Agrita vienmēr gribējusi būt tuvāk dabai

Trīs gadus Vilzēnu bibliotēku vada Agrita GRAUDIŅA. Viņa mūspusē ir ienākusi no Rīgas un tagad izbauda lauku dzīves rimtumu. Lai uzzinātu ko vairāk, tikāmies Vilzēnu bibliotēkas omulīgajā terasē, kas tobrīd arī pasargāja no lietus. Viņa vēlētos, lai iedzīvotāji aktīvāk nāktu un apdzīvotu šo vietu, kas pieejama ikvienam. Protams, arī bibliotēka tur rīko savus pasākumus. – Mēs sen vairs neesam tikai grāmatu izsniegšanas punkts, tā ir kopienas kultūrtelpa, kur ir iespēja pašiem darboties. Esmu gatava palīdzēt. 

Agrita precizē, ka viņas mājas tagad ir Vilzēnmuižā, kas ir trīs kilometrus no Vilzēniem, un apkārtnē vēl saglabājušās bijušās muižas ēkas, vecā parka koki, kur mitinās balto stārķu kolonija. Par vilzēnieti viņa sevi joprojām nesauc, vienmēr uzsvērusi, ka ir vidzemniece. – Nebija plānots nākt tieši uz šopusi, bet kaut kādu iemeslu dēļ mēs dažreiz nonākam tur, kur nonākam. Mans nosacījums bija doties vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas. Mājas piedāvājumu atradu sludinājumā. Esmu absolūta rīdziniece, taču vienmēr gribējies būt tuvāk dabai, tā, lai var redzēt debesis bez elektrības vadiem. Likās jau, ko es viena darīšu tik tālu nomalē, bet reizēm vairs nevari izturēt tā, kā ir, – viņa stāsta. Daudzi jautājot, vai neesot bail, bet sarunbiedre teic, ka ne. Savulaik, piemēram, klejojot pa Madonas pusi, satikusi mežā vilceni ar vilcēniem un nenobijusies. Drīzāk ir neomulīgi, ja pēkšņi šādos apstākļos pamana divkājainu būtni. Līdz šim īstu lauku, kaut vai kur atbraukt, neesot bijis, jo senči gan no mammas, gan tēta puses pēc kara pārvākušies uz galvaspilsētu. Viņi cēlušies no Mores, Dzērbenes, kur Agrita bija nodomājusi sākotnēji meklēt apmešanās vietu. Tiesa, pat esot rīdziniecei, bērnība ritējusi ne kā pilsētniecei, jo vecvecāki dzīvoja Purvciemā, kas kādreiz bijuši kā lauki – tur vēl nebija sacelti daudzdzīvokļu nami, apkārt mežs, purvs un zvēri. Tie bija pagājušā gadsimta 70. gadi, ome un opis turējuši cūku un vistas. Uz veikalu Agrita gājusi basām kājām pa grants ceļu. Pirmos sava mūža divdesmit gadus viņa pavadījusi Grīziņkalnā. Malkas apkure un sausā tualete ārā zināma jau no tā laika. Sarunbiedre neslēpj, ka ir jūtīgāka par vidusmēra cilvēkiem – grūti panest svešinieku radītus trokšņus, pūļus. Viņa ir pateicīga savai meitai Amandai, ka tā ar sapratni pieņēmusi mammas pārnākšanu uz Vilzēnmuižu, pati gan kā pilsētas bērns izvēlēdamās palikt galvaspilsētā. Abas vairāk satiekas tieši tur.   

Bez sava auto laukos neiztikt

Vislielākās problēmas, dzīvojot laukos, mēdz sagādāt tehniskās un saimnieciskās lietas, kuras ir nesaprotamas un pašai nepaveicamas. Tas attiecas uz māju, automašīnu. Kad tikko pārcēlusies šurp, viss neizdevies tā, kā izsapņots. Tolaik sapratusi, ka jāmeklē darbs, bet kā ienācējs esi svešs, nevienu nepazīsti. Strādājusi citā novadā. – Saskāros ar sabiedriskā transporta reto kursēšanu, kas gan ir problēma visā Latvijā. Sapratu, ka dzīve laukos nav iedomājama bez sava auto, man tas toreiz bieži bija remontā. Tagad uz darbu bibliotēkā Agrita tomēr izvēlas doties ar mašīnu, lai vasarā izvairītos no ceļa putekļiem, ziemā – ledus un tumsas. Tāpat esot patīkami atbraukt kaut vai uz Limbažiem, kad iespējams pārvietoties pa brīvu šoseju bez sastrēgumiem salīdzinājumā ar galvaspilsētu. – Pilsētniekiem, kuri vēlas nākt dzīvot uz laukiem, būtiski, lai ir mājvieta, ceļu kvalitāte. Svarīgs arī bērnudārza vai skolas tuvums – sāpīgi, ka mazās tiek vērtas ciet. Zinu, kā tas ir, kad no vides, kur jūties labi un novērtēts, nonāc citur, un tas ietekmē zināšanu kvalitāti. Lai nebūtu visu laiku piesaistīta pie mājas, sarunbiedre labprāt dodas kādā izbraukumā, jo gribas redzēt kaut ko jaunu. Piedalās arī dažādās radošajās darbnīcās, fotografē mirkļus dabā. – Strādājot bibliotēkā, jauni iespaidi ir nepieciešamība. Diemžēl bibliotekāra atalgojums ir tāds, ka regulāri atļauties baudīt kultūru klātienē vienkārši nav iespējams, ja ņem vērā ceļa un biļešu izmaksas, – viņa atzīst.

Agrita iekopusi arī dārzu, pirmajā gadā, entuziasma vadīta, ierīkojusi divas siltumnīcas, kartupeļu lauku – bijis daudz par daudz, nu esot norimusies un samazinājusi apjomus. Šīgada ražu ietekmējis gan sals, gan sausums. – Daba māca, ka nevari nākt ar saviem noteikumiem un gribēšanām. Viņa vāc zāļu tējas un uzsver, ka jālasa tas, kas aug tuvumā. Ja vajadzīgs kas tāds, kā tur nav, dodas meklēt citur. To darījusi, arī vēl dzīvodama Rīgā. Kādas tieši tējas vāc, sarunbiedre neatklāj, vien piebilst, ka tas esot pašas jauktenis – Vilzēnmuižas tēja. Pirms trim gadiem viņas pagalmā rīkots brīnišķīgs pasākums – piepildījusi sapni par mājas koncertu jeb mazo Šūbertiādi, kurā uzstājusies viņas draudzene pianiste Helēna Laukmane un solists Nauris Indzeris. Viesos ieradušies klausītāji, arī stārķiem paticis. Pati Agrita dzied Vilzēnu tautas nama sieviešu vokālajā ansamblī Heihēra, kopš to vada Lelde Rolmane. Agrāk dziedājusi citviet un uzskata to par veselīgu nodarbi. Vēl bibliotekāre cep savu maizi. Ilgi tam nevarējusi saņemties, jo domājusi, vai varēs izauklēties ar ieraugu. Tas jābužinot trīs dienas, tad tiek iejaukta mīkla, kas divpadsmit stundas rūgst. Kad padzīvojusi mājās un netikusi uz veikalu, bijis pamudinājums ķerties klāt. Process ir ietilpīgs, jo jāizpēta milti, temperatūras ­iespaidi. Maizīte, kurai pamatā ir rudzi, tiek gan sev, gan vēl kādam labam cilvēkam vai noder ciemkukulim. Agritai vispār patīk gatavot ēst. Tā kā piedzīvoti arī grūti laiki, viņa protot izvārīt zupu, kā saka, pat no cirvja kāta.

Lasītprieks galvenokārt nāk no ģimenes

Sarunbiedre lej eko sojas vaska sveces. Pie tādām nonākusi, jo nepatikušas no parafīna esošās. Ziemassvētkos griboties kādam ko personisku uzdāvināt. Tam noder gan tējas, gan sveces. No citiem vaļaspriekiem viņa min pārgājienus pa Latviju. – Ir interesanti redzēt jaunas vietas, satikt cilvēkus. Dodos gan vienatnē, gan pievienojos kādai organizētai grupai. Šogad ļoti labs, kas vēl turpinās, ir pārgājienu cikls «Ziemeļu stiga», ko rīko Valmieras Tūrisma informācijas centrs. Noslēgums vienmēr ir ar zupu. Nesen biju Mazirbē, nogāju 35 kilometrus. Svarīgs ir process, nevis rezultāts, tas attiecas arī uz citām jomām. Ejot gar jūru un skatoties tālajā horizontā, nejūtos vientuļi, – iespaidos dalās Agrita un piebilst, ka pie jūras jūtas labi jebkādos laikapstākļos. Pusaudžvecumā trenējusies akadēmiskajā airēšanā, tāpēc ūdens stihija esot vismīļākā. Kādreiz mācījusies dziedniecisko pirtniecību, ķermeņa labsajūtas un veselības lietas. Viņai žēl, ka šobrīd to nevar praktizēt, jo nav savas pirts.

Taujāta par iepriekšējo darba pieredzi, Agrita atklāj, ka strādājusi jomās, kur visu apguvusi bez atbilstošas izglītības. – Man ir tendence uz izaicinājumiem, – viņa nosmej. Bijusi, piemēram, kredītspeciāliste, divas vasaras izbraukumos tirgojusi Limbažu novadā ražoto Gogelmogela saldējumu – tā bijusi laba pieredze. Aizgājušajos laikos viņa gan lieki nekavējas, jo tā ir pagātne. – Ja kādam paprasa, kas tu esi, parasti nosauc savu profesiju vai amatu. Bet mēs taču esam daudz kas vairāk par to! Bibliotēkas darbā Agrita novērtē piedāvātos mācību seminārus. Grāmatas bijušas tuvas jau kopš mazotnes – kā iemācījusies lasīt, tā gada laikā izlasījusi visu tobrīd pieejamo. – Tagad man patīk lēni lasīt labu, dziļu  literatūru tā, lai ir, ko padomāt. Viņai prieks, ka uz bibliotēku nāk jaunākā paaudze, kuru interesē grāmatas un kas iesaistās Bērnu žūrijā. Tas kaut kur pazūdot skolas laikā, tāpēc jauniešu auditoriju tur praktiski nesastapt. – No bibliotekāra vien nebūs atkarīgs tas, vai bērns lasīs, jo ļoti daudz ietekmē ģimene. Tas ir kopējs mājnieku, bibliotēkas un pedagogu darbs lasītprieka un lasītprasmes uzturēšanā. Lasītāju skaits Vilzēnu gaismas pilī ir apmēram tāds kā citviet līdzīga izmēra vietās. Saistošākās grāmatas esot romantika un detektīvi. Viņasprāt, izvēloties kaut ko sev neierastāku, cilvēks paplašina redzeslauku, bagātina valodu. Izmantot bibliotēkā datoru vairs neesot aktuāli, jo daudziem pašiem pieejams internets kaut vai telefonā.

Ilvas BIRZKOPES teksts un foto