Bērnības sapņu darbs – staigāt pa jumtiem
Limbažniekam Rūdolfam VALEINIM šis ir karstākais darba laiks. Viņš ir sertificēts skursteņslauķis un ugunsdrošības speciālists, kurš savus pakalpojumus piedāvā gan Limbažos, gan aptuveni 50 km ārpus tiem. Šis darbs, kas zināmā mērā ir viņa bērnības sapņa piepildījums, pašam ļoti iet pie sirds. Limbažnieks izveidojis arī savu zīmolu Dūmanis un lapu vietnē Facebook.com.
Skursteņslauķa arodā R. Valeinis sāka strādāt pirms dažiem gadiem Rīgā. Līdz tam viņš bija paguvis izmēģināt dažādus darbus, bet neviens īsti nebijis pa prātam. Bet darīt kaut ko tikai tādēļ, ka par to labi maksā, viņš nebija ar mieru. Vienubrīd, kad lūkojis pēc jaunas nodarbes, atminējies, kā bērnudārzā, kad visiem bijis jānosauc, par ko nākotnē vēlētos kļūt, puiša atbilde bijusi skursteņslauķis. – Citi sacīja, ka grib būt futbolisti vai ugunsdzēsēji, bet es – ka gribu būt skursteņslauķis, jo tad var staigāt pa jumtiem un visu redzēt no augšas. Man tas šķita pats romantiskākais un labākais, ko varētu darīt. Atceros, kā citi par to smējās. Ik pa laikam joprojām kāds par to pasmejas, bet es esmu apmierināts. Man tiešām ļoti patīk šis darbs, – stāsta sarunbiedrs.
Lai apgūtu šo arodu, Rūdolfs apzvanījis teju visus tobrīd zināmos sertificētos amata meistarus, no kuriem viņam atsaucies Guntis Brakmanis. Viņam pieder savs uzņēmums, kas nodarbojas ne vien ar skursteņu tīrīšanu, bet arī mūrēšanu, apkures, tai skaitā gāzes iekārtu, uzstādīšanu un apkopi. Tādējādi puisis varējis šo profesiju iepazīt no dažādām pusēm. Spēj tikai mācīties! Šobrīd Rūdolfam ir skursteņslauķa zeļļa kvalifikācija, bet viņš ir apņēmības pilns ar laiku kļūt par meistaru (lai tam kvalificētos, profesijā jānostrādā vismaz 10 gadu). Sava amata romantisko pusi viņš joprojām novērtē. – Tas ir brīdis, kad varu dziļi plaušās ievilkt gaisu un skatīties apkārt. Bieži dodos strādāt uz lauku mājām, un tur ir ļoti skaisti skati uz upēm, ezeriem vai mežiem. Kādu laiku pastrādāju arī Vecrīgā. Sapnis! – atzīst limbažnieks. Starp citu, augstākā celtne, kurā viņš līdz šim strādājis, bija 30 stāvu dzīvojamo māju komplekss Rīgā pie Daugavas.
Kopš pērnā gada jaunais skursteņslauķis darbojas Limbažos un apkārtnē. Te jau strādā vairāki šī amata speciālisti, bet viņš kolēģus neuztver kā konkurentus. – Mēs sadarbojamies, un tādas attiecības es arī gribētu saglabāt. Jau mans meistars mēdza sacīt, ka viens tāpat visu neiztīrīsi, – skaidro sarunbiedrs. Viņš ir gandarīts, ka klientu loks ar katru sezonu aug. Rūdolfs sadarbojas ne vien ar privātajiem īpašniekiem, bet arī ar Vidrižu un Pāles pagasta pārvaldi, tāpat SIA Alojas novada Saimniekserviss. Pērn iegūtie klienti atgriežas arī šajā sezonā, tāpat klāt nākuši jauni. – Cerams, tas tādēļ, ka viņi redz, cik atbildīgi veicu savu darbu. Tīru tā, lai pēc tam pašam sirds būtu mierīga, ka konkrētā māja nu ir ugunsdroša un no apkures iekārtām neaizdegsies. Darbs ir tik labs, cik labs ir tā darītājs. Jebkurš jāveic ar maksimālu atbildību, – šo principu, pēc kura pats vadās, jaunais skursteņslauķis iesaka ievērot arī citiem. Viņaprāt, piemēram, būvniecībā valda haoss tādēļ, ka lielie uzņēmumi piesaista apakšuzņēmējus, bet tie darbus objektos bieži veic slikti, taču neviens par to nav īsti atbildīgs. Rūdolfs vēlas piekopt darba kultūru, kurā pats darbu paveic un pats arī atbild par tā kvalitāti.
Skursteņslauķim aktīvā darba sezona ierasti ir septembris, oktobris, arī novembris. Tiesa, Rūdolfs aicina iedzīvotājus par dūmvadu un apkures sistēmu apkopi sākt domāt jau agrāk – apkures sezonas noslēgumā vai vasaras gaitā. Tad arī tīrītājam ir vieglāk plānot savu laiku. Tāpat cilvēcīgi būtu par darbu zvanīt darba laikā, nevis svētdienas agrā rītā.
Šī aroda pārstāvji sabiedrībā tiek uzskatīti par laimes pogas īpašniekiem – ikviens kāro paberzēt skursteņslaucītāja ancuka pogas, lai piesaistītu sev veiksmi. Rūdolfs un viņa darba tērps nav izņēmums. Vēl viena nozīmīga tērpa daļa ir josta un tās metāla sprādze. R. Valeinim bija svarīgi to izgatavot pie amata pratēja – metālapstrādes meistara Raimonda Rinkēviča. – Ticu, ka lietas, kurās kāds investējis savu enerģiju, tādu arī nes. Vīrs, pie kura gatavoju savu jostu, bija ļoti sirsnīgs un pieredzējis, – atklāj jaunais skursteņslaucītājs. Kopīgi nolemts uz Rūdolfa jostas iestrādāt latvju zīmes (citi amata brāļi izvēlas likt valsts ģerboni, citi neko) – ugunskrustu un akas zīmi. Pirmā simbolizē spēku, aizsardzību pret ugunsnelaimēm, bet aka vēl vairāk nostiprina šo aizsardzības enerģiju.
Jūtams, ka R. Valeinim pie sirds iet tieši fiziski un sportisku rūdījumu prasoši darbi. Viņš to arī apstiprina, jo biroja cilvēku viņš sevī neredz. Turklāt algots darbs vismaz šobrīd viņu neuzrunā, jo patīk būt pašam sev priekšniekam. Labi pamati skursteņslauķa darbam ielikti iepriekš, kad trenējies kikboksā, boksā (veiklība un darbs ar rokām!). Šobrīd no sporta drusku paiets nost, lai gan reizumis pie stieņiem viņš pievelkas. Savulaik R. Valeinis iestājās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai apgūtu jūras spēku militāro vadību. Pēc studijām sapratis, ka karjera šajā jomā tomēr nav domāta viņam. – Nenožēloju, tā bija laba pieredze. Manuprāt, vismaz gadu ilgu obligāto militāro dienestu valstī vajadzētu. Lai jaunieši mazāk laika pavadītu sociālajos tīklos, bet vairāk novērtētu realitāti, to, ka ir sausas drēbes, ka vari gulēt uzklātā gultā, apsēsties pie galda… – spriež limbažnieks.
Papildus skursteņslaucītāja arodam, kas tomēr ir sezonas darbs, Rūdolfs ir meklējumos, lai darāmā pietiktu augu gadu. Limbažnieks ieguvis industriālā alpīnisma sertifikātu un labprāt uzņemas koku zaru apzāģēšanu. Viņš iecerējis papildus apgūt mūrnieka arodu, kura pratēju top arvien mazāk un tie ar savām zinībām lāgā nevēlas dalīties. Drīzumā Rūdolfs sadarbībā ar Grīziņkalna Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, kurā nesen iestājies, plānojis iziet kursus un iegūt sertifikātu, lai būtu tiesīgs apkalpot gāzes apkures katlus un atzīt tos par ekspluatācijā lietojamiem. Un, protams, paralēli viņš turpina krāt skursteņslaucītāja aroda zinības. Kā pats teic – jo vairāk iemācies, jo vairāk vēl jāapgūst.
Līga LIEPIŅA
Martas SPRIŅĢES foto
