Ar deju sirdī no paaudzes paaudzē
Šogad skaistu darba un arī dzīves jubileju atzīmē limbažniece Baiba ADAMOVIČA. Apritējuši 45 gadi, kopš viņa māca citus dejot, un 35 gadi, kopš viņa šo prasmi ierāda tieši Viļķenes kultūras namā. Tā vadītājas Ditas Rulles mudināta, Baiba, viņas dejotāji un radošie draugi maijā šos svētkus atzīmēja ar skaistu koncertu Ar deju sirdī.
Dejošana B. Adamovičas ģimenē caurvijusies no paaudzes paaudzē. Tieši dejā savulaik viens otru noskatījuši Baibas vecāki. Protams, arī pati Baiba raitus soļus ievijusi gan Varavīksnē, gan Katvaros. Dejotāji bijuši arī viņas mammas brāļi un pašas māsa, tāpat bērni Kristīne un Jānis un māsasmeita. Dejotāja gaitas Limbažu Bērnu un jauniešu centra kolektīvā Varavīksne sācis arī sarunbiedres četrgadīgais mazdēliņš Ralfs. – Mācīt dejot ir mans darbs un reizē hobijs. Retiem tā laimējas kā man, – teic B. Adamoviča, kura jau ilgus gadus vada vairākus kolektīvus – Viļķenes kultūras nama vidējās paaudzes Saviešus, jauniešu Dīdekli un bērnu kopas Trejdeviņi vairākas vecuma grupas, kā arī Pociema kultūras nama vidējās paaudzes Nāburgus.
Nekad nesaki nekad
Baiba skolas laikā par varītēm vien bīdīta pedagoģijas virzienā. Pēc vidusskolas absolvēšanas braukusi uz Rīgu iesniegt dokumentus Latvijas Universitātē skolotājos, bet… nav aizgājusi. – Devos uz toreizējo Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu stāties “dejotājos”. Es gribēju dejot! Tehnikumā bija fantastiski pedagogi, tādi grandi kā, piemēram, Aija Baumane un Artūrs Ēķis. – Toreiz teicu, ka nekad nebūšu skolotāja. Nekad nesaki nekad, viss notiek tā, kā tam jānotiek, – smejas kolektīvu vadītāja, sakot, ka dejas mācīšanā neiztikt bez pedagoģijas un arī psiholoģijas. Cilvēku raksturi ir dažādi, un Baibai ļoti labi jājūt, kāda pieeja katram dejotājam ir labākā, jo ar vienu vajag stingrāk, bet ar otru nepavisam. – Ne velti gan es, gan kolēģi, kuri ilgi strādā, praksē izejam tādu psiholoģijas skolu, ka diplomi nav nepieciešami.
Pēc tehnikuma Baiba toreizējā Jēkabpils 1. vidusskolā sāka strādāt par sporta deju skolotāju. Pēc kāda laika vēlējusies atgriezties dzimtajā pusē, un viņai piedāvāts mākslinieciskās daļas vadītāja amats Lēdurgas kultūras namā. Realitātē gan bijis jāuzņemas direktora pienākumi. Tad pasaulē nāca dēls, bet, kad puisēnam apritēja gads, viņa Viļķenes kultūras namā sākusi mācīt tautasdejas Saviešiem un Dīdeklim. – Tā nonācu Viļķenē un jau 35 gadus esmu tur iesēdējusies. Drīz vien vecāki vēlējās, lai skolotāja deju soļus ierāda arī viņu bērniem. Uz 2000. gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem no Viļķenes aizvedusi skolas un pirmsskolas vecuma 120 dejotāju. Visi toreiz bijuši pārsteigti, ka no tik mazas vietas tik daudz bērnu. Viņai žēl, ka nu vietējās skolas vairs nav. Un tad Baiba uzrunāta vadīt pociemiešu jaunizveidoto deju kolektīvu Nāburgi, kam šī ir jau 13. sezona.
Vairākus gadus vadīts vidējās paaudzes kolektīvs arī Staicelē. Vienubrīd viņa pieciem pāriem Viļķenē mācījusi balles dejas, tāpat gandrīz katru vasaru skolotāju uzmeklē pa kādam pārim, kas vēlas apgūt savu kāzu deju. – Ir interesanti, ja ikdienā ienāk kādas pārmaiņas. Tā sākusies B. Adamovičas un Nāburgu sadarbība ar mūziķi Anitu Ozolu, kuras vairākos mūzikas videoklipos filmējušies arī Pociema kultūras nama dejotāji. – Kad viņas videoklipam fonā bija vajadzīgi dejotāji, mums tas bija kaut kas jauns un neierasts. Protams, bijām gatavi pamēģināt, – atminas kolektīva vadītāja. Ar laiku Nāburgi sāka veidot horeogrāfijas Anitas dziesmām, tad nonākts līdz dziesmuspēlei Durnā Trīne, ar ko viesojušies daudzviet. Šobrīd viņi veido jau nākamo dziesmuspēli Neķer kreņķi.
Dzīve rit trallinot
– Mēdzu sacīt, ka man jau viegli – citi strādā, bet es visu mūžu tikai dejoju, trallinos. Taču tas nav tik vienkārši, kā varbūt no malas varētu šķist. Gan kolēģi, gan paši dejotāji zina, kāds patiesībā darbs un laiks jāiegulda. Deju skolotājai šī sezona bijusi ļoti intensīva – ar kolektīviem kopā ne tikai mēģināts, bet būts arī dažādos koncertos gan pašu novadā, gan kaimiņu un tālākās vietvarās. Šo gadu laikā Baiba centusies savus kolektīvus vest arī uz ārzemēm. Pat nav iespējams atcerēties, cik valstīs un tur notiekošos festivālos dejots. – Nesam Limbažu novada un Latvijas vārdu plašāk. Šogad gan piesātinātā pašmāju pasākumu kalendāra dēļ nav sanācis uzstāties ārpus Latvijas. – Pašiem kolektīviem katram aizņemtas divas nedēļas nogales mēnesī, bet man tie ir vairāki, un reizumis visiem trim vienlaikus katram jādodas uz savu pusi. Brīvu nedēļas nogaļu man praktiski nav. Ja dejotāji vēlas kaut kur braukt, tas ir jādara. Man arī patīk, – pauž B. Adamoviča. Reizēm gan, īpaši, kad pēc kārtas bijis daudz koncertu, rodas nogurums, taču tas ātri pāriet. Enerģiju un pozitīvās emocijas skolotāja gūst no saviem dejotājiem. – Reizumis iet grūti, mēdz būt gan veiksmītes, gan neveiksmītes, bet kam gan tā nav. Katrs uz mēģinājumu atnākam ar savu “aizmuguri” – emocijām, problēmām –, tomēr beigās kopā rodas tāds enerģijas lādiņš! Atslodzei viņa labprāt nododas ravēšanai, pastaigām (tām gan jābūt ar kādu mērķi), izbraucieniem ar velo, tāpat grāmatām. Baiba ir aizrautīga lasītāja. Ne velti pēc grāmatām viņa dodas pat uz divām bibliotēkām – Limbažos un Viļķenē.
Ar laiku B. Adamoviča iemācījusies nesatraukties par lietām, ko nevar ietekmēt. Agrāk gan, īpaši pirms deju skatēm, bijis ļoti liels stress. Taču apjautusi, ka dejotāji, kaut viņa satraukumu neizrāda, tāpat to jūt, un arī sāk nervozēt. – Es varu uztraukties mēģinājumos. Skatē, kad kolektīvi tūlīt kāps uz skatuves, visu, ko esam varējuši, līdz tai jau esam paveikuši.
Vislabāko cilvēku ieskauta
– Man ļoti veicies ar apkārtējiem cilvēkiem – vislabākajiem kolektīviem, dejotājiem, bērniem un vecākiem. Paldies viņiem, ka mani izturējuši, jo esmu tomēr ar savu raksturiņu… – smaidot saka B. Adamoviča. Ir interesanta sajūta, kad viņas pirmie dejotāji mācīties dejot atved savas atvases un pat mazbērnus.
Gadu gaitā mainījusies gan viņa pati, gan ļaudis apkārt. Senāk pirms koncertiem nācies pacīnīties ar iedzeršanu. Tad gan vadītāja kādu no kolektīva arī nav laidusi uz skatuves, jo alkohols ar tautastērpu nav savienojams, turklāt vēl uzstājoties. Tagad šādu problēmu vairs nav. Viņas vadītie dejotāji ir lieliski – draudzīgi, atbalstoši un ar lielu prieku sagaida un pieņem jaunus biedrus. Arī pati vadītāja ir priecīga par katru, kurš vēlas dejot. Citkārt uz kādu kolektīvu atnāk arī pieaugušais, kurš ne reizi nav dejojis. Viegli nav, taču abpusējs vadītājas un dejotāja darbs, pacietība un laiks agrāk vai vēlāk nes augļus. – Vienmēr skatos, lai dejo visi, neatkarīgi no tā, vai dejotājs labāks vai švakāks. Nav tā, ka koncertos kāds sēž malā. Citādi nevar, katrs cilvēks ir svarīgs, – viņa uzsver.
Baiba dejošanu iesaka ikvienam: – Manuprāt, tā attīsta visu – kustību koordināciju, ritmu, stāju, arī muzikalitāti. Tas ir ļoti svarīgi, īpaši maziem bērniem, turklāt laikmetā, kad viņi jau piedzimst ar telefoniem rokās. Vēl nesen sarunbiedre klausījusies radioraidījumu par to, kādas veselības problēmas mūsdienu bērniem un jauniešiem rodas no pārlieku ilgas laika pavadīšanas pie viedierīcēm, nevis kustībās un svaigā gaisā.
Vienmēr kustībā
Baiba izbauda pastaigas kopā ar mazdēliņu Ralfu. Arī puisēnam tāpat kā viņa ojai, kā mazais dēvē abas savas vecmāmiņas, dejošana ļoti iet pie sirds. – Man ir dejošana, tev jānāk uz koncertu, – oju Baibu aicina mazais jauneklis. – Es neesmu tā pareizā ome. Jaunajiem vajag, lai viņus nedēļas nogalēs kaut kur palaižu, bet man īsti nesanāk, jo pārsvarā pati esmu projām. Deju skolotājai allaž paticis būt kustībā, un arī no malas redzams, ka enerģijas un jaudas viņai netrūkst. Baiba kopā ar bērniem var gan iesaistīties atrakcijās, gan vienkārši pa dīķi bradāties, kamēr drēbes slapjas. Viņa ar smaidu atminas, kā pirms gadiem viņai sacījusi viena meitene no Trejdeviņiem: – Skolotāj, tu nekad nebūsi veca. Tu tāda nevari kļūt, jo visu laiku ar mums dauzies.
B. Adamoviča ir priecīga par kolēģu veiksmēm un jūt līdzi neveiksmēs. Žēl, ja izjūk kolektīvi, tādēļ jo lielāks prieks, kad dejotāji pēc pašķiršanās atkal apvienojas. Tā šogad darbību atsācis Alojas Sānsolis, par atjaunošanos domā arī Lādezers. Gandarījumu pieredzējušajai kolektīvu vadītājai sniedz arī apziņa, ka viņas kolēģu rindas papildina jaunie vadītāji, piemēram, Raivis Eglītis, Elīna Gavrilova, Una Krogzeme un Ričards Jerāns. – Paaudzēm ir jāmainās. Kad man jautā, cik ilgi vēl varēšu, atsmeju, ka nevaru taču atpalikt no savas deju skolotājas Taisas Arumas, kuras dēļ es dejā nonācu. Bet, ja runājam nopietni, tad, kamēr vien varēšu normāli kustēties, parādīt visu, kas jādara, izlekt soļus, tikmēr strādāšu, – apliecina skolotāja.
Pēc sezonas noslēguma aktivitātēm kopā ar pašas vadītajiem kolektīviem septembra sākumā B. Adamoviča pošas ekskursijai. Uz kurieni? Par to bērni, kuri viņai šādu dāvanu pasnieguši Mātes dienā, klusējot kā partizāni. Dēls mammu tikai paķircinot – sak’, krāj naudu, jo biļete tikai vienā virzienā. Tāpat drīzumā jāpagūst palidot ar gaisa balonu. Šo iespēju par godu darba jubilejai uzdāvināja Saviešu un Dīdekļa dejotāji.
Līga LIEPIŅA
Foto no Baibas ADAMOVIČAS albuma
Apsveikuma vārdi vadītājai
Daiga Cepurniece savā un VPDK Savieši vārdā: – Mūsu vadītāja Baiba ir atvērta iespējām un katram, kurš vēlas dejot. Nepiespiestība un vienkārši iespēja būt un dejot mūs veiksmīgi tur kopā. Vēlam vadītājai saglabāt spēju stāvēt pāri ikdienas raizēm un turpināt redzēt to, ka dejojam prieka pēc un nesam tautas vērtības šodien un nododam rītdienai.
JDK Dīdeklis prezidente Evija Mieze savā un kolektīva vārdā: – Par mūsu Baibiņu varam teikt tā – cilvēks īstajā vietā un laikā. Baiba ir ne tikai «Dīdekļa» vadītāja, bet arī cilvēks, kurš katram no mums ir mācījis pirmos deju soļus, mīlestību pret tautasdeju un tās vērtību. Gan mīļš uzmundrinājums satraukumu brīžos pirms uzstāšanās, gan kāds skarbs vārds reizēs, kad, lecot galopus, lielāka uzmanība tiek veltīta kopīgai klačai. Atskatoties uz jau paveikto un to, kas vēl tikai priekšā, esam ļoti pateicīgi Baibai, jo mūsu dzīvēs ir tautasdeja, kolektīvs, kas ar katru koncertu, balli un kopīgiem pasākumiem kļūst aizvien tuvāks un ir kā otra ģimene. Piedzīvojumi, blēņas, neaizstājami brīži un cilvēki. Cik daudz var dot cilvēks, kurš mīl savu darbu! Tāpēc sakām – mēs mīlam mūsu Baibiņu.
Brīdis no VPDK Nāburgi mēģinājuma. Baiba: – Es taču tikko teicu! (Iesmejas.) Nu, cik reižu jums var teikt! Vienīgais kolektīvs, kas nenoklausās visu līdz galam un mani mūžīgi pārtrauc. Un tu man nemaz “negrozi” galvu! Izskatās, ka šovakar esat man noguruši, beidzam. Zinu, ka koncertā pieliksiet atraktivitāti un emocijas, un viss būs kārtībā. Jūs mani mīļākie! Es uz jums paļaujos! Kolektīva un savā vārdā Inga Indriksone teic: – Baibiņ, lai arī kādi mēs būtu, kopā esam spēks un komanda! Priecājamies par dažādām iespējām, kas radušās, dejojot «Nāburgos», kā arī par izdevību sadarboties ar Anitu Ozolu, izbaudīt filmēšanās pieredzi, par dziesmuspēles izveidi un to, ka Baiba pieņem mūsu idejas. Vēlam Tev pacietību un stiprus nervus kopā ar mums, durnajiem. Pats galvenais, lai veselība un dzīvesprieks!
