18.08.2021.
«Muscari Linen» Skultē izveido lina izstrādājumu šūšanas darbnīcu
Zīmola «Muscari Linen» radītājas Līva Zīģele (no kreisās), Liene Paidere un Ineta Muskare savā darbnīcāAigas VENDELIŅAS-ĒĶES foto

«Muscari Linen» Skultē izveido lina izstrādājumu šūšanas darbnīcu

Radīt lietas, kas vispirms patīk pašām – ar šādu moto strādā zīmola Muscari Linen izveidotājas. Tās ir trīs vienas ģimenes sievietes: mamma Ineta MUSKARE un meitas Liene PAIDERE un Līva ZĪĢELE. Skultietes, kuras Priedulāju mājās prot vienlaikus pieskatīt piecu aktīvu bērnu pulciņu, paveikt mājas soli un vēl atrast laiku brīnišķīgi skaistu lina izstrādājumu radīšanai.

Tieši bērnu ienākšana ģimenē likusi sasparoties jau labu laiku lolotajai iecerei par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu. Liene pirms tam strādājusi bankā, bet, gaidot dvīņus, sapratusi, ka šo darbu ar mazuļu audzināšanu būs grūti apvienot. – Pirms tam jau ar mammu un māsu bijām runājušas, ka varētu pievērsties lina izstrādājumu šūšanai. Jo visas bijām saskārušās ar to, ka nevaram atrast lietas, kas tiešām patiktu. Arī apģērbu – mūždien kaut kas jāpārveido, lai atbilstu tam, ko gribam valkāt. Tā pamazām veidojās ideja par kaut kā sava radīšanu. Līdz galam saprast, cik svarīgi ir darīt darbu, kas dod gandarījumu un ir sirdij tuvs, lika traģēdija ģimenē. Notiekot nelaimes gadījumam darbavietā, bojā gāja meiteņu tētis. – Viņš bija nolēmis iet pensijā, nopietnāk pievērsties savam vaļaspriekam, iekārtot kokapstrādes darbnīcu. Un mums tā doma vēl vairāk noformulējās – nevajag darīt darbu, kas varbūt nes naudu, bet nesniedz prieku. Dzīve ir tik neparedzama, tā ir kā viens mirklis. Tad tāpēc gan šo mirkli neizbaudīt, esot kopā ar cilvēkiem, kas tev ir tuvi! – ģimenes tālaika pārdomās dalās Liene.

Palīdz projektā gūtais finansējums

Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma Liene darbā neatgriezās, iestājās bezdarbniekos, un tieši tas pavēra jaunas iespējas. Nodarbinātības valsts aģentūrā piedāvāja rakstīt projektu savas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Abas ar māsu to paveikušas, lai gan tobrīd Līva auklēja savu pirmo, bet Liene jau trešo mazuli. Ineta smejas, ka vienu brīdi domājušas – varbūt projektu neapstiprinās un nebūs jāplāno, kā visu iecerēto realizēt. Tomēr atbalsts gūts, iegādāta šujmašīna, overloks, pirmie lina audumi. – Tad sapratām, ka nav vairs, kur sprukt! Un tagad ir prieks, ka saņēmāmies, – atzīst Ineta.

Sākušas ar vienkāršākiem izstrādājumiem – virtuves tekstilu. Dvieļiem, salvetēm, galdautiem, lina maisiņiem. Nu jau piedāvājumā ir arī kleitas, priekšauti, gultas veļa. Pašām tuva ir zero waste filozofija. Tā atspoguļojas gan izstrādājumos, jo lina maisiņi ļoti veiksmīgi var aizstāt plastmasas iepakojumus, gan arī attiek­smē pret materiāla izlietojumu. No auduma atgriezumiem top matu gumijas, karodziņu virtenes, mazi, aizsienami maisiņi, ko ārzemēs pazīst ar nosaukumu bento bag. Līva stāsta, ka latviski šo izstrādājumu nosaukušas par pauniņām. – Mums pašām tie ļoti patīk, jo ir gan skaisti, gan ērti. Ar bērniem uz pludmali ejot, ieliekam kādu našķīti. Beziepakojumu veikalos tādos var sasvērt produktus. Ineta smaidot atceras nesenu sarunu tirdziņā. Kāda sieviete, aplūkojot pauniņas, atzinusi, cik tās skaistas, tomēr līdzjūtīgi apvaicājusies, vai tādas kāds maz pērk. – Pie mums tiešām tos vēl īsti nepazīst, bet interneta veikalā ārzemnieki gan izķer. 

Lai arī Līva un Liene vēl pirms sava zīmola izveides mācījušās Burdas šūšanas kursos, sarežģītāko lietu darināšanu viņas uztic profesionālai šuvējai. Atradušas lielisku kolēģi Daci, kura dzīvo Rīgā, un slavē viņas prasmes un akurāto darbu.

