Beāte, Beatrise
2020. gada 25.oktobris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

06.V 2 komentāri

Pirms pāris nedēļām dzīvē atgriezušos "kovidnieku" pieredzes stāsts

Ja mēs kaut ko nepazīstam, pieņemam mītus par patiesību. Tieši tā ir ar Covid-19. Dzirdēti viedokļi – jaunie neslimo, bērni arī ne, tas skar tikai gados vecus cilvēkus, nomirst smēķētāji, imūnstipros vīruss apiet ar līkumu u.tml. Neviens no šiem mītiem nav izturējis pārbaudi. Izrādās, ka slimo gan bērni, gan gados jaunie un mirst arī norūdīti, fiziski aktīvi cilvēki. Kādēļ vienā ģimenē inficējas visi, bet citā, kur ir saslimušais, pārējos apkārt esošos vīruss negrib? Tam skaidrojuma šobrīd nav, tāpat kā zāļu un vakcīnu. Mēdz sacīt, ka karā puse uzvaras ir iepazīt savu ienaidnieku, otra puse – spēja nenovērtēt to par zemu. Pašlaik šī attieksme ir katra atbildība par sevi un līdzcilvēkiem, bet pazīt ienaidnieku vēl tikai mācāmies. Arī no pirmajiem pieredzes stāstiem. Dažus šodien var izstāstīt vien tuvinieki, bet tie, kam sargeņģelis sēdējis uz pleca, runā paši. Lūk, viens no stāstiem mūspusē.

Saklausot vārdu pozitīvs, šķiet, viss notirpis 

Trīs cilvēku ģimenes – vecāku un dēla – vārdi pēc viņu lūguma mainīti. Nekā slēpjama gan neesot, jo apkārtējie par slimošanu zina un, šķiet, uztver to ar līdzjūtību un sapratni. Tomēr pa apkārtējiem novadiem afišēties gluži negribot, tādēļ sauksim vecākus par Ivetu un Juri, bet dēlu – par Reini. 

– Brīdī, kad devāmies pie manas māsas, kura dzīvo Anglijā, vēl nebija ne miņas no ārkārtas situācijas. Turklāt tur bijām valsts daļā, ko vēl šobrīd vīruss skāris minimāli, – stāstu sāk Juris. Tiesa, atpakaļceļš vedis caur Londonu. Tur bijis ļoti drēgns laiks. Viņi prātojuši, vai vispār iziet no viesnīcas, tomēr nolēmuši pilsētu apskatīt. Taču visur, kur iets, ievērota pilna distancēšanās un dezinficēšanās programma. Tādēļ nojauta teic, ka inficēšanās vieta varēja būt viesnīca, lidosta vai lidmašīna. Lidojuma laikā pasažierus informēja, ka, atgriežoties mājās, viņi uzreiz nokļūst 14 dienu pašizolācijā. – Lidostā arī redzējām mediķu posteņus. Tur bija iespēja izmērīt temperatūru un nodot analīzes. Taču nebija rīkojuma, ka tas jādara obligāti arī tad, ja nav saslimšanas simptomu. Kāds, kurš nejutās labi, tur, iespējams, aizgāja, bet lielākoties visi devās pēc savas bagāžas un uz mājām. Paretam kāds cilvēks bija redzams sejas aizsargmaskā, – turpina Iveta.

Ceļā apgādājušies ar nepieciešamo pašizolācijai, mājup devās arī viņi. Nākamās dienas rītā un vakarā sākuši mērīt ķermeņa temperatūru. 37 grādi ar 2–4 svītriņām pāri. Tāpat vēl dienu pēc tam. Tad sajusta kņudēšana kaklā un tāds kā neliels balss aizsmakums. Domājuši, ka Londonā saaukstējušies. – Prāts nepieņēma, ka tas varētu būt „kovids”. Tomēr sacīju, ka savam sirdsmieram un apkārtējo drošībai jābrauc uz specpunktu Valmierā nodot analīzes. Tas bija trešajā dienā pēc atgriešanās mājās, – atminas Iveta. Pagāja vēl diena un nākamās rītā iezvanījās telefons. – Pirmais zvans no Slimību profilakses un kontroles centra bija par dēlu. Saklausīju: “Covid-19 pozitīvs”. Man šķita, ka visa notirpstu. Pēc 15 minūtēm to pašu pateica par vīru. Pēc divām stundām to dzirdēju par sevi. Sarunbiedri secina, ka cilvēki tā iekārtoti – allaž domāt to labāko. Tāpat šķiet, ka Covid-19 mani neskars, ar mani tā nenotiks. Tomēr vīruss nebija pagājis secen, un tas bija jāpieņem.

