03.10.2023. (Ilva BIRZKOPE)
Ilze neatlaidās un aizbrauca uz Austrāliju
Ilze Tasmanijā, Cradle Mountain virsotnē, kas šobrīd ir viņas mīļākā vieta Austrālijā

Ilze neatlaidās un aizbrauca uz Austrāliju

– Latvija vienmēr būs manas mājas, lai vai kur es atrastos. Dzimtā Vitrupes puse aizvien ir sirdij tuva, miers visapkārt. Esot tālumā, visvairāk pietrūkst satikt ģimeni un draugus, arī dabas zaļums un sniegs. Var jau piezvanīt vai uzrakstīt, bet klātienē ir mīļāk, – saka Ilze KRAUKLE, kuru dzīves ceļš aizvedis uz Austrāliju. Sarunas gaitā arī uzzinu, ka Ēvija Kraukle, par ko augustā rakstījām Auseklī, ir viņas māsa. Ilze mācījusies Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolā, viss labi padevies un paticis. Vistuvākā bijusi matemātika un sports. Tomēr vissiltākās atmiņas ir par jaukajiem klasesbiedriem un gardajām pusdienām. Tobrīd netrūcis arī ārpusskolas aktivitāšu – tautas dejas, zīmēšana, Jaunsardze, sporta treniņi, teātra pulciņš, jāšanas nodarbības netālu no Salacgrīvas un kādu laiku arī dziedāšana.

Pēc pamatskolas beigšanas Ilze iestājusies Rīgas 47. vidusskolā. Turpinājusi svētdienās dejot Viļķenes jauniešu deju kolektīvā Dīdeklis un darboties ar zirgiem. Latvijas Universitātes (LU) Rīgas 1. medicīnas koledžā izmācījusies par ārsta palīgu. Šis periods bijis interesants, un iegūti draugi uz mūžu. Jau 2. kursā sākusi strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), darbs bijis lauku reģionā. Pēc koledžas absolvēšanas vēl gadu studējusi LU Rīgas medicīnas koledžā, lai iegūtu sertifikātu neatliekamajā medicīnā. Tad kopā ar draudzeni izmantojušas iespēju iesaistīties Erasmus+ programmā – divus mēnešus pavadījušas praksē Čehijas dienvidos tieši NMPD. Čehu valodu abas nepratušas, bet palīdzējušas krievu un angļu valodas zināšanas. Vietējie bijuši ļoti atsaucīgi un jauki.

Sākt visu no nulles vienai tālu no mājām

Lielā piedzīvojumā Ilze devusies 2016. gada vasarā pēc 1. kursa koledžā – strādājusi ASV, Montānas štatā pavadījusi gandrīz trīs mēnešus. Tā bijusi vasaras programma studentiem. Turp devusies kopā ar māsu Ēviju, pārdevušas bērnu izglītojošās grāmatas. – To darīju tikai vienu vasaru, māsa aizbrauca vēl. Darbs ļoti grūts, bet noteikti pieredzes vērts. Bija jāiet no mājas uz māju un jāiepazīstina ģimenes ar šiem izdevumiem. Lielākoties saņēmu atteikumu. 

2019. gada pavasarī, vēl studējot, draudzene aicinājusi doties uz pasākumu, kur stāstīšot par iespēju mācīties Austrālijā. Beigās Ilze turp aizgāja viena. Vajadzējis uzrakstīt savu kontaktinformāciju, lai varētu piedalīties izlozē, un laimīgais iegūtu stipendiju vienā no koledžām Goldkostā, Kvīnslendā. Viņai Austrālija vienmēr likusies interesanta vieta, uz kurieni gribētos aizbraukt un visu apskatīt, kaut tas prasītu daudz laika un līdzekļu. – Kad netiku izlozēta, vilšanās sajūta bija tik liela, ka nolēmu – jābrauc pašai! Mājās izlasīju papildinformāciju, pārskatīju savas finanses un aizgāju pie mammas ar gatavu plānu. Un viņa mani atbalstīja. Protams, apsvēru riskus un bija mazliet bail, kā būs vienatnē sākt visu no nulles tik tālu no mājām, bet aizrautība ņēma virsroku. Piedāvāju arī draudzenēm doties kopā, taču visas atteicās, – stāsta sarunbiedre. Parakstījusi līgumu ar skolu, sākusi kārtot dokumentus. Ilze skaidro, ka Austrālijā pēc vidusskolas var iegūt 1.–4. līmeņa sertifikātu un diplomu, jāstudē no dažiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Pirms tālā ceļa vēl paspējusi iziet Erasmus+ praksi, tās laikā apceļojusi Spāniju, Rumāniju un Horvātiju. Visbeidzot 2019. gada novembrī kāpusi lidmašīnā uz Austrāliju. Goldkostā viņa ieguva ārtelpu aktivitāšu vadītāja sertifikātu. Programmā iets pārgājienos, snorkelēts, sērfots utt. Strādājusi pansionāta virtuvē. Kad tuvojies vīzas beigu termiņš, kovida situācija Latvijā bijusi biedējoša, tāpēc sarunbiedre nolēmusi palikt Austrālijā mazliet ilgāk. Lai iepazītu valsti vairāk, pārvākusies uz Pērtu. Tur laika zonas starpība ar Latviju ir 5–6 stundas. Lai tiktu pie vēl vienas studentu vīzas, apguvusi tiešsaistē vadības prasmes, vēlāk kārtojusi arī citas vīzas. Šajā dzīvesvietā sākumā darbus nācies pamainīt, bet nu viņa nobāzējusies kā ēdienu busiņa darbiniece. – Pieņemu pasūtījumus, gatavoju dzērienus un ēdienus. Ja kāds man pirms dažiem gadiem teiktu, ka saņemšu komplimentus par labāko steiku vai kafiju mūžā, es neticētu. Šajā darbā esmu ļoti daudz iemācījusies, mierīgi varētu atvērt pati savu kafejnīcu, – atzīst vitrupiete. 

Klimats valstī ir raibs – ziemeļos visu gadu valda karstums, bet lejasdaļā tas ir līdzīgs kā Latvijā. Tasmanijā katru gadu esot nedaudz sniega, Jaundienvidvelsā un Viktorijā ir pat slēpošanas kūrorti. Vasaras gan Goldkostā, gan Pērtā ir sutīgas, tāpēc Ilze bijusi pārsteigta, ka ne visās mājās ir kondicionētāji. Ziemā turpretī pa dienu ir +12 grādu un naktī vēl vēsāk, kad bez sildītāja neiztikt. Cilvēki ir virspusēji, tāpēc dziļāku draudzību izveidot grūti. Kopumā turienieši ir atvērti un gatavi palīdzēt, ja tas viņus neapgrūtina, bet otra problēmas gan neinteresējot. Teju visi smaida, labprāt iesaistās sarunās par nenozīmīgiem sīkumiem. Austrāliešiem tīk izklaidēties gan pilsētā, gan pludmalē. Vietējie dzīvi uztverot ļoti mierīgi. Viņu mīļākais teiciens – no worries jeb neuztraucies! Nacionālie sporta veidi ir austrāliešu futbols un krikets. Ilzei šķiet, ka turienes un Latvijas ikdiena ir līdzīga. Tradīciju ziņā Ziemassvētki liekoties visatšķirīgākie – piemēram, izdekorētas palmas uz ielām, svinības bieži vien notiek pludmalē. Populārākais ēdiens – jūras veltes. Liels pluss Austrālijai esot labas algas, jo diezgan izdodas ietaupīt. Vēl pozitīvi redzēt ķengurus un koalas piemājas parkā, tāpat krāsainus papagaiļus. 

Goldkostā daudz iets pārgājienos. No redzētā ļoti skaisti bijuši lietusmeži. Ar mazu lidmašīnu lidots pāri Lielajam Barjerrifam, uz ko pavēries iespaidīgs skats. Kvīnslendā skatīts daudz ūdenskritumu. Ar draugiem noīrēta 4x4 mašīna un braukuši pa trešo lielāko smilšu salu pasaulē. Vēl Ilze 10 dienas draudzeņu kompānijā ceļojusi apkārt Tasmanijai – tur ir neaprakstāma daba, milzu klintis pie okeāna un sastopami mīlīga izskata dzīvnieki vombati. Braucienā Pērta–Brūma–Pērta piestāts vairākos nacionālajos parkos. Taipusē un īpaši virzienā uz augšu zeme ir pilna ar dzelzi, tāpēc tā ir sarkana un visai neauglīga. Parki iespaidīgi ar savām ­aizām, dažās var pat nopeldēties. Snorkelējot Eksmautā, skatīti bruņurupuči, astoņkāji, rifa haizivis un jūras govis. Ūdens esot dzidrs un tirkīzzils. Vēl sarunbiedre vēlētos redzēt Uluru, Sidneju un Melburnu.

