Kāpēc nepieciešami grozījumi?
2010.gada nogalē valdība konceptuāli lēma par pakāpenisku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2016.gada. Tomēr vairāki, turpmāk apskatīti lēmumi un notikumi ir radījuši apstākļus, kas pieprasa koncepcijas aktualizāciju.

Pirmkārt, 10. Saeima, atšķirībā no valdības, nebija spējīga pieņemt lēmumu par pensijas vecuma paaugstināšanu ar 2016.gadu. . Tajā pašā laikā, raiti tika virzīts un pieņemts deputātu izstrādāts likumprojekts par priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas pagarināšanu līdz 2013.gada beigām. Šis lēmums sociālajā budžetā rada papildus izdevumus. Nedrīkst ignorēt šo lēmumu fonu - kritisko situāciju sociālajā budžetā. Kopš 2009. gada sociālā budžeta izdevumi bijuši lielāki kā ieņēmumi, turklāt tos jau šobrīd sedz iepriekšējo gadu uzkrājums , kas strauji izsīkst. Uzkrājums beigsies 2013.gadā un sociālā budžeta saistību izpildei - pensiju un pabalstu izmaksai, būs jāveic aizņēmums.

Otrkārt, nozīmīgs faktors pensionēšanās vecuma paaugstināšanai ir esošā demogrāfiskā situācija Latvijā - palielinās vecāka gadagājuma cilvēku skaits, vienlaikus samazinās dzimstība un darbspējīgo iedzīvotāju skaits. Šie apstākļi tieši ietekmē pensiju sistēmu, jo tā ir atkarīga no iepriekšējos gadu desmitos mērāmiem notikumiem. Piemēram, pēckara periodā dzimušie, kad bija augsts dzimstības līmenis, šodien ir gan esošie, gan potenciālie pensionāri. Savukārt mazskaitliskais dzimušo skaits šodien, rīt būs potenciālie nodokļu maksātāji. Ekonomikas valodā to sauc par slodzes līmeni jeb to, cik viens strādājošais, maksājot nodokļus, var nodrošināt pensiju esošiem pensionāriem. Ja 2008.gadā uz vienu pensionāru bija 1,7 strādājošie, tad 2010. un 2011.gadā jau tie bija vairs tikai 1,3.

Treškārt, palielinās cilvēku mūža ilgums. Lai arī šo augošo tendenci spilgti demonstrē statistika, sabiedrībā valda skepse un neticība. Pastāv uzskats, ka viss paliek arvien sliktāk - pārtika dārgāka, cenas pieaug, to skaitā arī veselības aprūpei, utt., tomēr skaitļi runā savu. Ja vēl pagājušā gadsimta 20.gadu vidū paredzamais mūža ilgums vīriešiem bija 50,70 gadi un sievietēm - 56,90 gadi, tad jau 2010.gadā šie skaitļi attiecīgi bija 68,80 gadi un 78,40 gadi. Nepilna gadsimta ietvaros mūža ilgums vīriešiem palielinājies par 18,1 gadiem un sievietēm par 21,50 gadiem. Vienlaikus, pensiju sistēmas kontekstā, tiek izmantots cits rādītājs - cilvēku paredzamais mūža ilgums pēc 60 gadiem. Tā šobrīd vīriešiem kas 2010.gadā sasniedza 60 gadu vecumu, paredzamais mūža ilgums ir 16,1 gads un sievietēm 22 gadi. Savukārt tiem, kuri sasniedza 65 gadu vecumu - 13,2 gadi un 18,1 gads. Turklāt paredzamā mūža ilguma palielināšanās tiek prognozēta arī turpmāk.

Tādējādi, apmēram vienu trešdaļu no dzīves cilvēks pavadīs pensijā, un, palielinoties cilvēka dzīves ilgumam, šī proporcija pieaugs. Nākotnes realitāte būs situācija, ka palielinās cilvēku skaits, kuri atrodas pensijā, kamēr samazinās to, kuri maksā nodokļus pensijām. Ja šo proporciju nemainīsim, tostarp arī paaugstinot pensionēšanās vecumu, tad mēs uzliksim arvien lielāku nastu strādājošiem, kas var izpausties kā nodokļu sloga palielināšana.

Ceturtkārt, priekšlikums paaugstināt pensionēšanās vecumu ir izstrādāts, respektējot iedzīvotāju tiesisko paļāvību, rūpīgi izvērtējot Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas par tiesiskās paļāvības aizsardzību. Piedāvātās izmaiņas attieksies tikai un vienīgi uz cilvēkiem, kuriem pensija vēl nav piešķirta. Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka tiesiskās paļāvības princips nepasargā cilvēku no jebkuras vilšanās, jo tas nenosaka, ka reiz pieņemtie likumi nekad vairs netiks grozīti. Likumdevēja kavēšanās reaģēt uz ekonomisko lejupslīdi valstī vai nerēķināšanās ar valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspējas problēmām var novest pie valsts nespējas nodrošināt cilvēkiem Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Šāda bezdarbība no amatpersonu puses , īpaši - valdības un Saeimas, būtu prettiesiska. Vērtējot sociālā budžeta un demogrāfijas tendenču kopsakarību, ir skaidrs, ka ilgtermiņā nav iespējams nodrošināt nemainīgus pensionēšanās noteikumus un pensionēšanās vecuma paaugstināšana ir neizbēgama.

Piedāvātās izmaiņas ir iniciētas pietiekami laicīgi, dodot sabiedrībai laiku ar tām iepazīties, vispusīgi izvērtēt un sniegt priekšlikumus to pilnveidošanai. Jebkurā gadījumā likuma normas par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu nestāsies spēkā nākamajā dienā pēc to pieņemšanas Saeimā. Diskusijas vēl turpinās par mērenāku pensionēšanās vecuma paaugstināšanas soli, kas, esmu pārliecināta, var būt kompromisa risinājums.

Papildus pensionēšanās vecuma paaugstinājumam LM piedāvās sociālās aizsardzības mehānismu tiem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kas objektīvu iemeslu dēļ nevarēs palikt darba tirgū. Topošie likuma grozījumi paredz priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas saglabāšanu kā pastāvīgu likuma normu.

Rosinātie likuma grozījumi, protams, nav vienīgais pasākums sociālā budžeta stabilizācijai. Tautsaimniecības attīstība, nodarbinātības politikas izstrāde un izglītības reforma ir paralēlie rīcības virzieni. Vienlaicīgi būs jāveic pasākumi VID darbības efektivitātes uzlabošanai un nelegālās nodarbinātības izskaušanai, jānodrošina NVA organizēto apmācību pieejamība iedzīvotājiem visos valsts reģionos, jāidentificē pasākumi, kuri palielina darbaspēka mobilitāti. Sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti nodrošinās arī turpmākā darbaspēka nodokļu politika un daudzas citas lietas, kuras visas ir savstarpēji saistītas un nodrošina mūsu kopējo un individuālo labklājību.
Ilze VIŅĶELE,
labklājības ministre