Japāņi izpērk dvielīšus

Muscari Linen lapa atrodama sociālajos tīklos, arī Brīvdabas muzeja e-gadatirgū, nu jau izveidots savs veikaliņš vietnē etsy.com, kas pavēris ceļu plašajā pasaulē. Bez tā mūsdienās neiztikt. – Mēs varētu ražot kaut pasaulē skaistākās lietas, bet, ja nevaram tās parādīt pēc iespējas plašākai publikai, tad tās tepat arī paliks. Protams, tiešo kontaktu ar klientu attālinātajai tirdzniecībai grūti aizvietot. Tāpēc zīmola radītājas priecājas, ka šovasar atkal varēja braukāt pa tirdziņiem. Ineta gan savulaik domājusi, ka nemūžam negribētu strādāt tirdzniecībā, tomēr tagad ar nepacietību gaida katru braucienu. – Ir tik forši ar cilvēkiem aprunāties! Tā ir tāda enerģijas apmaiņa! Reizēm braucam mājās un smaidām. Pat ja nav izdevies daudz pārdot, esam pozitīvi uzlādējušās. Cilvēki nāk, paslavē mūsu darinājumus, redzam, kas viņiem patīk. Īpašs piedzīvojums allaž bija Brīvdabas muzeja gadatirgi. Tur iepazinušas dažādu tautību klientus un viņu gaumi. Piemēram, reiz japāņi izpirkuši visus baltos vafeļu raksta dvielīšus. Vispirms atnācis viens, pēc tam jau sekojis viss autobuss. Izrādījies, dvieļi kalpojuši par dāvanu iesaiņojumu – skaisti un praktiski. Vēl pēc tam japāņi zvanījuši, interesējušies, kur var iegādāties skultiešu šūtos baltos dvielīšus. Piedāvājums mēdz veidoties arī pēc pieprasījuma. Tieši klienti, kas vaicājuši pirtslietas, mudinājuši sākt šūt pirts dvieļus, svārkus, turbānus matiem. 

Lins – apliecinājums tradīcijām

Ineta, Liene un Līva nekad nav domājušas par darbu ar citu materiālu, tikai linu. Varbūt tāpēc, ka kā dārgumu ģimenē glabā dzimtas rokdarbnieču austos lina dvieļus. – Tie joprojām ir tik skaisti! Mājas stellēs austais audums – kā mākslas darbs, ar maziem mezgliņiem, vietām smalkāku vai resnāku diegu. Arī aptamborētās malas, izšuvumi. Viss joprojām izskatās kā jauns. Lai gan bijusi ideja ko tādu šūt arī pašām, sapratušas, ka tik apjomīgs roku darbs diemžēl būs zelta vērtē. Sapnis par šādiem darinājumiem gan palicis. 

Mūsdienās lina izstrādājumi piedzīvo savu renesansi. Tie vairs nebūt nav tikai cietie galdauti un salvetes vai bizbizmārītēm apdrukātie dvieļi kā kādreiz. Ražotāji šobrīd piedāvā kvalitatīvus dažādu krāsu audumus. Lina apģērbs pamazām zaudē arī savu izteikto sezonalitāti un, pašujot piemērotus modeļus, to sāk nesāt arī ziemā. – Lins jāiemācās. Ir cilvēki, kas ļoti piesardzīgi vaicā, kā ir ar gludināšanu, un nepērk tikai tāpēc, ka burzās. Taču tas burzīgums ir tik foršs! Turklāt tagad audumi ir mīkstināti, arī mēs strādājam ar tā saucamo mazgāto linu, – stāsta Liene. 

Kādu laiku šaubījušās, vai vajadzētu pievērsies arī kleitu šūšanai. Tomēr klientes mudinājušas, jo vēlējušās iegādāties arī apģērbu. Tāpēc nu uz tirdziņiem ved arī samērā vienkāršu modeļu populārākos izmērus, pieņem arī individuālos pasūtījumus. Savukārt šogad sākušas šūt gultas veļu, jo pašām gribējies pie tādas tikt. Ineta stāsta, ka, ejot garām gultai, mēdz noglāstīt segu vai spilvenu – tik ļoti patīk! – Neatceros, ka es kādreiz iepriekš būtu gultas veļu paijājusi, – viņa smejas. 

Iesaistās visa ģimene

Vaicātas, cik viegli ikdienā sastrādāties mammai un māsām, visas atzīst, ka viņu gadījumā šis ir ideālais modelis. Šobrīd, kad bērni vēl mazi, pa vienai kaut ko savu attīstīt noteikti nevarētu. Jo jārēķinās ar viņu vajadzībām, slimošanām, pagājušajā gadā arī ar attālinātajām mācībām. Protams, tas ietekmē arī darba procesu. – Esam iemācījušās pastrādāt pa druskai. Ja redzam, ka situācija mierīga, aši sanākam kopā savā trešā stāva darbnīcā. Ja esam vajadzīgas bērniem, iesākto liekam pie malas un pievēršamies viņiem. Nu jau pamazām kļūst vieglāk, jo bērni aug, top patstāvīgāki. 

Ineta arī atklāj, ka kopīgais bizness viņu un meitas ir īpaši satuvinājis. Strādājot visas var patērzēt par dažādām ikdienišķām lietām. Iepriekš, kad katra bijusi savos darbos, tam neatlicis tik daudz laika. Tāpat visas, gluži kā svētkus, gaida kopīgos braucienus pie audumu ražotājiem. Tie ir brīži, ko var veltīt sev, pa ceļam apmeklēt kādu kafejnīcu, atpūsties no ikdienas.

Zīmola attīstīšanā palīdz arī citi ģimenes locekļi. Līvas vīrs Juris ir fotogrāfs, viņš uzšūto iemūžina gaumīgos attēlos. Priedulājos dzīvo arī meiteņu vecmāmiņa, viņa mēdz pagatavot pusdienas vai tirgus dienās sagādā līdzņemamu maltīti. Ģimenes vīrieši palīdz ar smagākajiem darbiem, nes kastes, ar vienkāršām, bet ērtām mēbelēm aprīkojuši darbnīcu. Arī atbalsta finansiāli, līdz ar to nav spriedzes, ja kādu brīdi pieprasījums pēc saražotā ir mazāks. – Mūsu gadījumā viens nav cīnītājs, – atzīst skultietes, spriežot, ka nu jau drīz būs sasniegts līmenis, kad Muscari Linen visām būs ne vairs hobijs, bet kārtīga darbavieta. 

Aigas VENDELIŅAS-ĒĶES
teksts un foto

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks