Salacgrīviete dalās pieredzē par "kovidlaika" ikdienu Vācijā
Salacgrīviete Lana ULMANE Vācijā dzīvo jau 14 gadu. Turp viņu aizveda mīlestība. Studējot teoloģiju, Lana ieguva stipendiju divu semestru mācībām Vācijā, tur iepazinās ar savu nākamo vīru Gerdu un uzreiz pēc augstskolas diploma iegūšanas pārcēlās uz dzīvi šajā valstī. Nu jau abiem ir divi bērni – Pauls un Linda. Ar Lanu esam draudzenes kopš studiju laikiem, un kādu dienu, Facebook pamanot ierakstu par to, ka viņa ir gatava mājmācībai, ieinteresējos, kā šo procesu organizē Vācijā.
Sazvanījāmies janvāra vidū, nedēļā, kad Vācijas skolēniem bija beidzies brīvlaiks, tomēr skolas klātienes mācībām neatvēra. Lana smej, ka deviņgadīgais Pauls, kurš mācās 4. klasē, to uzzinot, nemaz nav priecājies, ka atkal jāmācās mammas uzraudzībā. – Jo es esmu stingra un attiecos pret to nopietni. Redzu, kuras ir dēla stiprās puses un kur viņš mēģina izšmaukt paslinkojot. To nepieļauju un atgādinu, ka, atstājot robus zināšanās tagad, turpmāk būs grūti. Par to, ka bijis vērts skolas darbiem pievērsties rūpīgi, ģimene pārliecinājusies pārrunās ar skolotāju. Viņa novērtējusi, ka Pauls mācībās ļoti progresējis. Lana arī skaidrojusi dēlam, cik svarīgi, lai viņš pats sevi noskaņo darbam šādā neierastā situācijā, lai prātā ieprogrammē, ka viss izdosies, un tad tā arī būs. Galu galā dēls vienudien atzinis, ka ir pat priecīgs par mācībām kopā ar mammu.
Runājot par to, kā mājmācība tiek organizēta, Lana atzīst – šobrīd tas notiek krietni sekmīgāk nekā pirmajā reizē. – Nevienam jau nebija pieredzes, kā strādāt šādā veidā. Mums deva mācību vielu, kas jāapgūst konkrētajā nedēļā, taču nebija nekādas atgriezeniskās saites. Skolēns nezina, vai dara visu pareizi, bet skolotājs – vai vispār mājās mācīšanās notiek. Pēc laika piedāvāja, ja vecāki vēlas, var bērnu paveikto nofotografēt, nosūtīt skolotājai telefonā vai e-pastā. Tagad, otrajā piegājienā, skolas sagatavotie mācību materiāli sadalīti pa dienām, ir norādes, kā kas darāms. Tomēr tiešsaistē stundas neorganizē, vismaz jaunākajām klasēm. Pāris reižu nedēļā tiek piedāvāta iespēja klasei sazināties videozvanā, lai parunātos, kā kuram klājas, taču Lana stāsta, ka nav obligāta prasība tajās piedalīties, vien tad, ja vecāki var nodrošināt bērnam piekļuvi datoram.
Tas, cik ilgi Vācijā skolas klātienes mācībām būs slēgtas, pagaidām nav zināms. Noteikti līdz februāra vidum, kad bērniem būs nedēļu ilgs brīvlaiks. Kāda būs situācija pēc tam, rādīs laiks. Tieši tāpat ir ar bērnudārziem. Atšķirībā no Latvijas, Vācijā slēgtas arī pirmsskolas izglītības iestādes. Tāpēc Lana nu ikdienu vada kopā ar abiem bērniem, mājās ir arī četrgadīgā Linda. – Kad mums ar Paulu ir mācību laiks, cenšos pievērsties vien viņam. Mazā māsa tad ik pa laikam no savas istabas sauc: “Vai brālim vēl ilgi jāmācās?”. Nevar sagaidīt, kad abi varēs rotaļāties.
Vaicāju, kādi noteikumi Vācijas skolās ir attiecībā uz maskām, jo Latvijā daļai vecāku bija negatīva attieksme, uzzinot, ka bērniem mācību laikā tās vajadzēs valkāt. Lana stāsta, ka maskām uz skolu līdzi bija jābūt, tomēr stundu laikā varēja sēdēt bez tām. Maskas bija jāuzvelk, kad noticis darbs grupās un skolēniem jāatrodas tuvāk kopā, tāpat arī starpbrīžos, pārvietojoties pa skolu. Vācijā gan maskas ārpus mājas vajadzēja lietot jau pirmajā Covid-19 vilnī, tāpēc pie tā pieraduši arī bērni. Turklāt Lana atzīst, ka bērnu klātbūtnē abi ar vīru nemēdz pārspriest viena vai otra valstī pieņemtā lēmuma pareizību, lai neviestu atvasēs nedrošības sajūtu. – Jau no pirmās dienas, redzot, kāda veidojas situācija, nešūmējāmies par to. Jo no tā nav nekādas jēgas, vien bērni jūt un pārņem mūsu negativitāti. Nav vajadzības radīt lieku spriedzi, un, ja mainīt neko nevaram, tad vismaz nefokusējamies uz to. Pagājušās vasaras beigās ģimenei izdevies atbraukt ciemos uz Latviju, šeit bērni tikuši pie jaukām, savam izmēram šūtām sejas maskām, ko lieto labprāt.
Ulmanu ģimene Vācijā dzīvo nelielā pilsētiņā netālu no Štutgartes. Gerds strādā uzņēmumā, kas ražo dažādus metāla izstrādājumus dārziem. Pirmajā vīrusa vilnī viņš strādājis no mājām, šobrīd dodas uz darbu. Savukārt Lana atzīst, ka viņai attālinātais darbs nav bijis nekas neierasts arī pirms visiem šiem ierobežojumiem. – Es strādāju Štutgartes evaņģēliskajā mediju namā. Tajā ir dažādas nodaļas – preses, radio, televīzijas, interneta –, un es esmu piesaistīta vairākām. Šobrīd mans galvenais uzdevums ir veidot interneta mājaslapas Vācijas baznīcām. Un šis tiešām ir darbs, ko varu darīt mājās. Pat pagājušajā gadā, esot Latvijā, nedaudz pastrādāju. Lana gan spriež, ka nu sanāk gluži vai divu maiņu darbs – dienas pirmajā pusē jābūt skolotājai, pēc tam var ķerties klāt saviem pienākumiem.
Arī Vācijā šobrīd aktīvi spriež par vakcināciju. Viena no pirmajām grupām, kam bija iespēja vakcinēties, bija iedzīvotāji vecumā virs 80 gadiem, arī kāds Gerda radinieks jau izpotēts. Lana atzīst, ka iziet ārpus mājas pēdējā laikā sanāk pavisam reti, tomēr ir sajūta, ka sabiedrībā valdošais viedoklis ir vakcināciju atbalstošs. Jāpiebilst, ka arī Vācijā slēgta liela daļa veikalu, sabiedriskās ēdināšanas vietu. Tomēr pārtikas lielveikalos nav ierobežojumu preču iegādei.
Sarunas noslēgumā abas mazliet paspriežam – kas to būtu domājis, ka pienāks šādi laiki. Lana tad atceras, ka, sākot studēt Vācijā, braukusi ar metro un brīnījusies, kāpēc gan lielai daļai ķīniešu un citu aziātiskas izcelsmes cilvēku uz sejas ir maskas. Pandēmijai sākoties, braucot sabiedriskajā transportā un raugoties, ka maskas nu ir visiem, šis toreizējais izbrīns atausis atmiņā.
Aiga VENDELIŅA-ĒĶE
ULMANU ģimenes albuma foto