Slimnīca nav piedzīvojums cilvēkiem ar vājiem nerviem

Sarunbiedriem līdz šim nedaudz paaugstinātu temperatūru parasti pavadījusi slikta pašsajūta. Šoreiz – nekāda diskomforta, mānīga normālas veselības sajūta. Viņi uzsver, ka tieši tādēļ tagad ir tik svarīgi divreiz dienā – no rīta un vakarā – mērīt temperatūru. Pagāja dienas piecas, sešas un tikai tad stabiņš termometrā sāka kāpt augšup. Reinim, kurš saslimšanu pārdzīvoja visvieglāk, tas nesasniedza 38 grādu iedaļu un arī citi simptomi nebija tik izteikti, lai satrauktos. Ivetai stabiņš termometrā kāpa pāri 38 grādiem un tā turējās vairākas dienas, pēc tam sākās viegls, sauss klepus. Jurim klepus parādījās uzreiz. Arī viņam sākotnēji tas nebija smags, bet temperatūra strauji tuvojās 39 grādiem. Tad izsaukta ātrā palīdzība. Brigādes mediķi skaidrojuši, ka pieslēgšana elpošanas iekārtai viņam nav nepieciešama, tādēļ var ārstēties mājās. Juris aizvadīja smagu nakti ar augstu temperatūru, klepošanu un nespēju normāli paelpot. No rīta viņam piezvanīja ģimenes ārste. 

Iveta iestarpina, ka sava ģimenes ārstu informēšana par inficēšanos bija pirmais, ko viņi darīja pēc testēšanas rezultātu saņemšanas. – Ārste ar mani sazinājās katru dienu. Izvaicājusi, kā pagāja nakts, viņa sacīja: „Ģērbies, transportēsim tevi uz slimnīcu!”, – turpina Juris. Viņš nogādāts infektoloģijas nodaļā Linezera klīnikā. Slimnīcā jau pirmajā naktī bijis klāt plaušu karsonis. – No kā? Bez saprašanas, – viņš piebilst. Kovids ieperinājās plaušā, ko agrāk bija skāris nepamanīts jeb, kā mēdz sacīt, pārstaigāts karsonis. Mājās palikušajiem viņu ģimenes ārsts ieteica lietot paracetamolu, bet tas aptiekās vairs nebija pieejams. Tad nu ārstēšanās notika ar karstiem dzērieniem un dažādiem klepu mīkstinošiem līdzekļiem. Sarunbiedri skaidro, ka, saslimstot ar Covid-19, klepus ir citāds nekā saaukstējoties. – „Kovid” klepus ir izteikti sauss, arī gļotāda degunā un kaklā liekas izkaltusi. Turklāt viņiem pilnībā pazudusi oža. – Atskārtu to, kad, lietojot aerosola dezinfekcijas līdzekli, nesapratu – esmu uzpūtusi vai ne. Virsma it kā mitra, bet smakas nav, – atceras Iveta. Oža pamazām atgriezusies, bet sausumu degunā un kaklā viņi jūt joprojām. 

Juris slimnīcā pirmajās dienās klepojis nemitīgi gan sēdus, gan guļus. – Domāju, ka smagi slimie tādās klepus lēkmēs vienkārši nosmok, jo nav iespējams normāli plaušās ievilkt elpu. Man likās, ka gaisu nevaru dabūt. Sarunbiedrs pieļauj, ka cilvēkiem ar vājiem nerviem tādā stāvoklī var iestāties panika. Savs psiholoģiskais zīmogs ir arī aizsargtērpiem. Mēs visi šo situāciju pieredzam pirmoreiz. Agrāk cilvēki tādā ekipējumā redzēti tikai kinofilmās. Iveta atminas, ka lidostā, mediķu postenī ieraugot cilvēkus aizsargtērpos, viņai pat piemirsies, ko gribējusi jautāt. Taču pie visa var pierast. – Kad mani aizveda uz rentgena kabinetu, kur medmāsa stāvēja kā kosmonauts skafandrā un salutēja, bija pat jāsmej, – stāsta Juris. Tiesa, cita situācija bijusi pilnīgi neizprotama – mediķi skafandros, bet sanitāre, sieviete pāri sešdesmit, tātad riska grupā, palātu kopj tikai aizsargmaskā un cimdos. – Kādēļ tā? Vai viņa nav cilvēks? – viņš prātojis, ierāvies kaktiņā, cenšoties viņai neuzklepot. 

Smieties nav par ko, bet optimismu zaudēt nedrīkst

Slimnīcā vieninieka palātā Juris pavadīja piecas dienas. Kad krīze atkāpās, viņš varēja doties mājās, bet tas izrādījās visai sarežģīti. Ātrie mājās no slimnīcas neved, bet pašvaldībai nav resursu kovidnieku pārvadāšanai. Ģimenei nācās izdomāt, kā ar līdzcilvēku palīdzību nogādāt Jurim mašīnu līdz slimnīcas durvīm. Viņš sēdās pie stūres pats un brauca mājās.

Sešpadsmitajā dienā pēc pirmajiem simptomiem ģimene nodeva testa analīzes. Iveta no kovida bija veiksmīgi atvadījusies. Jurim testēšana joprojām uzrādīja pozitīvu rezultātu. Tāds tas bija arī Reinim, kurš slimību pārcieta visvieglāk. Pagāja nedēļa, un tad arī ģimenes vīriešiem analīzes bija negatīvas. Vēl pēc aptuveni nedēļas sekoja pēdējais tests, un visi varēja atviegloti nopūsties – murgs bija beidzies un viņi atgriezās dzīvē.

Sarunbiedri atzīst, ka arī humors veicina atveseļošanos. Lai gan šajā situācijā par ko smieties nav, optimismu zaudēt nedrīkst. Atgriežoties pie normālas pašsajūtas, Juris Facebook palaida joku, vai kāds var kovidniekam atnest aliņu un čipsus. Un, raugi, aliņš patiešām stāv pie durvīm! Iveta un Juris teic, ka raganu medības apkārtējie nerīkoja, zvanīja, apjautājās par pašsajūtu, palīdzēja. Skolotāji vaicāja, vai Reinim nevajag atvieglojumus mācībās, bet tie nebija nepieciešami. Sākumā kāds gan bijis izrunājis, ka Juris smagā stāvoklī ir reanimācijā. – Tad puspilsēta mani droši vien apbērēja, – viņš smej. Tiesa, bija arī kuriozi, ka sabiedrībā un darbavietās centās izolēt viņu tuviniekus, lai gan saslimušie uzreiz nokļuva pašizolācijā un kontaktpersonu ceļā no lidostas viņiem nebija. 

Situāciju Iveta noregulēja ar ziņu, ka ikviens var droši zvanīt un viņa atbildēs uz jebkuru jautājumu, kas saistās ar inficēšanos, slimošanu un sajūtām, ja vien zinās atbildes. Varbūt tieši tas radīja šo uzticēšanās banku – tātad cilvēki ir godprātīgi, ievēro visus ierobežojumus un nav drauds apkārtējiem. Iveta atzīstas, ka raizējusies par atgriešanos darbā. Jo īpaši par sevi, būdama tirdzniecības darbiniece. Pirmajās dienās viņa cītīgi vērojusi, vai cilvēki neizvairās ienākt veikalā, bet neko tamlīdzīgu nav pamanījusi.

*    *    *

Palieciet mājās! Interneta vietnēs dažs sūdzas, ka no medijos tik bieži atkārtotā uzsaukuma ausis jau piekusušas. Taču to pašu ieteic arī sarunbiedri. Viņi strikti ievērojuši karantīnu. – Kā var rīkoties tik bezatbildīgi un slimi braukāt apkārt?! – Juris neizprot, atsaucoties uz plaši izskanējušo ziņu par Covid-19 slimnieku, kurš aizturēts degvielas uzpildes stacijā, jau atkārtoti pārkāpjot karantīnu. Vietā, kur iegriežas tuvāki un tālāki braucēji, kuri var inficēties un šo suvenīru aizvest citiem. – Ja viņš kaut dienu būtu pavadījis slimnīcā ar sajūtu, ka plaušas ir nobloķētas, nav elpas un šķiet, ka ausīs jau dzird skanam baznīcas zvanus, tas varbūt iedotu jēgu un sapratni, – Juris piebilst. Ja ārkārtas situācijā gribas pārkāpt ierobežojumus, vispirms jāaprunājas ar sevi, vai šī kaprīze ir tā vērta, lai inficētos pats un kāds no tuviem vai apkārtējiem cilvēkiem. Mēs vēl nepazīstam savu ienaidnieku Covid-19 un nezinām, kā sastapšanās ar to var beigties katram no mums.

Aija SEDLIŅA

Komentāri

2
  • Skolnieciņš 2. oktobris 2020 13:46

    Piekārsim pie durvīm kadiķa zariņu, lai kovids (Covid-19) netiktu mūsu mājās un prātos. Iedegsim zaļu svecīti, lai mājās ienestu Dabas Mātes svētību. Lūgsim Dabas Māti, lai viņa mūs pasargā no kovida (Covid-19). Ar stipru un nelokāmu skaudību, Skolnieciņš [Latvju Skaudības Dievs] #Skolnieciņš #DabasMāte #LatvjuDievuSvētība

  • Skolnieciņš 2. oktobris 2020 13:51

    Lūgsim Dabas Māti, lai latvju zemīti piepilda Dabas Mātes svētība! Lūgsim Pērkonu, lai Pērkons padzen Kovidu (Covid-19) prom no mūsu zemītes! Lūgsim Veļu Māti, lai mums būtu dots garš mūžs! Ar baltu skaudību, Skolnieciņš [Latvju Skaudības Dievs] #SkaudībasDievs #Skolnieciņš #LatvjuDievi ©Skolnieciņš 1999-bezgalība ;-)

Komentēt

Aptauja

Vai lietojat sejas aizsargmaskas vietās, kur tās noteiktas kā obligātas?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu karikatūra 2
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu karikatūra 3

Ieraudzīju – nobildēju