09.07.2021.
Pie «Vīgantiem» Duntes pusē "piestājusi" kafejnīca «Čiekuri»
Kafejnīcas «Čiekuri» saimniece Lija Jokste aicina uz «Vīgantiem» nobaudīt ēdienu, kas tapis neparastā virtuvē – autobusā

Pie «Vīgantiem» Duntes pusē "piestājusi" kafejnīca «Čiekuri»

Nu jau kādu laiku Via Baltica malā pa ceļam no Jelgavkrastiem uz Dunti zemnieku saimniecības Vīganti pievārtē var nobaudīt ēdienu, kas gatavots… autobusā. Izklausās neparasti, bet jaunatvērtās kafejnīcas Čiekuri saimniece Lija JOKSTE bilst, ka oriģinālā telpa, kurā iekārtota virtuve, ir vienīgais, kas šo atšķir no citām ēdinātavām. Maltītes baudīt viesus aicina pie galdiņa plašā terasē. 

Kafejnīcas saimniece teic, ka šis ir pandēmijas projekts. Aizvadītajā vasarā, rudenī un ziemā viņas cilvēku iecienītais atpūtas komplekss Birzgaiļi nevarēja strādāt ar tādu jaudu kā līdz šim. Protams, līdz ar to saruka peļņa. Dīkstāvē nedevās, jo daļa klientu ir pašu zemnieku saimniecības un citu uzņēmumu strādnieki. Nozīmīgs ienākumu avots ir arī pasākumi – kāzas, svinības un citi. To norise, kā zināms, bija liegta. Sarunbiedre atzīst, ka nācās uz laiku atvadīties no daļas darbinieku, kuri gaidīja, kad varēs atsākt strādāt uzņēmumā. Kolektīvs ir labs un Lijai rūp, tāpēc ļoti gribējās radīt viņiem iespēju strādāt. Jāteic gan, ka līdz ar Čiekuru izveidi radītas pat dažas jaunas darbavietas. Uzņēmēja saprot, ka kādam varētu rasties jautājums par kafejnīcas izveidošanu netālu no divām citām, kas arī ir Via Baltica malā. – Kad klienti ir, to netrūkst nevienam, – viņa spriež. Vasarā ēdinātavas ir pat ļoti noslogotas, un garāmbraucējs, redzot garas rindas, visticamāk, dosies tālāk, ja nospriedīs, ka ēdienu nāksies gaidīt ļoti ilgi. No tā neiegūs neviens. Iespējams pat, ka cilvēki, novērtējot izvēles iespējas, rēķināsies ar to, ka šajā apkārtnē noteikti atradīs vietu, kur paēst, un ieplānos apstāties tieši Duntes un Jelgavkrastu tuvumā.

Ideja par virtuvi autobusā dzima Lijas jaunākajam dēlam Agrim. Viņš ir pavārs, lai gan profesijā nestrādā, bet palīdz Lijai saimniekot. Iesaistījās arī meita Indra, kura ir radoša, ar māksliniecisku skatu uz dzīvi. Par to, kā pielāgot autobusu ēdiena gatavošanai, bija jāpadomā, jo prototipa nebija. Savukārt vecākais dēls Valdis iesaistījās projekta tehniskajā īstenošanā. Jāpiebilst, ka ar virtuvi vien nepietiek, tāpēc tika uzbūvēta arī plaša terase ar nojumi un sētu, kas aizsargā no Vīgantos valdošā ziemeļvēja. Sarunbiedre piebilst, ka jau kādu laiku domājusi par kafejnīcas izveidi pie Vīgantu mājām, rekonstruējot vienu no ēkām. Vieta šosejas malā ir ļoti laba. No tās nav atteikusies, bet aizvadītais nebija gluži peļņas gads, tādēļ nāksies vēl nedaudz paciesties.

Sākotnēji bija bažas, vai virtuve busā būs gana ērta. Pirmajās darba dienās bija jāveic daža korekcija, bet nu jau droši var teikt, ka iecere izdevusies. Tur, kur pirms pārbūves atradās pasažieru krēsli, tagad ir virsmas gatavošanai, plītis, izlietnes un cita tehnika. Būtiski ir, lai tīrie un netīrie trauki nesastaptos. Līdz ar to pa vienām durvīm izkāpj gatavais ēdiens, pa otru iekāpj tukšie šķīvji. Atbilstoši prasībām! Savukārt dzērienus pasniedz pa logu. Lija piebilst, ka Pārtikas un veterinārais dienests novērtēt virtuvi vēl nav braucis (to šobrīd nedara). Taču uzņēmums ir nopelnījis uzticības kredītu, līdz šim z.s. Vīganti kafejnīcā Birzgaiļi strādājot atbilstoši visām prasībām. Pagaidām pietiek ar detalizētu atskaiti par to, kā plānots strādāt. 

Interesanti, protams, ka līdz ar kafejnīcas izveidi jauna dzīve sākusies autobusam, kas jau bija kļuvis par nekustamu mantu un stāvēja kādas mājas pagalmā, kur arī tika noskatīts. Saimniece stāsta, ka tas savulaik pārvadājis skolēnus. 

Kāpēc ēdinātavai izvēlēts nosaukums Čiekuri? Lija atzīst, ka diemžēl Vīgantu vārds ir aizņemts. To jau nes krogs salīdzinoši netālu – Murjāņos. – Man jautā, vai šī ir «Birzgaiļu» filiāle. Nē! «Birzgaiļi» ir pirmā, «Čiekuri» otrā «Vīgantu» filiāle, – smej Lija. Būtu gan patīkami to izmantot, tā parādot cieņu dzimtajām, vectēva pagājušajā gadsimta 30. gados celtajām mājām, kurās viņa dzīvojusi visu mūžu. Turklāt tieši te sākās viņas gaitas uzņēmējdarbībā. Čiekuru vārds godina turpat blakus augošo priedi, kas atzīta par aizsargājamu dabas objektu. 

Pirms brīvdabas kafejnīcas atvēršanas saimniece prātoja arī par to, kā to novērtēs klienti, kā skatīsies uz to, ka nav iekštelpu. – Ej nu zini, kā šāds bizness “aizietu” pirms pāris gadiem, – spriež uzņēmēja. Viņasprāt, pandēmijas dēļ viesi koncepciju pieņēma atsaucīgāk. Galu galā terases šobrīd ir aktuāla tēma! Vislielākais ļaužu pieplūdums novērojams darbdienās pēc pusdienlaika. Sestdienās cilvēki vēlas ilgāk pavakarēt. Savukārt svētdienās pēc pulksten 15 pēc atpūtas laukos piestāj tie, kuri dodas mājās, bet nevēlas paši domāt par vakariņām. Ēdienkarte ir samērā vienkārša, jo virtuves izmērs tomēr ierobežo. Cilvēkiem piedāvā pārbaudītas vērtības – voku, burgerus, ribiņas, kartupelīšus, iecienītus dzērienus. Neiztikt arī bez karbonādēm. Vislabāk apmeklētājiem garšojot pildītās – labi zināmā Franču un Meža vecis ar sēnēm, kuru recepte uz jauno kafejnīcu atceļojusi no Birzgaiļiem

Ēdināšanas biznesā Lija darbojas jau astoto sezonu. Birzgaiļi durvis vēra 2014. gada martā. Šodien uzņēmēja lēmumu pievērsties šai jomai paralēli lauksaimniecībai vērtē kā pareizu. Būtiski, ka pašai šī nodarbe patīk. Viņa gan atgādina, ka Birzgaiļos sākotnēji bija iecerēts ēdināt vien pašu zemnieku saimniecības strādniekus, bet uzņemt aizvien vairāk citu viesu mudināja pieprasījums. Sarunbiedre piebilst, ka šobrīd atpūtas kompleksā dzīve jau sāk atgriezties ierastajā ritmā. Teiksim, šobrīd atļauts rīkot nometnes. Arī citiem pasākumiem rezervācijas jau veiktas. – Vasarā brīvas vēl ir vien dažas nedēļas nogales. Cits jautājums – kas drīkstēs notikt, cik cilvēkiem būs atļauts sanākt kopā, – prāto saimniece. Un pati tūdaļ piebilst: – Gan jau būs labi! Esmu mūžīgā optimiste. 

Jāpiebilst, ka nākamgad apritēs 30 gadu, kopš izveidota zemnieku saimniecība. Lai gan jubileju varētu atzīmēt jau šoruden – dienās, kad tolaik tika iesēta pirmā labība (vēl pirms oficiālās uzņēmuma reģistrācijas). Šogad viņa cer uz labu ražu. Ja citur Latvijā sēju kavēja lielās lietavas, tad Liep­upes pagastā pavasaris bija gana sauss. Šis ir arī tas gads, kad izdevās vēlamajā apjomā iesēt auzas, kas bioloģiskajiem zemniekiem ir visienesīgākā kultūra. Katru gadu to darīt nevar, jo jāievēro augu seka. Sarunbiedre gan teic, ka šobrīd lauksaimniecība jau daļēji uzticēta dēlam un pati kļuvusi, tā teikt, par krodzinieci. Šajā ziņā viņai ir vēl dažas ieceres, ko gribas īstenot. – Ir jāattīstās, uzņēmējs nedrīkst apstāties, tā jau ir atpakaļslīdēšana, – spriež Lija. 

Lindas TAURIŅAS teksts un foto

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks