieku kvartālā, kura koncepcija man šķiet ļoti veiksmīga. Lieliski strādā Limbažu muzejs. Un nekur nav tik garšīgas maizes kā Lielezera maizes ceptuvē. Tā noteikti ir Limbažu atpazīstamības simbols. Arī maniem bērniem patīk Limbaži, īpaši viss, kas saistīts ar sporta infrastruktūru. Tā kā sievai darbs Briselē, viņa ar mūsu trim bērniem dzīvo tur. Ik pa pāris nedēļām dodos pie ģimenes.
– Dzīve starp divām mājām un valstīm?
– Tā ir. Par savām mājām gan uzskatu lauku īpašumu Viļķenes pagastā. Dzīvoju starp laukiem, Briseli un komandējumiem citur pasaulē. Liela daļa manas darba dzīves (no 2007. līdz 2011. un no 2013. līdz 2020. gadam) pagājusi Briselē, kur dzimuši arī abi jaunākie – meita un dēls. Vecākais dzimis Latvijā. Kad 2020. gadā gatavojos atgriezties valsts dienestā Latvijā, domājām visa ģimene pārcelties atpakaļ, sieva plānoja atrast darbu Rīgā un bērni šeit iet skolā. Tā nesanāca, tādēļ viņi palika Briselē. Bet mana ģimene regulāri brauc uz Latviju, vasaras tiek pavadītas laukos, kur darāmais atrodas katram. Siena laikā darbs ir intensīvs, jāapkopj vairāk nekā 100 ha zemes.
Brisele ir izcila vieta Latvijas diplomātiem, jo tur ir speciāla Eiropas skola, kur diplomātu un ES ierēdņu atvases var izglītoties dzimtajā valodā. Katra tautība var mācīties savā plūsmā. Tiesa, vidusskolas posmā, kas sākas no 6. klases, nav atsevišķas latviešu valodas plūsmas, taču katru dienu notiek latviešu valodas vai literatūras stundas, uz kurām sanāk latvieši no visām plūsmām. Briselē varētu būt aptuveni 3000 tautiešu, tādēļ nav sajūtas, ka dzīvotu ārzemēs. Latvijas kopiena tur ir ļoti aktīva.
– Kas pašam palīdzējis uzturēt saikni ar dzimto pusi?
– Es noteikti neesmu lielpilsētas cilvēks. Lauki mani vienmēr velk atpakaļ. Man vajadzīga daba, plašums un brīži, kad apkārt nav citu cilvēku. Kad vien iespējams tikt projām no Rīgas, to daru.
Atceros, kā 2000. gada beigās pirmo reizi devos uz ASV, uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā, lai strādātu ar militāriem jautājumiem, veicinātu mūsu valsts uzņemšanu NATO. Līdz tam neinteresējos par tautas dejām, neklausījos šlāgermūziku. Taču, kad esi projām no ierastās vides, turklāt tik tālu, tā visa pēkšņi sāk pietrūkt. Toreiz no Limbažiem paņēmu līdzi visu ko. Bija emocionāli smagi, zinot, ka uz mājām varēšu atbraukt tikai reizi gadā atvaļinājuma laikā. Nu tādu sajūtu vairs nav, jo pēc padzīvošanas citās valstīs Brisele šķiet salīdzinoši tuvu. Uz turieni ir ērta satiksme.
– Kā atpūšaties un rodat spēku jaunam darba cēlienam?
– Kā jebkurā profesijā, ja ir atbildīgs un stresa pilns darbs, jāatrod veidi, kā izlādēties, lai nebojātu savu veselību. Man palīdz un patīk sportošana, kā arī darbs laukos. No 3. klases līdz pat vidusskolas beigām nodarbojos ar airēšanu, kas man bija ļoti svarīgi. Treniņi deva rūdījumu dzīvei – pārvarēt grūtības, nepadoties. Joprojām sirdij tuva vieta ir Limbažu Lielezers. Tagad skrienu vai peldu. Limbažu peldbaseins ir vienkārši izcils. Mēs taču tā celšanu gaidījām jau savā skolas laikā. Bieži turp eju. Nu, kur vēl būs celiņš man vienam pašam!
Atpūta pie televizora neinteresē, jo man visu laiku nepieciešama kustība. Jau no 2007. gada audzējam gaļas liellopus. Ganāmpulkā šobrīd ir vairāk nekā 50 galviņu. Laukos varu zāģēt, skaldīt malku, darboties ar traktoru un darīt visu ko citu. Pēc dažu stundu fiziska darba uzreiz redzams rezultāts, piemēram, saskaldītas malkas kaudze. Tas rada patīkamu gandarījuma sajūtu. Papīru darbā šādu gandarījumu katru dienu negūsti. Vienmēr pēc atvaļinājuma saimniecībā jūtos fiziski noguris, bet garīgi atpūties. Labākās domas un idejas ienākušas prātā skrienot vai strādājot lauku darbus, piemēram, braucot ar traktoru.
– Arī interese par vēsturi nav zudusi?
– Domāju, ka bērnībā dzirdētie vecmammas un mammas stāsti par Otro pasaules karu, citiem notikumiem un dzimtas pārstāvjiem zināmā mērā raisīja interesi par vēsturi. 1944. gada rudenī, kad Latvijā ienāca krievu armija, manas mammas ģimene bija spiesta doties bēgļu gaitās. Neviens jau toreiz nezināja, ka tas būs uz tik ilgu laiku… Mammai tolaik bija pieci gadi. Viņu vecmamma plaušu karsoņa dēļ nepalaida pārējiem līdzi. Kad Latvija atguva neatkarību un beidzot bija droši sazināties, mammas brālis atrakstīja vēstuli. Strādājot ASV, uzmeklēju tur dzīvojošos radus un vēlāk aizvedu arī mammu uz turieni. Brīdis, kad māsa un brālis pirmoreiz pēc tik daudz gadiem satikās, bija ļoti emocionāls, īpaši man. Šie notikumi pievērsa dzimtas pētīšanai. Ļoti interesanti bija likt kopā puzli gabalu pa gabaliņam, pieķeroties pie visa, ko mamma no savas bērnības bija dzirdējusi un atcerējās. Pavadīju vairākus gadus, pētot viņas dzimtaskoku. Pa viņas tēva līniju aizrakos līdz pat 1690. gadiem. Savu sakņu apzināšanās liek justies spēcīgāk.
– Sekojat līdzi notikumiem dzimtajā pusē?
– Jā, man ir svarīgi zināt, kas notiek. Abonēju Ausekli un piektdienās, atbraucis uz mājām, visus numurus izlasu. Tas ar mani ir bijis, lai kur es tobrīd būtu. Starp citu, kad strādāju ASV, mamma man to vienmēr atfaksēja vai atsevišķu rakstu kopijas sūtīja e-pastā. Kad strādāju Briselē, jau lasīju laikraksta elektronisko versiju. Esot lielajās pilsētās, pietrūkst kaut kā lokāla, tuva zemei, kaut kā, ar ko varu asociēties un ko nenodrošina lielie laikraksti. Vietējā avīzē ļoti patīk intervijas ar cilvēkiem, kuri kaut ko dara, ražo. Īpaši tuva man, protams, ir lauksaimniecības tēma.
– Būsiet arī Limbažu 800. jubilejas svinībās?
– Pilsētas svētkus parasti apmeklēju. Domāju, lielākā daļa pasaules limbažnieku, arī mani radi un klasesbiedri, kuri vairs nedzīvo Latvijā, pilsētas svētku laikā parasti satiekami Limbažos. Pilsētas svētku elements ir ļoti būtisks.
– Vai pēc aktīvā darba gaitām atgriezīsieties mūspusē uz palikšanu?
– Cilvēks domā, Dievs dara, taču lauku māju un vidi šeit veidoju ar tādu domu, lai vēlāk te kopā ar sievu pavadītu visu laiku. Nekad neesam domājuši pārcelties uz Beļģiju. Tā ir tikai pagaidu dzīvesvietas variants, kamēr sievai Briselē darbs.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto