25.08.2023. (Ilva BIRZKOPE)
Dzejoļi pie Aivara Eipura tagad atnāk tāpat kā jaunībā
Aivars Eipurs jeb Eduards Aivars, lasot dzeju Olimpiskā sporta centra peldbaseinā Rīgā

Dzejoļi pie Aivara Eipura tagad atnāk tāpat kā jaunībā

Tuvojas Dzejas dienas. Tieši tāpēc ir īstais laiks sarunai ar kādu literātu, un šoreiz tas ir dzejnieks Aivars EIPURS, kuru pazīst arī ar pseidonīmu Eduards Aivars. Viņš savulaik bijis saistīts ar Limbažiem un vēl tagad par šo posmu glabā atmiņas. Runājām par to, radošo darbību un mazliet arī citām lietām.

– Jūs biežāk uzrunā kā Aivaru Eipuru vai Eduardu Aivaru? Vai pseidonīms radās līdz ar literāro darbu publicēšanas sākumu? Kāpēc izvēlējāties tieši šādu segvārdu un kāpēc vispār likās, ka to vajag? 

– Šis ir daudz cilāts jautājums. Pseidonīms dzejniekam man šķiet normāli, jo dzejas avots bieži vien ir kas neizprotams atšķirībā no prozas, kuru lielā mērā nosaka Aivara Eipura kā fiziskas personas un pilsoņa pieredze. Man vienmēr ir gribējies nodzīvot vairākas dzīves. Pseidonīms arī ir viena no iespējām. Padomju laikā, ja būtu bailes tikt saņemtam ciet par dumpīgiem dzejoļiem, kamēr šie noskaidrotu, kurš ir tas cilvēks, kas jāarestē, varbūt es paspētu kaut kur aizlaisties. Ja varētu sākt no jauna, mans pseidonīms būtu vienkārši Aivars, līdzīgi kā Valdim, Staburaga bērnu autoram, kurš bija Valdis Zālītis. Toreiz dažādu Aivaru bija daudz, un man šādam solim pietrūka pašapziņas. 

– Kaut kādā mērā uzskatāt sevi par limbažnieku? Kādas ir spilgtākās atmiņas no šeit aizvadītā laika? 

– Protams, ka uzskatu sevi par limbažnieku, jo Limbažos pavadīju visu pusaudža vecumu no 11 līdz 18 gadiem. Ar to saistās arī manas muļķības un izvēles tajā vecumā, gan atkarības, gan neatkarības meklējumi. Spilgtākās atmiņas ir par futbola un basketbola laukumiem, Lielezeru, Jaunatnes parku un Priežkalniņu, kā arī par Mazo parciņu un zaļo māju pie tā, kur kādreiz ar mammu dzīvojām. 

– Cik bieži tagad sanāk atbraukt uz šo pusi? Esat, protams, aicināts viesoties arī kā dzejnieks uz Limbažu novadu? 

– Ar dzeju esmu viesojies vairākās vietās Limbažiem tuvākā un tālākā apkārtnē, iepriekšējā reize bija pirms gada Dzejas dienās, Bārdu dzimtas memoriālajā muzejā Rumbiņi. Iespaidīgi gājis Staicelē un Salacgrīvā. Limbažos biju pasen, bet man patīk gan skolas salidojumi, gan viesošanās kā dzejniekam. Aiciniet! Daži jaunības draugi ir palikuši, taču kautrējos lūgt naktsmājas, bet ar viesnīcām Limbaži nevar lepoties.

– Kad un kā sapratāt, ka būsiet dzejnieks un kurš tolaik apliecināja jūsu varēšanu? Tad tomēr sevi pasludināt par dzejnieku nevarēja tik vienkārši kā šodien… 

– Ka būšu dzejnieks, to sapratu, kad jau spēju un gribēju rakstīt dzejoļus, 1982. gadā, kad sāku strādāt Annas Brigaderes muzejā Tērvetes Sprīdīšos. Manu varēšanu apliecināja Jānis Rokpelnis, Māra Zālīte, līdz ar pirmās grāmatas manuskriptu – arī Knuts Skujenieks un Uldis Bērziņš, vēlāk – Vizma Belševica. Jā, šobrīd tas ir vaļīgāk, katrs pats sevi uzskata, par ko vien grib. 

– Esat arī Rakstnieku savienības dzejas un prozas literārais konsultants. Vai daudz dzejnieku un rakstnieku veikuma nākas izbrāķēt? Kādas pazīmes liecina, ka dzeja vai proza ir atzīstama un plašākai publikai rādāma?

– Dzejas un prozas konsultants esmu jau daudzus gadus, laikam sanāk, ka dzejas – pēc Mirdzas Ķempes un Jāņa Rokpelņa. Par brāķēšanu es teiktu, tā drīzāk ir terapija un saruna par citām prioritātēm. Bet iedvesma ir svēta – ja tā ir, tad jāraksta kaut vai par prieku sev, radiem vai atvilktnei. Ja kas sakāms par atzīšanas pazīmēm, viena no tām ir citu, tostarp pedagogu, atzinība meistarklasēs, semināros un literārajās nometnēs, otra – pirmās publikācijas ne tikai vienā, bet vairākos periodiskajos drukātajos vai interneta izdevumos. Feisbuks neskaitās, tā ir tāda puspublikācija, kas nedod reālo ainu. 

– Cik dzejoļu krājumu jums ir iznākuši? Kuri no tiem pašam liekas spēcīgākie, tuvākie un kāpēc? Vai nesenākais varētu būt pandēmijas laikā iznākušais Dzejoļu remonts (2020), kurā publicētajiem dzejoļiem ir tik gari nosaukumi, kas jau ir kā dzejoļi? Tā ir spēle ar formu?

– Ir izdoti desmit manu dzejoļu krājumi. Augstāk kritikas un žūriju novērtētie ir un Ainava kliedz (abi 1996), Es pagāju (2001), Sāras mīlestība (2008), Sakvojāžs (2011). Nominēti balvām ir arī Jauns medus (2006) un Dzejoļu remonts. Izlasēm angļu un krievu valodā visvairāk ņemts no krājuma Parādības (2016). Man pašam simpātijas mainās, cenšos netīksmināties, bet skatīties kā uz cita dzejnieka krājumiem. Taču neviens man nekad nav kļuvis pilnīgi vienaldzīgs un laiku pa laikam pie tiem atgriežos, ņemot kādu dzejoli publiskai lasīšanai. Dzejoļu remonts – ko tur raksturot, tas jālasa! Garie virsraksti paši ir kā dzejoļi, bet dzejolis, nereti tikai viena vai divas rindas, ir kā atbalss virsrakstam.

– Esat teicis, ka radījāt minimu kā literāru žanru, jo tādi apzīmējumi kā refleksija, miniatūra vai maksima derēja tikai dažos gadījumos. Kas tad ir minima? 

– Vēl vairāk manis radīts žanrs ir dzejoļi ar gariem virsrakstiem. Imants Ziedonis, respektējot manas minimas, izvēlējās minimismus. Katrs no jautājumā nosauktajiem īsprozas veidiem ir šaurāks. Minima ietver visdažādākā rakstura darbus – no anekdotiskām situācijām līdz sapņiem un romantikai, mazāk dabas aprakstiem, kas raksturīgi miniatūrām. Bet neizslēdzu arī tos. Miniatūras pārsvarā ir garākas.

– Šobrīd arī kaut kas top, vai ir padomā jauns dzejoļu krājums? Cik ilgā laikā tāds parasti rodas? Varbūt iecerēts kas prozveidīgs?

– Manā gadījumā tie ir divi līdz pieci gadi. Jā, krājums ir padomā. Arī trešā īsprozas, minimu grāmata, kuras nosaukums būs Minimas jeb esmu dzimis Paganels. Tajā būs daudz īsprozas par pārpratuma situācijām, kādas mēdza gadīties Žakam Paganelam Žila Verna romānā jauniešiem Kapteiņa Granta bērni.

– Vai tagad dzejoļi pie jums atnāk citādāk nekā jaunībā? 

– Tāpat vien atnāk. Varbūt paša sajūsma par to vairs nav tik liela, bet reizēm tomēr ir.

– Cik svarīgas dzejolī ir pieturzīmes?

– Kā kuram. Manos dzejoļos tās ir rindu vidū, turpretī rindas gals ir dabisks pieturas punkts pats par sevi, tur vairs komatu vai punktu nevajag. Izsaukuma, jautājuma vai domuzīmes gan rindu galos lieku ar prieku.

– Jūsu dzeja līdz šim tulkota vairākās valodās, arī pats esat tulkojis citu valodu dzejniekus. Dzeju vai ko citu arī?

– Mana dzeja ir tulkota kādās 15 valodās, tiesa, tās ir atsevišķas publikācijas antoloģijās vai periodikā. Grāmatas, kur ir tikai mani darbi, ir angļu un krievu valodā, šogad laikam būs arī lietuviski. Uzskatu, ka ne visi rakstnieki un dzejnieki var tulkot, pat ja zina padaudz valodu. Man īstas nepieciešamības to darīt nav, lai gan zinu, ka tas var palīdzēt. Bet, ja to padara par pamatdarbu, tas var arī traucēt paša daiļradei. Ar atsevišķām neliela apjoma atdzejām pieslēdzos kopdarbiem, tulkojot no angļu valodas lielus dzejniekus – Viljamu Batleru Jeitsu un Šekspīra laikabiedru Džonu Donnu. Prozu arī ir gadījies tulkot, to varbūt varētu vairāk, bet nav ienācis prātā. No franču valodas esmu tulkojis Andrē Bretona Sirreālisma manifestu. Arī krievu autorus, taču šodien šis teikums jānoliek malā.

– Ko jums nozīmē Dzejas dienas? Vai tās kaut kādā mērā nav zaudējušas sabiedrības interesi? Kur šogad būsiet to laikā?

– Sabiedrības interesi Dzejas dienas nav zaudējušas nekādā mērā. Ja tie, kuri organizē, paši ir pārliecināti, ka tas ir vajadzīgs ne tikai ķeksīša dēļ, viss izdodas ar uzviju. Šogad esmu iesaistīts tikai divos pasākumos, tādēļ būs laiks apmeklēt citus. Jāņa Akuratera muzejā vadīšu sarīkojumu, kas būs veltīts dzejniekam Jurim Kunnosam (1948–1999), kuram decembrī atzīmējama 75. gadskārta. Savukārt kopā ar Jāni Tomašu piedalīsimies Dzejas dienā Jelgavā, tā notiks skolās un bibliotēkās. Sakarā ar to ceru uzrakstīt kādu labu bērnu dzejoli, kas ir visai grūti. Pēdējā laikā latviešu bērnu dzejoļi ir tādi pārāk pieauguši. Tas laikam ir tāpēc, lai tos baudītu arī vecāki. No otras puses, tā ir arī vieglāk dzejniekam, jo viņš ir liels bērns.

– Cik daudz pašam atliek laika lasīšanai? 

– Pārsvarā jālasa darbam, brīvai lasīšanai laika tikpat kā nav. Šobrīd iepazīstu baltkrievu rakstnieka Viktora Marcinoviča romānu Mova, latviski – valoda. Romānā baltkrievu valoda pieder pie aizliegtām narkotikām Ķīnas un Krievijas kopval­stī; valoda, protams, te skaitās ļoti stipra un bīstama narkotika. Darba pasākumam turpināšu pārlasīt Jāņa Akuratera romānu Pēteris Danga, kas ir pirmais romāns neatkarīgajā Latvijā. To sāka publicēt turpinājumos laikrakstā Līdums 1918. gada 20. novembrī.

– Cik ilgi esat muzejpedagogs Jāņa Akuratera muzejā? Kāds ir darbs ar skolēniem, kas tajā ir vissaistošākais? Kā ieinteresēt jauno paaudzi literatūrā (muzejā)?

– Tur strādāju jau piekto gadu, tā ir patīkama atgriešanās labā vidē pēc daudziem gadiem. Jau minēju, ka pirms četriem gadu desmitiem strādāju muzejā Sprīdīšos. Saistošākais darbā ar jaunatni ir pamodināt viņu interesi interaktīvā veidā, nevis tikai nodomāt pie sevis, ka viņiem patika un viņi dzirdēja, ko stāstīju. Ieinteresēt par literatūru nav viegli, mūsdienu tehnoloģijas paņem lielāko daļu uzmanības, taču, ja skolēni ir atvesti uz muzeju skolotāju vai vecāku pavadībā, izredzes ieinteresēt vienmēr ir.

– Pastāstiet par savu aizraušanos ar futbolu, kaislīgu sekošanu līdzi spēlēm! Kas šobrīd aktuāls šajā jomā?

– Ja nenodarbotos ar literatūru un māk­slu, kultūru vispār, varbūt būtu saistīts ar futbola pasauli arī ikdienas darbā, varbūt kā treneris. Anglijas premjerlīgas spēles ir manu gandrīz vai lielāko kaislību objekts. Tāpat Eiropas un pasaules turnīri.

– Grūti nepamanīt jūsu galvassegas – vai par to nēsāšanu ir īpašs stāsts? Bez tās ārpus mājām laikam nedodaties?

– Pirmo galvassegu nopirku 2006. gadā Ventspilī, mazā veikaliņā, netālu no Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas. Tā arī kopš tā laika nēsāju, tiesa, nu jau citas, bet taisnība, bez šādas cepurītes no mājas neizeju. 

– Facebook var pamanīt, ka jums patīk ceļot. Kuras valstis saista visvairāk un ar ko? Vai tur gūstat iedvesmu arī radošajiem darbiem?

– Mani saista Dienvideiropa, visvairāk Itālija un Spānija. Piemēram, Sicīlijā esmu bijis četras reizes. Taču iedvesma radošajiem darbiem ceļojot nav tik liela, kā varētu vēlēties. Tas sublimējas kaut kā citādi. Arī ceļojumu dienasgrāmatu gandrīz nemaz nerakstu. Šī vēlme parasti pāriet pēc pāris dienām.

– Aizraujaties arī ar fotografēšanu? Ko visvairāk tīk uzņemt?

– Tas ir pretrunīgi. Jaunībā atšķirībā no citiem nefotografēju nemaz. Tas sākās Zviedrijā, Gotlandē 2004. gadā, kad man likās, ka Visbijas pilsētas skatu kartītes tūristiem man sanāktu iespaidīgākas. Taču kļūdījos, tas nebija tik vienkārši. Bet es aizrāvos! Reizēm ar to pats krītu sev uz nerviem.

– Ko novēlat Limbažiem 800. jubi­lejā?

– Lai ir atkal vairāk iedzīvotāju! 

Izvaicāja Ilva BIRZKOPE
Foto no Aivara EIPURA albuma

Aptauja

No jūlija neatdalāmie plastmasas pudeļu un tetrapaku korķi ES valstīs obligāti. Ko par to domājat?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks