«Zutiņos» darbi dabas ritumā no viena pavasara līdz nākamajam
Daba tā lēmusi, ka dienā, kad dodos uz Krimuldas pagasta Zutiņiem, laukā trako vējš, lietus un mašīnas logos ķēpājas slapjš sniegs. Raganā mašīna griež pa kreisi Valmieras virzienā. Dodamies līdz autobusu pieturvietai Zutiņi, un turpat netālu ir Ineses un Agra Meļķu saimniecība. Pagalmā redz prāvu suni. Augums iedveš respektu, bet četrkājainis klusēdams raugās pretī, gluži vai smaida un vēcina asti. Līdzās ir otrs – melns pinkainītis, kurš riedams paziņo, ka sētā ir svešiniece.
Pretī iznāk Santa – viena no trim Meļķu bērniem, kuri kopā ar vecākiem saimnieko Zutiņos. Viņa vedina uz siltumnīcu, kur acis priecē spirgts zaļums un pirmo ziedu krāsas. Ievērojot Covid-19 apstākļos drošu attālumu, sēstamies tuvāk apkures krāsniņai, no kuras plūst patīkams siltums. Līdz nākamajam pieteiktajam pircējam Santai ir stunda laika, ko varam veltīt sarunai. Viņa skaidro, ka vīrusa pandēmijas dēļ patlaban liela daļa tirgu ir atcelti, tādēļ šajā pavasarī Zutiņi stādu pircējus uzņem saimniecībā pēc iepriekšēja pieteikuma. – Sejas aizsargmaska, cimdi, drošs attālums, – sarunbiedre uzskaita. – Uzņemam pircējus tā, lai neveidotos drūzma un iesakām nebraukt ģimenēm kuplā skaitā kopā ar bērniem. Ja kāds atbrauc, kamēr iepriekšējie vēl nav devušies projām, aicinām pagaidīt mašīnā. Piedāvājam izmantot roku dezinfekcijas līdzekļus. Protams, paši lietojam un tīrām virsmas un rokturus.
Siltumnīcā skatu piesaista pītie kārkli. Sarunbiedre stāsta, ka parasti Zutiņu tirgojamo stādu klāstā to nav. Bijis paredzēts kādam objektam paliels apzaļumošanas projekts, kas šajā ārkārtas situācijā ir nobremzējies, tādēļ tagad stādi nokļūst pie pircējiem. – Cilvēkiem patīk, viņi labprāt tos iegādājas, – Santa piebilst. Zutiņos šie kārkli neesot jaunums. – Paši stādus nesapinam. Ar to nodarbojas sadarbības partneri, bet zinām visu par augšanu, kopšanu. Mūsu stādījumos tie aug, ja ne jau desmitgadi, tad tuvu tai. Viņa skaidro, ka šo kārklu šķirnei nav sakņu atvašu, tādēļ tie droši stādāmi puķu dobēs un apstādījumos, var arī dekoratīvajos podos. Tā tie aug, paliekot sapīti un saglabājot šo reljefu.
Zemnieku saimniecība Zutiņi Krimuldas pagastā ir dibināta un attīstījusies uz 20 hektāriem mantotās Lejnieku zemes, kas tēvutēvu laikos dzimtas īpašumā nokļuvusi par nopelniem Latvijas brīvības cīņās. Šodien tur saimnieko Inese un Agris Meļķi. Abu meita Santa zina stāstīt, ka Lejniekus savās rokās no paaudzes paaudzē stingri turējušas un visos juku laikos nosargājušas sievietes. – Ja palūkojamies atpakaļ mammas dzimtas vēsturē, tad viņas tur bijušas stiprā līnija.
Saimniekošanā iesaistījušies arī visi Meļķu bērni – Santa, vecākā māsa Rūta Beirote, tāpat ģimenes jaunākā atvase Mārtiņš. – Saimniecībā mugurkauls, protams, ir vecāki. Mēs kopā ar savām ģimenēm piedalāmies, kā katrs spējam – atbilstoši izglītībai un prasmēm. Tagad «Lejniekos» kopā ar vecākiem dzīvo tikai mūsu ģimene, un «Zutiņi» man ir arī pamata darbavieta, – stāsta sarunbiedre. Santai ir finansistes izglītība. Viņa saimniecībā nodarbojas ar visu, kas saistās ar naudu, pasūtījumiem, Eiropas fondu projektiem un piedalās arī ikdienas darbos. Vīra Edgara darbavieta ir SIA Siguldas Dizains. Viņš ir saimniecības mājaslapas veidotājs. Bez tā šodien nevar iztikt, jo cilvēki visu grib redzēt, kaķi maisā nepirks. Santas māsa un brālis kļuvuši par rīdziniekiem. Rūta strādā informācijas tehnoloģiju nozarē, bet nedēļas nogalēs kopā ar savu ģimeni ir Zutiņos. No darba brīvajās dienās atbrauc arī Mārtiņš, kurš ir automašīnu pieņēmējs servisā un tehniskais cilvēks savu vecāku saimniecībā. – Tad viņš ir visos traktoros iekšā, brīžiem ar eļļām tā noziedies, ka tikai acis redz, – smej stāstītāja. Gluži par savējiem Meļķiem kļuvusi arī vietējā spēkavīra Rolanda ģimene, viņš pats saimniecībā strādā jau ilgus gadus. Laikā, kad sezonas darbi sastrēgst, tajos iesaistās arī viņa sieva Inese un dēls Kristaps. Vairāk darba roku saimniecībā nav. Uzzinot visu, ko tur paveic, gluži vai jābrīnās, cik daudz tās spēj padarīt. Tiesa, talkā nāk arī mazās rokas. Santas dēliņam gan ir tikai trīs mēneši, viņš vēl nav saimniekotājs, bet Rūtas dvīņi – meita un dēls – ir lieliski palīgi. – Kad siltumnīcās jāpārvieto podi, viņi padara pieaugušu cilvēku darbu, – Santa uzslavē māsasbērnus.
Agrāk saimniecībā bijuši arī lopi, bet, sākoties Eiropas Savienības laikam, no piena ražošanas Zutiņi atteikušies. Šodien tur apsaimnieko 100 ha zemes. Santa stāsta, ka gluži visa nav pašu, ir arī nomas zeme. – Kad pilnībā nomaksāsim, 80 hektāri būs mūsu, – viņa piebilst. Tīrumos pārsvarā aug graudaugi – vasaras un ziemas kvieši, tostarp arī senais, mežonīgais speltas kviesis, labu pārtikas šķirņu mieži, griķi, auzas un pākšaugi. – Lielāko daļu ražas realizējām vairumā beramkravās, – skaidro sarunbiedre. – Pārējo paši ziemā pārstrādājam produktos. Top smalkie miežu putraimi, arī rupjie, kas ir mūsu lepnums, un resnās miežu grūbas. No speltas maļam smalkos un rupjos pilngraudu miltus, ražojam mannu ar klijām un vienīgie Latvijā – speltas grūbas. Tā ir atdzimstoša vērtība saimnieču galdā, pēc garšas īpašībām sauktas arī par Latvijas rīsu. Veselīgs produkts, viegli un ātri pagatavojams, kas arī nav mazsvarīgi šajā steidzīgajā laikmetā. Tāpat klāstā ir auzu milti, pārslas un netvaicētie griķi. Žēlums viņai ir par kailgraudu miezi, no kā ražoti vērtīgi, vitamīniem bagāti un pircēju iecienīti produkti. Šī līnija ražošanā pastāvējusi tikai gadu. Tad slapjā vasarā kailgraudu miežu lauks noslīcis, bet sēkla pēdējos gados vairs nav dabūjama. Santa īstenojusi projektu, kurā iegādātas iekārtas, tostarp akmens dzirnavas, bet ražotnei vēl ir gana iespēju attīstīties.
Taču īpašais Zutiņu lepnums ir pākšaugi. Daudziem saimniecība zināma ar pupiņu kolekciju, kurā ir aptuveni 50 šķirņu. – Skaistas, dažādu krāsu un formu – kā dārgakmeņi, – salīdzina Santa. Pateicoties tam, ka saimniecība ir šīs retās kolekcijas turētāja, tā uzņemta starptautiskajā Slow Food kustībā. – Mēs arī šo kolekciju turam kā zelta olu, jo pasaulē daudzas šķirnes ir izzudušas. Latvija ir viena no retajām valstīm, kur tās ir. Interesanti, ka kolekcijas īpašnieki paši šo bagātību nav apzinājušies, līdz Rūta saistībā ar pupiņu audzēšanu nokļuva Itālijā. Izrādījās, ka tur daudzas šķirnes nebija pat grāmatās redzētas, kur nu vēl dzīvē. – Mēs nenodarbojamies ar selekcionēšanu. Visas šķirnes ir vāktas, krātas un saglabātas caur paaudzēm, – kolekcijas tapšanu skaidro sarunbiedre.
No pākšaugiem saimniecība pircējiem vēl piedāvā dižos Retrija šķirnes zirņus. Saglabāta arī senā prāvo Ziemassvētku zirņu šķirne. To iecienījuši latvieši ārzemēs. – Šis zirnis ir kā latviskās identitātes nesējs pasaulē. Cilvēki sūta radiem kā reprezentatīvu dāvanu. Mēs cenšamies, lai zirņi tā arī izskatītos, pārlasām ar rokām, lai tur nebūtu nošķeltu pusīšu. Zirņu sēja saimniecībā nule beigusies, un tagad nākas dzenāt projām no tīrumiem zosis, kam tie kļuvuši par bagātīga mielasta galdu. Ražas draudu izgaiņāšanā Rūtas dvīņi ir neatsverams palīgspēks. – Mēs bērnībā govis dzenājām ar stibiņu, dvīņi zosis – ar kvadriciklu. Re, kā laiki mainās! – Santa secina un priecājas, ka nedēļas nogalēs, kad māsasbērni ir Zutiņos, gumijniekus un vicu varēs likt malā.
Izaudzēt ražu ir tikai daļa darba. Tā arī veiksmīgi jārealizē. Saimniecība noslēgusi bartertipa līgumu ar lauksaimniecības (augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu, sēklas u.c.) materiālu tirgotāju SIA Linas Agro. Pārējā raža paliek vietējam tirgum. Zutiņi ir arī čakli gadatirgu dalībnieki. Lielākoties aptverta Vidzeme, bet ģeogrāfija ir gana plaša – Ikšķile, Ogre, Valmiera, Smiltene, Madona, pat Rēzekne un citas vietas. Gadatirgi parasti ir zaļumu, stādu un Ziemassvētku laikā. Pastāvīgie tirgi ir Straupē un Rīgā, Kalnciema kvartālā. Tur zina Zutiņu vārdu. Taujāta pēc padoma, kas jādara, lai to panāktu, sarunbiedre prāto: – Manuprāt, galvenais ir iepazīt pircēju. Mēs katrs varam fanot par savu produktu, bet, ja nesapratīsim, ko vēlas pircēji, viņu gluži vienkārši nebūs. Protams, aizvien ir jauni un citi, bet ir arī stabils klientu loks, kura vēlmes mums jau ir zināms. Braucot uz Rēzekni, zinām, ka uzreiz jāiepako desmit kilogrami griķu. Tur noteikti būs tā sieviete, kura ēd tikai mūsu griķus. Līdzīgi ir citos tirgos. Skaidrs, ka tas tā uzreiz nenotiek. Savu produkciju tirgojam jau gadus septiņus.
Darbi Zutiņos rit no viena pavasara līdz nākamajam atbilstoši laika ritam dabā. Pavasaris nāk ar stādu audzēšanu, kas notiek trīs apkurināmās un četrās neapkurināmās siltumnīcās. No tām trīs tapušas, īstenojot projektu. Siltumnīcās aug visdažādākie garšaugi. Tur ir apmēram 20 šķirņu piparmētru, kolas zāle, citronzāle un melisa, limonādes zāle, salvijas, tostarp ārstnieciskā un ananasu, kas ir ēdamā, sarkandzīslu skābenes, kam ir cits – dekoratīvs – izskats. Iekaramajos podos redz daudzkrāsu atraitnīšu sejiņas. – Mums ir arī podi ar pievienoto vērtību, pie kuriem var pamieloties – nokaru tomāti un zemenes, – Santa norāda, kur jau redz pirmos sārtos zemeņziedus. Turpat ir arī petūniju, kalibrahoju, sunīšu un verbēnu kompozīcijas, zaļo struktūraugi – kobejas un tunbergijas, vītenīši – un šīssezonas jaunums stīgojošā ipomeja. Bez augiem, kas priecē acis un dvēseli, plašā izvēlē ir arī dārzeņu stādi. – Gurķu, ķirbju, aptuveni 70 šķirņu tomātu un plašs sortiments čili piparu – dekoratīvi, dažādi krāsās, formās un arī niknumā, – piebilst sarunbiedre. Visu, kas sazaļojis, vārdos nenosaukt. Kad beidzas stādi, nāk dārzeņu audzēšanas laiks. No visām tukša paliek tikai viena siltumnīca. Pārējās ir citi iemītnieki – gruntī stādītie. Tad no siltumnīcām un vēlāk no laukiem tirgos un veikalos nokļūst izaudzētā raža – gurķi, tomāti, kartupeļi.
Citus pavasarus Zutiņu dēstu bagātība bija lielajā Stādu parādē un gadatirgos Pērnavā, pierobežā Valka – Valga un citviet. – Daži atcelti, citur vēl par to domā, bet mēs jau rēķināmies, ka lielo tirgu nebūs. Šis ir smags periods daudziem, – Santa atzīst. Mazie tirdziņi un dārzeņu tirdzniecībā sadarbība ar veikalu Spārīti Raganā paliek spēkā. Tāpat ar lielveikaliem top! un Rimi graudaugu produkcijas realizēšanā. Taču tos sadarbības partnerus, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumus, saimniecība ir zaudējusi. Jācer, ka ne uz ilgu laiku, bet kurš gan šodien pateiks, cik ilga būs Covid-19 bremze ekonomikā. Tomēr Zutiņos valda noskaņojums – nav ko zīlēt. Lai būtu kā būdams, jāstrādā, jācīnās!
Aija SEDLIŅA