Plāni lieli arī nākotnei

Ilzes mamma jau bija sagatavojusies ceļam pie meitas uz Austrāliju, kad braucienu nācās atcelt, jo sākās kovida pandēmija. Pati jauniete Latvijā iepriekš bija pērnvasar. Pandēmijas laikā Austrālija slēdza savas robežas, neviens nedrīkstēja ne iebraukt, ne izbraukt. Metropolēs Sidnejā un Melburnā bijuši daudz stingrāki ierobežojumi nekā citviet, jo arī vairāk saslimušo. Tolaik Ilze studēja, un attālinātās mācības ļāva iegūt brīvākus brīžus, tostarp strādāšanai, kas viņai nebijusi traucēta. Austrālieši esot slinki un vienkāršos darbus – kafejnīcās, fermās, tūrismā – nevēlas darīt. Veselības aprūpes jomā ir daudz ārzemnieku. Pirms ierobežojumu ieviešanas liela daļa iebraucēju devušies uz mājām, līdz ar to katastrofāli trūcis darbinieku. Vitrupietei šķiet, ka Austrālija labi tika galā ar pandēmiju ģeogrāfiskā novietojuma un veiksmīgās organizācijas dēļ. Jāpiebilst, ka Pērtā ir vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā. Kad būs redzējusi gana daudz Austrālijas, ir doma braukt uz Jaunzēlandi un tad uz Kanādu. Šajās valstīs latviešiem pieejama Darba brīvdienu (Working Holiday) vīza. – Tas ir lielisks veids, kā ceļot, pelnīt naudu un pieredzēt kultūru. Vēl man plānā ir aizceļot uz Islandi, kādu Āzijas valsti, Āfriku, Dienvidameriku un noiet vairākus simtus vai tūkstošus kilometru garu pārgājienu. Viens no tādiem ir Jaunzēlandē, – atklāj jauniete.

Ieminos, ka, pateicoties dzīvei Austrālijā, Ilze noteikti labi iemācījusies angļu valodu. Viņa teic, ka visupirms par tās labu zināšanu jāpateicas pamatskolas skolotājai Airai Jakobsonei. Esot tur, papildinājusi vārdu krājumu galvenokārt ar slengu. Pieaudzis draugu un paziņu loks gan Eiropā, gan Dienvidamerikā un Āzijā – īpaši no skolas, kur lielākoties bijuši tikai ārzemju studenti un paretam kāds austrālietis. Pilsētā, kur Kvīnslendā dzīvojusi, mitusi vēl viena latviešu meitene un tuvumā esošajās – vēl vairāki. Caur Facebook tautiešiem izdevies saorganizēties arī Jāņu svinībām un satikties arī citkārt. 

Taujāta par vaļaspriekiem, sarunbiedre atgriežas pie tēmas par zirgiem. Tie vienmēr bijuši sirdij tuvi. Pirmo reizi šī dzīvnieka mugurā uzkāpusi 11. dzimšanas dienā – tā bijusi dāvana no vecākiem. Pēc tam prasījusi viņiem, lai ved uz nodarbībām. Tā palēnām sākusi trenēties nopietnāk, piedalījusies arī dažās konkūra sacensībās. Pamazām tomēr jāšana kļuva vienkārši par patīkamu laika pavadīšanu. Arī Austrālijā Ilze vienbrīd varējusi būt kopā ar zirgiem un pat gūt pieredzi, kad tos apmāca govju ganīšanai. Gribētu turpināt jāt. Tā kā padsmit gadu Latvijā nodejojusi tautas dejas, šovasar bijis mazliet skumīgi noraudzīties uz Dziesmu un deju svētkiem tikai no malas. Viņai žēl, ka tuvumā tagadējai dzīvesvietai nav tik daudz gribētāju, lai izveidotu deju kolektīvu. Toties kopš gada sākuma, lai izkustētos, Ilze apmeklē dažādu dejisku vingrošanu nodarbības. Tās esot fiziski ļoti grūtas, un dažu kustību apguve prasa daudz laika. Martā izgājusi arī izpletņlēkšanas kursu. – Man bieži nav pat tāda konkrēta iemesla, kāpēc vēlos kaut ko darīt. Uzzinu, šķiet interesanti, tad kāpēc nepamēģināt?! – noteic jauniete. 

Ilva BIRZKOPE
Foto no Ilzes KRAUKLES albuma

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks