Pirms 5 gadiem Limbažos ar baptistu draudzes starpniecību ieradās amerikāņu misionāru grupa, kas pilsētā uzturējās pāris nedēļu. Viņi vadīja nometnes, un vakaros mums bija diskusiju grupas. Mēs kopā smējāmies un dejojām lietū. Gājām peldēties un pārrunājām savus sapņus. Mēs kopā arī raudājām, kad pienāca šķiršanās brīdis, un, jāsaka godīgi, - vēl līdz šai baltai dienai nesaprotu, kā pāris nedēļu var tik ļoti satuvināt cilvēkus. Bet tā notika un ikvienam no mums iegūla dziļi sirdī. Protams, ar laiku saikne ar šiem cilvēkiem pagaisa - katram ir sava ikdiena un mūs šķir vesela puspasaule. Bet bija cilvēki, kuri, par spīti dzīves peripetijām, atlicināja laiku, lai saglabātu kontaktu.
Tādēļ, kad man parādījās iespēja šajā pavasarī doties uz Ameriku, stingri nolēmu satikt ne tikai latviešu draugus, kuri mājas šobrīd atraduši Amerikā, bet arī savus draugus amerikāņus, kurus tik ilgu laiku nebiju redzējusi. Tieši šie cilvēki man parādīja Losandželosas nakts dzīvi un ar mani kopā pievarēja kalnus, kuros nemaz nebija paredzēts kāpt. Kopīgi gājām pārgājienos tuksnesī un baidījāmies spoku pilsētās. Tāpat bez viņu palīdzības es nebūtu redzējusi Lielo Kanjonu un iemācījusies iepirkties amerikāņu veikalos, kur pat pie kases viss jāizdara pašam. Un, lai gan pagājis tik ilgs laiks, ir tik labi apzināties, ka arī tur - Amerikā - ir cilvēki, kurus gribas saukt par savējiem. Monta MEDNE
ARHĪVS
ŠODIEN LASIET
